Ganībās...

Kamēr kluba administrācija nezin kā tikt galā ar zemajiem sezonas abonentu pārdošanas rādītājiem (pat uz dzelzceļnieku kausu tiek piedāvātas nevis biļetes par labu un pieņemamu cenu, bet gan biļetes ar 40% atlaidi...), komanda darbīgā gaisotnē ir sviedrējusies Valmierā. Šis posms simboliski noslēdzās ar pārbaudes spēli Daugavpilī, kur tika zaudēts Minskai. Uz ledus bija treniņu smaguma piedzīta vienība, kas vietums realizēja pragmatisko Rautakalio aizsardzības hokeju, bet pārsvarā to varētu saukt par lopu palaišanu ganībās. Treneriem šādi vakari ir vajadzīgi, jo pie esošās sastāva kadru mainības, ar treniņiem vien izspiest priekšstatu par katra konkrētā hokejista varēšanu ir grūti. Piemēram, pārbaudes spēlē bija acīmredzams, ka fiziski komanda iet cauri labam darbam, kas noteikti atmaksāsies sezonas laikā, tajā pašā laikā jaunpienācēji vēl daudzas lietas nav apguvuši vai sapratuši. Nu, piemēram, leģionāru darbība skaitliskajā vairākumā, kur loģiski viņiem ir uzticētas lielākās lomas, izskatījās visai žēlīga – mīcīšanās ar ripu aizvārtē, laukuma stūros, atgādināju velotrenažiera mīšanu... Uzvarēt velosacīkstēs, sēžot uz tādas daikta ir grūti, lai cik sparīgi netiktu pedāļi dzīti. Kas interesanti – neviens no jauniesauktajiem ārzemniekiem nerāvās uz vārtu priekšu. Tātad – pie šī akcenta treneri noteikti strādās. Jā, tur nav viegls darbs, tur sāp, tur tevi dauza un sit, bet – algotņiem nav izvēles... Kādam vajadzēs savu sāpju slieksni šajā postenī un pozīcijā pārvarēt, jo bez cīņas vārtu priekšā KHL mērogos skaitliskais vairākums nestrādās. Pieturēt ripu, pārmest pāri pretinieku nūjai vai izdarīt labu piespēli – jā, ar šīm kvalitātēm Džonsons, Šremps un Žirū ir apveltīti, tomēr jaudu un pašatdevi vajadzēs uz katra ledus kvadrātmetra lielāku. Starp citu, vai kāds ievēroja, ka Roberts Bukarts metās bloķēt pretinieku metienus, turklāt, tā nebija nekāda vienreizēja Ziemassvētku akciju... Viņš labi saprot, ka viņam šī var izrādīties svarīgākā vasara karjerā – lūk, uzskatāms piemērs, kad var teikt – puika ne tikai saprot, kur atrodas, bet arī grib un dara. Novēlēsim – lai sanāk...

Rautakalio rokraksts veido nevis maiņas, bet gan pārus – lūk, šie tandēmi tad arī tiek bīdīti pa ledu kā kauliņi, līdz sanāk kaut kāda ķīmija. No redzētā Valmieras treniņos un Daugavpilī, šobrīd iezīmējas šādi divnieki: Karsums kopā ar Džonsonu, Ņiživijs ar Šrempu, Lusenius ar Ivanānu, Meija ar Džeriņu. Katrā no pāriem ir pa centram, kas nozīmē – trešais uzbrucējs virknējumā tiek pielikt klāt kā raustot leļļu diedziņus vai bakstot diegu adatas acī. Lūk, te arī būs viena no veiksmes atslēgām – kā uzminēsim ar šiem trešajiem palīgiem. Pārbaudes spēlē pirmā maiņa bija Karsums – Džonsons – Indrašis. Kanādietis labi spēlē aizsardzībā, bet Mežonim (Mārtiņam) ir vajadzīgais spēks un meistarība. Kas atliek Mikum? Viņam pagaidām nav nekāda pieredze KHL laukumos, tāpēc šis salikums ir vairāk kā eksperiments, ar domu – ja nu sanāk... Sliktākajā gadījumā var viņa vietā likt Žirū, kas Daugavpilī skrēja kopā ar Ņiživiju un Šrempu. Šie tā kā izskatās kā otrā maiņa, kur lielais pārsteigums ir Šrempa iespēlēšana centra pozīcijā. Protams, viņš neatteicās, tomēr ir redzams, ka tā nav viņa stihija – centram darbs netīrāks, bet Robs grib dejot ar nūju. Tiesa, ja centru nav, tad kādam no esošā sastāva šī vieta ir jāizpilda. Trešajā maiņā intrigu rada lielais Raitis, kuru atkal sauc par hokejistu, nevis policistu. Redzēs, kā Luseniusam izdosies viņu pieradināt, taču ir acīmredzams, ka Ivanāns pakļaujas komandas interesēm – protams, ka nekādus brīnumus nevajadzētu gaidīt, bet, ja spēcīgais latvietis turēs nūju uz ledus, labdarības zupas virtuves rindā viņš nestāvēs. Tādā nozīmē, ka Ivanāns kā hokejists varētu izrādīties labāks, nekā pats savu tēlu ir uzbūvējis, vai – labāks par to, ko mēs domājam... Katrā ziņā, skubināms viņš nekad nav bijis un tādi piemēri ģērbtuvē ir vajadzīgi. Vismaz kā uzskatāmā aģitācija. Un tad ir Meija ar Džeriņu, ko it kā vajadzētu saukt par ceturtajiem, taču tas ir tikai iepriekšējo sezonu mānīgais stereotips. Gintu pārbaudes spēlē pacēla augstāk, ļaujot meklēt sadarbības ar citiem, tomēr, tāpat kā gadījumā ar Bukartu – viņiem ir jāsaprot, ka uz šī perona, kur viņi atrodas pašlaik, kustība notiek nepārtraukti. Pirmajos vagonos ir dažas vietas, bet, ar domām vien pa sastāva priekšgalu, viegli būs nokavēt arī pēdējo iespēju...

Sastāva dramaturģiju ietekmē KHL jaunā nolikuma prasība, kas paģēr – spēlei obligāti pieteikt vismaz divus 1991. gadā dzimušos hokejistus. Tas nozīmē, ka aizsardzībā spēlēsim ar trīs pāriem. Tagad par personālijām, kas veido mugurā elpotājus jeb jaunos. Virknējums Upītis-Lipsbergs-Skvorcovs bija pret Minsku labākais, ja vērtējam pašatdevi, sadarbības un nēsāšanos pa laukumu. Tātad, materiāls izmantojams. Tieši no šiem arī meklējami mazie akcentiņi, kas ne tikai formāli izpildīs nolikuma prasību, bet arī spēs parādīt kaut ko laukumā. Viņiem klāt liekam vēl Podziņu, kurš savā ziņā ir gan pārbaudīts kaujas apstākļos, gan prognozējams ar pienesumu. Neviens mazo Latvijas krieviņu nav norakstījis un netaisās to darīt. Tomēr jauno jautājums būs sezonas aktualitāte katru vakaru. Būtu maķenīt vieglāk, ja Māris Bičevskis būtu uz kājām, taču Valmieras nometnē viņam tika atklāta kāda organisma īpatnība, kas šobrīd mediķiem un ģimenei liek pieņemt lēmumu, kas ir daudz svarīgāks nekā hokejista karjera. Kamēr šīs lietas nav skaidras, Māris ir iekavās, lai gan varēja redzēt, ka tieši viņu treneri būtu vilkuši par šī „Dinamo” modeļa trešās maiņas centru. Neko darīt – tāda dzīve... Kas vēl nometnē iezīmējās? Jaunie aizsargi – Porejs, Jakovļevs, Salija... Šis treneriem liek mazliet ērtāk justies gadījumā, ja sastāvu sezonas laikā sāks pļaut savainojumu izkapts. Turklāt, visi nosauktie ir 1991. gada dzimušie vai jaunāki. Tātad – arī no aizsargu gala var veidot komandas vaibstus. Lai gan šobrīd liekas, ka tieši šī pozīcija „Dinamo” rīcībā ir vairāk kā ar atliektiem galiem, profesionālajā sportā šīs sajūtas ir ļoti mānīgas un mainīgas.

Labā ziņa – atšķirībā no pagājušās vasara, kad jaunais treneris nāca ar jauno slotu, šogad gan viņš pats, gan viņa palīgi, gan vairākums no viņu rīcībā esošajiem hokejistiem, labi saprot, ko nozīmē teiciens – atrasties uz vienas lapas... Pērn ap šo pašu laiku viņi tikai mulsi mirkšķināja acis un nedroši imitēja kustību – sak, nezin, nezin, ko tas trakais soms te grib parādīt... Tagad – viņi strādā. Bet pasaulē visi darbi tiek atalgoti...