Sočos viss, protams, ir... pakaļā

Un skaidrs, ka Sočos šaus ne tikai biatlona stadionā! Ja to saka bijušais ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) direktora vietnieks Morels, tad mums jātic, ka "Sočos gaidāmās ziemas olimpiskās spēles būs bīstamākās, kādas pēdējā laikā pieredzētas." ASV prezidenta Obamas vēstījums pēc dažām dienam, ka spēles būs drošas, ir grūtāk sadzirdams, jo infomācijas teorija māca, ka svarīga ir pirmā ziņa...

Darba pienākumos esmu bijis četrās ziemas olimpiskajās spēlēs - Nagano, Soltleiksitijā, Turīnā un Vankūverā, vairāk nekā 20 pasaules hokeja čempionātos, divos pasaules čempionātos vieglatlētikā un biatlonā un vēl dažādās citās sacensībās. Žurnālistam sacensībās svarīgas ir vairākas lietas - dzīvošana, transports, sakari, ēdināšana un, protams, savas valsts sportistu panākumi. Kā sporta žurnālistam man principā ir vienalga, kur notiek sacensības - Slovēnijā, Vācijā, Baltkrievijā vai Zviedrijā. Jo visur stadionā ir astoņi vai deviņi celiņi, visur hokeja hallēs ir vienādi vēss un visur sacensībās piedalās manas valsts sportisti.

Atlantā-96 nebiju, taču zinu, ka visi kolēģi, kas tur bija un bijuši arī citās vasaras un ziemas olimpiskajās spēlēs, ir pārliecināti, ka kopš 1992. gada, kad Latvija kā neatkarīga valsts atkal startē OS, šīs bijušas vissliktāk organizētās. Un šīs bija pirmās un pagaidām pēdējās OS, kurās SOK prezidents nepasaka frāzi, ka šīs bija vislabāk organizētās spēles. Atlantā bijis pilnīgs haoss transportā, līdz ar to praktiski neiespējams normāli žurnālistiem strādāt. Sprādziens parkā un visa spēļu komercializācija, protams, arī nav uzskatāmi par plusiem.

Soltleiksitija-02 sekoja pēc uzbrukuma Dvīņu torņiem Ņujorkā. Tāpēc par drošības pasākumiem Soltleikā nebūtu korekti sūdzēties. Tas bija nepieciešams. Taču amerikāņi ne pārāk iespringa uz dažām citām lietām. Nu atbrauks te eiropieši. Bet vai tāpēc mums jāceļ lērums viesnīcu, kas pašiem pēc tam nebūs vajadzīgas? Apkaimē taču ir gana daudz moteļu. Vienā no tādiem, rēķinot Latvijas mērogos: spēles notiek Rīgā, dzīvojam Garkalnē, divas nedēļas mitinājās lielākā daļa Latvijas žurnālistu. Citos moteļos dzīvoja Francijas, Itālijas un citu valstu žurnālisti.

Droši vien ziniet, ka iebraucot/ielidojot ASV, viņu imigrācijas dienesta darbinieks būtībā vienpersonīgi izlemj, kurš iebraucējs šaubīgs, kurš uzticams. Manējais (un vēl divu kolēģu) nezināja, ka olimpisko spēļu akreditācija ir arī kā vīza, un mūs trīs bēdu brāļus nobīdīja malā. Kur jau stāvēja bariņš šaubīgo. Pēc kādas stundas cits imigrācijas dienesta darbinieks, protams, mums atvainojās. Viss OK! Esat laipni gaidīti ASV! Tikmēr kaut kur bija aizklīdusi mūsu bagāža. Lidsabiedrībā, kas mūs apkalpoja, ļoti laipns vīrietis pasakaidroja, ka bagāža jau esot ceļā uz Soltleiksitiju. Pat nezinu, kāpēc nenoticējām šim laipnajam amerikāņu gejam. Pēc kāda laiciņa (kopā visa ierašanās aizņēma trīsarpus stundas!) visu savu bagāžu pamanījām pie sienas pieslietu. Var jau būt, ka pēc tam tā arī atceļotu uz Soltleikstiju, taču garantijas nekādas. Tikpat labi ar to jebkurš varēja doties tālāk... Neviens jau to neapsargāja.

IIHF prezidents Fāzels paslavējis Sočus, kur hokejisti no olimpiskā ciemata līdz arēnai var aiziet arī kājām. Ja gribas. Latvijas hokeja izlases annālēs visi četri 2002. gada olimpisko spēļu mači pierakstīti Soltleiksitijai. Taču tā nav taisnība. Spēles ar Austriju un Vāciju notika t.s. otrajā hallē - kādus 90 kilometrus no Soltleiksitijas, Provo pilsētiņā. Pusotra stunda turp, pusotra atpakaļ...

Skaidrs, ka Soltleiksitijā mūsu motelis pēc krāsas smirdēt nevarēja, taču Turīnā no vairākām istabiņām celtnieki bija aizgājuši nesen, apkārtne neiekārtota un zāle nenokrāsota... Transports? Tālu no ideāla. Brīvprātīgie kā visur - ar vēlmi palīdzēt, bet bieži vien bez valodas un zināšanām, kur kas atrodas. Jo pārsvarā nav vietējie. Tā Nagano kāds taksometra vadītājs izmisīgi riņķoja pa pilsētu, kur viņu aicināja GPS, kaut objekts bija turpat blakus... Vari būt visu perfekti saplānojis un var jau arī autobusi kursēt ideāli, bet, ja pienāc pie tā, kad autobuss jau pilns, tad gaidi nākamo. Pēc 40 minūtēm. Kā Vistlerā 2010. gadā.

Mana Krievijas lielo sporta pasākumu pieredze ir 2000. un 2007. gada pasaules čempionāti. Pēterburgā 2000. gadā bija jūtams, ka celtnieki tikai nupat pametuši arēnu, taču tā bija arī 2004. gadā Prāgā. Turklāt čehi čempionātu vispār sarīkoja gadu vēlāk, nekā bija plānots. Jo nespēja savlaicīgi uzcelt Sazka arēnu. Maskavā 2007. gadā, raugoties, protams, no žurnālista viedokļa, viss bija ideāli. Pirmo reizi preses centrs atradās arēnā blakus preses vietām. Kad no savas vietas hallē līdz preses centram nav jāklunkurē piecas septiņas minūtes, kā tas bija 2012. gadā Stokholmā. Skaidrs, ka Latvijas hokeja faniem 2007. gada čempionāts nepatika. Jo arēnā nepārdeva alu. Un vispār alu un alkoholu nepārdeva visā mikrorajonā...

Tikpat labi darba apstākļi kā 2007. gadā Maskavā bija pērn Helsinkos. Ko nevar teikt par 2006. gada čempionātu Rīgā. Manuprāt, presei šis bija sliktākais hokeja čempionāts, kādā esmu bijis. Tā kā Olimpiskajā centrā pēc kāda laika notika NATO samits, drošības apsvērumu dēļ tur nedrīkstēja būt pasaules čempionāta preses centrs. Pagaidu preses centru uzslēja blakus, darba vietas tribīnēs bija šauras un neērtas, turklāt tālu no preses centra. (Diemžēl arī tagad - nu jau astoņus gadus pēc PČ - darba vietas presei tribīnēs ir vienas no sliktākajām visā KHL.)

Rīga-2006 ārzemju žurnālistiem palika arī atmiņā ar nesamērīgi augstajām cenām preses kafejnīcā. Kur tās bija uzskrūvētas 1,5-2 reizes lielākas nekā blakus pilsētā. Pēc sešiem gadiem to Stokholmā mēģināja atkārtot zviedri, un šī it kā presei speciāli domātā ēdināšanas vieta visu čempionātu laiku bija tukša. Naudu skaita arī rietumu kolēģi.

Lasu, ka Sočos dažās viesnīcās vēl notiekot celtniecības darbi. Zinu, ka salīdzināt Krieviju un Zviedriju nav korekti. Jo krieviem taču allaž viss bijis pakaļā, bet zviedriem - kā pie cilvēkiem. Diemžēl mana 2012. gada Stokholmas pieredze ir mazliet citāda. Visu pasaules čempionāta laiku nodzīvoju praktiski ekspluatācijā nenodotā viesnīcā. Notika remonts... Vismaz kādas trīs reizes nostrādāja ugunsdzēšanas trauksmes signāls, ventilācija istabā bija nekāda, logs praktiski neatverams, bet viesnīcas restorāns, kur mums bija apsolītas brokastis, darboties sāka dažas dienas pēc tam, kad mēs jau bijām Latvijā.

Ar šiem dažiem piemēriem gribēju tikai atgādināt, ka, organizējot lielus pasākumus, allaž gadās kāda ķibele. Bet mums varbūt saprātīgāk būtu padomāt, kāpēc sanesām grāmatas eksplutācijā nenodotā Nacionālā bibliotēkā. Kāpēc joprojām Rīgas pils ir bez jumta! To, ka tās saimnieks ir Krievijas vērtību mīļotājs, tāpat zināms. Bet mūsu dzietātāji (Busulis, Naumova, "Prāta vētra", "Instrumenti" u.c.) - prostitūtas... Ja brauc uz Sočiem. Tāpat kā Norvēģijas karalis...