Patriekt somu ir lētāk, bet...

Savā ziņā viss ir ļoti vienkārši – ja treneris atzīst, ka rati atkal čīkst, grāvji ir ceļa abās pusēs, spēlētāji nespēja tikt galā ar doto uzdevumu vai tamlīdzīgi, tas nozīmē, ka Peka novērtē arī savu nespēku pie šīs komandas. Tad jau viss ārkārtīgi vienkārši – laižam viņu pieguļā... Atbrīvojam. Pamats? Kaut vai emocionālais fons, ko šobrīd nepieciešams pamainīt. Cik spēļu vēl klausīsimies spēlētāju nogurušajās standarta frāzēs, ka viss ir galvās, ka notiek nepārtraukta pārcenšanās, ka neizpildījām uzdevumu... Ja ir tā, ka šīs lietas nemainās, vajag izdot disku ar Ziemassvētku noskaņu, kurā šīs atrunas ir apkopotas un vienkārši pēc katras spēles tās presei atskaņot. Tādejādi tiks atviegloti spēlētāji, kuriem izskatās vairs nav ko teikt un arī treneru korpusam būs vieglāk... Tomēr, zaudējums Minskai nāca pēc cerīgā panākuma Sanktpēterburgā, kad likās – nu tad beidzot esam atstājuši aiz muguras sezonas iezīmētos grābekļus, uz kuriem bija tādi zināmi vārdi kā pārliecība, neveiksme, pārcenšanās, disciplīna utt. Tātad – uzvara pār SKA varēja būt labs pagrieziena punkts „Dinamo” virtuvē. Kāpēc tas tomēr nenotika? Laiks starp abām spēlēm bija gana daudz, emocijas lieliskas, ceļamies spārnos... Nedomāju, ka treneri nenovērtēja šī mirkļa burvību, bet – komandai uz ledus pret Minsku nekas nesanāca. Tātad tomēr – Peka nesajuta savas brigādes nervu. Acīmredzot doma, ka spēlētāji ir gana profesionāli, lai sevi savāktu pieklājīgam paskatam, Rīgas komandas šīs sezonas modelī nestrādā.

Vai Peku atbrīvos? Šobrīd ir redzams, ka kluba vadība joprojām nav atradusi izpratni par veidu, kā satuvināt soma spēles plānu ar komandas komplektācijas aprisēm. Ja Rautakalio paliek, tad vadība apzinās, ka nav savākusi šogad gana krietnus izpildītājus un treneris ir tikai šo apstākļu ķīlnieks. It kā nevainīgs... Ja somu triec, tad atkal kungu ložai jāskatās spogulī – sanāk, ka viņi tomēr nav pratuši būt pacietīgi, līmējot kopā konkurētspējīgu vienību. Jo principi, ko savās hokeja vīzijās piedāvā Peka, praktiski pārvēršas šobrīd par katras KHL komandas stratēģisko šablonu. Ja mūsu nodoms ir palikt šajā līgā, tad konceptuāli iesāktais ir jāturpina. Te gan nesaku, ka Rautakalio ir vienīgais, kas to var izdarīt vai – ka viņam pieder autortiesības uz noteiktu hokeja spēles taktiku. Nē. Mums vienkārši ir šis ceļš jānoiet līdz galam. Jo ideja par komandas rokrakstu vai identitāti ir pareiza. Ja nevaram celt, tad varbūt tomēr varam stumt... Ar vai bez Pekas pleca – tam nav nozīmes. Kam ir nozīme? Saprašanai, ka jebkurš treneris no šīs komandas prasīs to pašu, ko Rautakalio... Cita lieta, ka arī paprasīt var dažādi. Tomēr naivā doma, ka šim sastāvam līdz šim tika uzspiests kaut kas tāds, ko parasti hokejisti nedara, ir vienkārši atzīšana, ka mēs nesaprotam, kur esam nokļuvuši.

Patriekt somu noteikti ir lētāk, nekā mainīt spēlētājus. Ja vēlamies būt racionāli. Tostarp, nemainīt neko – būtu vienkārši roku pacelšana vai sezonas norakstīšana. Ja Rautakalio paliek šajā brīdī, tad viņam it kā vajadzētu dod vēl viena līguma gadu. Vismaz. Tas būtu loģiski. Ja soms nepaliek - vai komandas vadībai ir ideja, kurš treneris šobrīd varētu Rautakalio nomanīt? Un – vai viņiem ir pārliecība, ka tieši tas šobrīd var „Dinamo” palīdzēt? Un – kas viņu galvās tiek saprasts ar vārdu „palīdzība”? Administrators Savickis nav atteicies no plātības par eiropeisku noskaņojumu treneru korpusā, tātad – skaidrs, ka krievs tas nebūs... Ja klubam būtu normālas attiecības ar federāciju, tad teorētiski varētu šajā brīdī „Dinamo” kaklasaitei mezglu siet Teds Nolans. Tagad tā ir utopija. Turklāt, nevajag aizmirst, ka pēc hokeja principiem – indiānis sēž tajā pašā kanoe, kurā airē arī soms... Un, ja godīgi, tādu treneru uz pasaules hokeja kartes ir vairākumā. Var mainīt arī spēlētājus, jo vēl nav par vēlu. Vismaz divus vai trīs hokejistus no šīs sastāva var mierīgi mest pār kārti – piemēram, visus, kuru uzvārdi sāka ar burtu „Š”... „Mēs darījām šodien daudz labu lietu”, tā pēc spēles ar Minsku teica Žirū (varētu rakstīt arī – Širū). Hmmm... Vai viņš tajā vakarā spēlēja vēl vienu spēli, ko mēs neredzējām? Un – kāpēc sastāvā vēl ir Karls (Šarls), kas ir aizsargs avantūrists, bet ar atkāpi – ļoti viduvējs... KHL mērogā šīs viņa kvalitātes ir tikai un vienīgi uzskatāmais materiāls bērnu un jauniešu hokeja metodiskajiem materiāliem – kā nedara... Kāpēc gānu leģionārus, bet latviešus saudzēju? Tāpēc, ka atbraucēji tiek ņemti kā darītāji un viņiem maksā vairāk. Tātad - var arī prasīt vairāk, kā tas ir visā pasaulē.

Pēc sezonas pirmajām 24 cīņām nākas atzīt, ka komandai nav līderis. Leģionāri tādi nevar būt, jo viņi ir algotņi, turklāt – neviens no šiem savās karjerās pat tuvumā nav bijis tādām pretenzijām. Te atgādinājums par robiem selekcijā. Savējie? Nu, tādi esam... Esam, esam. Kad to visu saliek tā ar vēsu prātu uz datora ekrāna, jāatzīst – nekādi brīnumi vai traģēdija nav notikusi. „Dinamo” atrodas vietā, kuru paši ir nopelnījuši. Vai viņi var vairāk? 2012. gada 5. novembrī saku – nevar... Ja viss paliek kā ir šobrīd.