Latvietis visur ir hokejists

Latvijas hokeja vēsture par pirmo pēckara sezonu zina vēstīt:
“Meklēdami glābiņu no padomju okupācijas daudzi latvieši emigrēja un nokļuva Vācijā. Notika sacensības nometnei pret nometni, latviešu trimdas meistarsacīkstes, baltiešu sporta svētki. Tomēr hokejistiem šī sezona (1945./46. g.g. – I.O.) pagāja tukšā, jo neizdevās laikus sagādāt inventāru.”
Kā gan citādi – pēckara Eiropa gulēja drupās, kurās sarežģīto hokeja inventāru klaidā nonākušajiem nebija iespējams sadabūt.No mājām līdzi bija paņemts vien neliels čemodāns ar visdārgāko un nepieciešamāko…
Vienalga, bez sporta prieka visai drūmajā ikdienā iztikt nevarēja. Un hokejā rūdītie vīri labprāt un ar sekmēm piedalījās turpat visu citu sporta veidu sacensībās, gūstot atzīstamus panākumus. Līdz pienāca iespēja parādīt savu prasmi un spēku uz ledus – jau nākamajā hokeja sezonā, kad mūsējos ekipēja un uzņēma atdzimstošie vācu klubi. Vislabākie apstākļi no dzimtenes izdzītajiem izrādījās Augsburgā, kur pret negribētajiem ienācējiem neizturējās ar vācisko augstprātību, bet gan cittautiešus uzņēma kā līdzīgus. 1946. gada decembris bija latviešu hokejistu debija uz Eiropas ledus, mūsējie kļuva par “HC Augsburg” vadošajiem spēlētājiem.

Tā bija pirmā latviešu sportistu iznākšana pēckara Eiropas arēnā, līdz tam sacentāmies vien savstarpējās cīņās.
Sportisti ar latvisku cilmi vēlāk pārstāvēja mītnes valstu izlases komandas līdz pat olimpiskajām spēlēm (par to – citreiz), taču hokejisti izrādījās paši pirmie, kuri oficiālās kādas valsts sacensībās apliecināja latviešu varēšanu.
Skumja nots: kamēr latviešu komanda atdzima Eiropā—Augsburgā, viņu nesenējais kolēģis no valsts izlases Kārlis Muške atradās ieslodzījumā Sibīrijā. Taču pat tur, gulaga apstākļos, hokejists palika pie sava: organizēja, trenēja un spēlēja Vorkutas “Dinamo” hokejkomandā.
Vācijā ar visu postu radās iespēja iekārtot hokeja laukumus, toties sovjetizētajā Rīgā pirmā pēckara sezona sākās uz pilsētas kanāla ledus – sals sporta funkcionārus pārsteidza nesagatavotus.
Un vēl kāda liktenīgi iezīmīga sakritība: 1946. gada decembrī, kad latviešu hokejisti sāka “iekarot” Vāciju, stingrās robežas otrajā pusē viņu bijušie kolēģi Edgars Klāvs, Harijs Vītoliņš, Roberts Šūlmanis, Arvīds Pētersons, Roberts Lapainis un citi no Rīgas “Dinamo” startēja pirmajās PSRS “kanādiešu hokeja” meistarsacīkstēs, vispirms apmācījuši pie bumbiņas pieradušos krievu sportistus melnās ripas gudrībās.

Tikmēr Vācijā “HC Augsburg” bija populāra vienība, kaut ar izciliem panākumiem nespīdēja. Pirmā virsotne varēja kļūt Bavārijas pavalsts meistara tituls, līdz kuram augsburdzieši vēl nebija aizsniegušies.
Jau pirmās draudzības spēles apliecināja latviešu hokeja prasmi, mūsējie izvirzījās par kluba neapšaubāmiem līderiem. Arī pirmā Bavārijas meistarsacīkšu spēle pret Landshutas pilsētas komandu noritēja veiksmīgi – ar 4:1 uzvaru. Diemžēl nākamajā cīņā ar tādu pašu rezultātu tika zaudēts Minhenes sporta klubam un ar to cīņa bija galā, jo sacensības risinājās pēc sistēmas: zaudētājs izstājas. Par Bavārijas meistaru kļuva “SC Riessersee”, uz kuru latviešiem nu bija zobs: mēs neesam švakāki!
Trimdas latviešu sporta vēsture raksta:
“Sezona turpinājās. Kara un bēgļu gaitu nogurdinātie hokejisti izmantoja katru iespēju sacensties draudzības spēlēs, kuras gan ne vienmēr norisinājās draudzīgā gaisotnē. Kādā sacīkstē ar jauno Bavārijas meistarvienību “SC Riessersee” Koņeckis saņēma sitienu ar nūju pa seju un zaudēja piecus zobus. Tas izsauca publikas sašutuma vētru. Laukumā lidoja akmeņi, ledus gabali un būvgruži.”
Ēriks Koņeckis nedaudz vēlāk kļuva par visas Vācijas hokejmīļu elku. “ Viņu godāja par populārāko sportistu, publikas mīluli, sezonas lielāko sensāciju un Vācijas labāko hokejistu. Speciālisti izcēla Koņecka apbrīnojamo tehniku, taktiku un izturību. Ēriks parasti spēlēja par aizsargu un visu spēles laiku nenogāja no laukuma!”

1947./48. gadu sezona patiesi sanāca latviešiem lieliska!
Vispirms jau novembrī izspēlētajā un uzvarētajā Leinvēbera kausa izcīņā “SC Augsburg” sasniedza pirmo rekorduzvaru, ar 17:4 pārspējot Ķelnes vienību; Kleinops viens pats guva astoņus vārtus!
Bavārijas meistarsacīkstēs Augsburgas latvieši ieņēma godalgoto trešo vietu aiz kaitinošā “SC Riessersee” un “EV Fussen”, un tā deva tiesības kvalificēties Dienvidvācijas čempionātam. Tajā tāpat sīvākie sāncenši par meistartitulu bija augšminētie klubi. Tālaika prese pauž:
“Īpaši dramatiska izvērtās cīņa starp nesamierināmajiem sāncenšiem “HC Augsburg” un SC Ressersee”. Lieliski spēlēja abas komandas, arī vārtsargi cīnījās bez kļūdām, un vēl 30 sekundes pirms beigām rezultāts bija 0:0, taču tad apšaubāmus vārtus guva Vācijas meistari, un “Latviešu komanda” piedzīvoja sāpīgu zaudējumu (0:1)”
Par tiesnešu nepietiekamo objektivitāti latviešu spēlēs mūsu trimdas prese tolaik sūkstījās daudzkārt – un nav jau dūmu bez uguns. Taču paši hokejisti izvēlējās visiespaidīgāko atbildi “Augsburgas ārzemnieku” nievātājiem, ar fantastisku, vēl neredzētu 29:0 rezultātu sagraujot Manheimas hokejklubu. Manheimieši bija tiktāl samulsuši, ka pēc tāda kauna savu komandu no sacensībām nekavējoties atsauca.
Par izšķirošo kļuva augsburgiešu sacensība ar Fīsenes hokejklubu, otro Bavārijā. Latviešu pārākums šoreiz bija neapstrīdams – 8:3 un Dienvidvācijas meistaru lauri ap galvām! Līdz tam Augsburga tik augstus hokeja panākumus nepazina.
Vācijas meistarībā vairs tik slaidi negāja – tikai ceturtā vieta, bet pirmajā – ko domājiet? – atkal tā pati “SCR”! Tālāk tā vairs nevarēja turpināties, Vācijas meistari tika izaicināti uz revanšmaču, kuram nācās vainagot visu hokeja sezonu. Pārpildītu tribīņu priekšā “Letten Mannschaft” taču ar 2:1 uzveica mūžīgos pāridarītājus. Līdz ar šo uzvaru Vācijā vairs nepalika nevienas pazīstamas hokejkomandas, kura kaut reizi nebūtu latviešiem piekāpusies.

Tajā pašā 1948. gadā ‘Latviešu komanda” aizvadīja arī sacensību ar Šveices izlasi, kura turnejā jau bija divreiz pārspējusi “SC Riessersee”. Varējām atcerēties Latvijas valstskomandas pret Šveici ciestos zaudējumus pasaules un Eiropas čempionātos—0:12 1939. gadā Šveicē, 1:5 1933. gadā Čehoslovākijā. Tagad varbūt laiks parādīt revanšu?
Šveicieši pirmajā trešdaļā panāca 2:0 pārākumu, taču otrajā daļā Kleinops parādīja, kur pīlei kājas dīgst – 2:2. Trešajā trešdaļā, laikā, kad bija noraidīts Ritums, Šveice panāca 4:2 savā labā, tad, pāris minūtes pirms beigām, Koņeckis vienus vārtus vēl paspēja atgūt. Nu letiņi metās sturmēt pretinieku vārtus dēļ izlīdzinājuma, taču… ja neiemetīsi tu, tad iemetīs tev – 3:5. Vācieši sumināja savu klubu par skaistu, līdzvērtīgu spēli, bet latvieši varēja klusām apcerēt, kas varētu notikt, ja šajā reizē piedalītos arī brāļi Šūlmaņi, Klāvs, Bauris, Vītoliņš, Mellups… Vēl vesels laukuma sešinieks no dzimtenes. Tā tik būtu Latvijas izlase!

Dzīve ārpus hokejlaukuma četrstūra diktēja savus noteikumus. “Pārvietotās personas” jeb dīpīši ieguva iespējas no Vācijas drupām aiztikt uz sakārtotākām valstīm, kas arī tika izmantotas. 1949. gadā “Letten Mannschaft” vairs nepastāvēja, Augsburgas klubā uz brīdi vēl aizkavējās vien Kleinops un Bluķis. Koņeckis un Veide pārgāja uz “Preusen Krefeld” (kur izcīnīja Vācijas vicečempionu godu), bet vārtsargs Ansons uz “Bad Nauheim”. Vēl kādu laiku latvieši savos klubos pelnīja aplausus, taču neviens mūsu hokejists līdz savas mītnes zemes valstskomandai nenokļuva. Ne jau meistarības trūkuma, bet attiecīgās pilsonības izpalikšanas dēļ. Turpmākajās trimdas paaudzēs ledus hokejs savas sarežģītības dēļ (ledus, ekipējums) latviešu vidū necik netika piekopts. Taču arī padomju Latvijā melnās ripas spēle pakāpeniski, kaut ilgstoši (piecdesmitie-sešdesmitie gadi), slīdēja lejup un lejup, līdz…