Bīčs beidzies. Inguna Minusa vērtē sezonu

„Sezona vēl nav beigusies. Šonedēļ Atklātās Krievijas kausa sacensības, kas vienlaicīgi ir Austrumeiropas Volejbola zonālās asociācijas sezonas galvenie mači pludmales volejbolā. No Latvijas vēl piedalīsies arī pāris Anete Krastiņa un Jana Jaudzema.” Vaicāta, uz ko varam cerēt, Inguna attrauc, ka „kā jau septembrī – uz ko labu, bet uz pēdējiem diviem tālajiem Pasaules kausa posmiem oktobra beigās – novembra sākumā gan nebrauksim – pārāk liela laika atstarpe. Šādā laikā kā septembrī vēl var trenēties, bet tas tā nebūs visu laiku. Savukārt iet iekšā hallē un tad braukt uz Taizemi nebūtu nopietni.” Pagājušā gada septembris tiešām nebija slikts – Sočos Eiropas meistarsacīkstēs tika izcīnīta uzvara.

Tā kā Minusa ar Inesi Jursoni piedalījās arī Kontinentālā kausa izcīņas (viena no olimpiskās atlases posmiem) pirmajā posmā, nebraukšana uz pēdējiem posmiem neietekmēs viņu finansiālo labklājību (atcerēsimies, ka Pasaules kausam ir tāds papildus bonusu fonds, kuram var piekļūt tikai tad, ja startēts 11 posmos no 15 šosezon. Latvijas duetam ir 10), jo „Kontinentālais kauss notika Jantarnijā (Kaļiņingrada, Krievija) vienlaicīgi ar Pasaules kausa posmu Marseļā (Francija), bet mums tika atsūtīts oficiāls papīrs ar informāciju, ka dalība Kontinentālajā kausā skaitīsies kā viens no Pasaules kausa posmiem. Par cik uz to brīdi vēl nebija zināms, ko tas dos, ja finišēsim pirmās, otrās vai trešās, iespējams, tas nospēlēja savu lomu finālā, kur pietrūka motivācijas. Varējām pat vinnēt Krieviju. Pēc tam Eiropas čempionātā un Pasaules kausa posmā Klāgenfurtē (Austrija) viņām vairs tik viegli negāja (smejas). Bet par Eiropas Kontinentālā kausa (KK) izcīņu, tā izskatās, līdz galam pat organizatori nav visu izdomājuši.

Lielākas cerības KK, protams, ir Latvijas vīriešu pāriem. Man patīk, kā spēlē abi divi labākie Latvijas dueti un ir tāda sajūta, ka viens no viņiem varētu tikt uz olimpiādi pēc reitinga, bet otrs – caur KK. Tikai jāpalīdz vienam otram, lai šo mērķi sasniegtu, un jāpiedalās KK spēcīgākajā sastāvā.

Sezonu 10 baļļu sistēmā vērtēju uz kādām piecām, četrām...” vaicāta par sezonas novērtējumu, ļoti paškritiska ir Inguna. „Ja godīgi, neveiksmīga sezona. Tikai atsevišķi turnīri bija veiksmīgi. Spēles ziņā ir labi, ir uzlabojumi daudzos spēles elementos, salīdzinot ar iepriekšējo gadu. Skatoties uz rezultātu, to neredz, tāpēc sev jāliek mīnusiņš.

Vēl šosezon stipri iekritu servju uzņemšanā. Nezinu, vai tas norakstāms uz bumbu vai uz to, ka nespēju ar to aprast, vai neesmu atradusi īsto tehnisko pieeju bumbas apstrādei, varbūt pati psiholoģiski esmu nedaudz „ieplīsusi”. Tā man būs viela pārdomām rudenī, tomēr daži turnīri pierādīja, ka spēlēt mākam.”

Inguna ar Inesi kļuva arī par Latvijas čempionēm, bet, ja varētu atainot reakciju pēc apsveikšanas ar šo titulu, tā būtu noplātīšana ar rokām: „Smieklīgi, ka Latvijā ir tik zems sieviešu pludmales volejbola līmenis... Ir patīkami būt pirmajām savā valstī, bet tas tituls netika izcīnīts ar lielu baudu, kāda rodas, cīnoties pret spēcīgākām komandām. Tas ir skumjš brīdis, jo gribētos finālā pretī spēcīgākas pretinieces, pret ko var pacīnīties, spēcīgāku pāri, kas mums rada problēmas. Tad man nebūtu žēl, ja kārtīgā cīņā uzvarētu spēcīgākais, bet tas trūkst. Nav gandarījuma. Vienubrīd šovasar Latvijā ar Inesi dalījāmies un spēlējām ar citām partnerēm, bet, kad apvienojamies atpakaļ, atkal mums pretinieču nav... Pašreiz es, Inese un Inga Ikauniece esam galvastiesu pārākas par pārējām pretiniecēm, un tur neko nevar izdarīt. Gada – divu laikā tik liela izaugsme nav iespējama. Pārsvarā jauniešiem pašreiz nepatīk piepūlēties, jo tāpat viss būs kārtībā. Tāpat būs otrais – trešais numurs Latvijā.

Sezonas vidū man bija tāds kā psiholoģiskais lūzums, jo sezonas sākums Ķīnā padevās labs, novinnējām spēcīgo Jaunzēlandes pāri Blandela/Skārleta. Šim posmam sekoja pāris – trīs spēles kvalifikācijas sacensībās, kad no praktiski jau vinnētas spēles iznāca zaudējumi. Tas iedzina „bedrē”, no kuras bija grūti izkāpt. Man vairs nepatika, kā es to daru, un sāku domāt, vai nevajag mest visu pie malas. Tomēr atbraucām mājās, treneris Ilmārs Pūliņš pateica: “Pamēģinām vēl reizi, aizbraucam uz Klāgenfurti, aizbraukšu līdzi, brauksim visi kopā ar mašīnu. Tur uzspēlējām nedaudz brīvāk, bija savādākas emocijas vai apkārtējā vide, un sapratu, ka varu, ka tik traki nemaz nav (smejas), ka esmu domājusi sliktāk, kā ir īstenībā, un viss ir kārtībā. Tikai nevajag nolaist degunu. Bija brīdis, kad likās, ka nekas, ko visu laiku esmu mācējusi, vairs nesanāk.”

Klāgenfurte nāca laikā, jo pēc divām nedēļām Vācijas galvaspilsētā Berlīnē notika Eiropas čempionāts, kurā bija jāaizstāv pagājušajā gadā iegūtais čempioņu tituls, un šajās sacensībās meitenes parasti rādījušas lielisku sniegumu. „Kaut kā mums izdodas koncentrēties sezonas svarīgākajām sacensībām. Viss lielais „kautiņš” par olimpiskajām ceļazīmēm sāksies nākamgad, un varbūt tā ir pat labāk, ka „bedrē” esam šogad. Lielākas izredzes kvalificēties olimpiādei mums ir caur KK. Austrietes, čehietes un vācietes droši vien tiks uz spēlēm arī pēc reitinga, tad no KK ņems nākamās, varbūt mūs.”