Mīkstais un caurums?
Rīgas Dinamo uzvarēja iemetienu un... zaudēja vārtus. Sīkumi hokejā izšķir visu – tāpēc novērtēsim viņdien Ufas hokejistu mazās darbībiņas un – tikpat mazus mūsu nedarbiņus. Otrie zaudēties vārti izšķīra spēles gaitu.
Noskatoties video pavirši var teikt, ka Laviņš ir mīkstais, bet Holts – caurums. Tomēr atgriežoties pie notikumiem uz ledus, viss sākas ar pavisam nevainīgu lēmumu – kā ātrāk dabūt ripu ārā no savas zonas. Varjs uzvar iemetienu, ripa nonāk pie Cibuļska un viss liecina, ka Salavata uzbrucēja presings piespiedīs mūsu spēlētājam kustināt ripu pēc iespējas ātrāk, izvēloties tuvāko laukuma malu – tur Oskara piespēli jau gaidīja mūsu centra uzbrucējs, tur pat blakus bija Lundmarks. Tā būtu iespēlēta kombinācija, turklāt, mēs šajā manevrā sliktākajā versijā iestrēgtu viduszonā. Tomēr acīmredzot, bija apstākļi un intuīcija, kas lika Cibuļskim apgriezties ap savu asi un negaidīti – ievilkt ripu Holta aizvārtē. Tā nebija piespēle, tā bija atbrīvošanās no ripas... Jāteic – ka tas bija negaidīti arī Laviņam, kurš vienkārši sāka glābt kūlas ugunsgrēku. Tieši Rodžers ir tas, kurš tur saskrienas pie apmales ar Salavata uzbrucēju Saprikinu, kura agresivitāte faktiski ielika solīdus pamatus mūsu apmulsumam. Palīgā savam maiņas partnerim steidzas Radulovs un pa diviem šie meistari izmet uz zonas zilās līnijas elegantu piespēli. Pozicionāli mēs piespiežam pretinieku domāt un pieņemt ātras darbības un – tas arī notiek. Tiesa, izskatās, ka mēs neesam gatavi, ka šādi atspēlēta ripa nonāks pie Ufas aizsarga... Laviņš divcīņā ir pazaudējis nūju (Oskar, palūk, kādi mēsli rati ripo no kalna!), taču arī tad viņam izdodas nonākt zonas vidū metiena līnijā un ar augumu nobloķēt pirmo uzmetienu. Ripa atlec, taču pirmais pie tās tiek Saprikins, kurš jau savlaicīgi no stūra bija ieņēmis vietu vārtu priekšā. Tajā pašā laikā no aizvārtes jau starp Holtu un Cibuļski ieslido Radulovs, kas pilnībā dezorentē mūsu izpratni par to, kas notiks tālāk – kam pievērst uzmanību, kurš spēlētājs atbrīvosies metienam. Brīvākais no visiem ir Grigorenko, kurš no mīnusa leņķa uzmet ripu uz Holta ķērējcimda. Vārtsarga kustības inerce neko vairs neglābj – viņš pats iesit ripu savos vārtos (kaut kā līdzīgi pasaules čempionātā ripu savos vārtos ievilka Masaļskis, tāpēc – neuzskatiet, ka tā ir uzbrucēja laime; tikai meistarība). Taču – ja tā būtu bijusi piespēle, tad Radulovs jau stāvētu Rīgas vārtu priekšā – aci pret aci ar mūsu vārtsargu. Un acis viņš nemirkšķinātu...
Lēmums par ripas izvešanu no savas zonas – lūk, pirmais, otrais, trešais un n-tais punkts, kas izšķīra šīs epizodes un, kā vēlāk izrādījās, arī spēles gaitu.
+5 [+] [-]
+5 [+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
+4 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
+4 [+] [-]
Bet tā jau ir filozofēšana, kā būtu, ja būtu!
P.s. Patīk arī papētīt statistiku un Dinamo ir viena Tendence, ja viņi pirmie izvirzās vadībā ar 2 vārtu pārsvaru, tad spēle ir zaudē
[+] [-]
+3 [+] [-]