44. nedēļa. Pamēģini netrāpīt Pļaviņam!

Sestdien Starptautiskā volejbola federācija publicēja šīs sezonas izcilniekus Pasaules tūres jeb Pasaules kausa (PK) ietvaros. Tieši šajās sacensībās visas sezonas garumā tiek samēroti spēki, un tieši šie mači ir objektīvākais rādītājs sportistu meistarībai. Diviem Latvijas pāriem tā šajā sezonā bija pietiekami augsta. Pirmkārt, par aksiomu kļuvusi abu duetu dalība sacensībās, sākot ar pamatturnīru. Otrkārt, divi pāri pa taisno kvalificējās olimpiādei (iekļuva labāko 16 pasaules pāru skaitā), un šādu laimīgo valstu šogad bija vēl tikai četras – ASV, Brazīlija, Vācija un Šveice. Treškārt, tieši sezonas beigās Mārtiņam Pļaviņam ar Jāni Šmēdiņu padevās labākais sniegums, kas izpaudās Londonas olimpiādes bronzā un PK Starejablonku posma („Grand Slam”) zeltā. Pāra dalīšanās pēc sezonas jau ir cita pasaka, bet sestdien Pļaviņa vārda nosaukšanā „vainīgi” ar meistarīgu un pārliecinošu spēli ir gan Mārtiņs, gan arī Jānis. Neaizmirsīsim arī treneri Aigaru Birzuli un vēl citus, kuru devums varbūt bija mazāk redzams, taču mūsdienās panākumus veido visu nosacījumu kopums.

Ja Mārtiņš ar Jāni tā būtu spēlējuši visu sezonu, balvu, iespējams, būtu vairāk. Pilnīgi noteikti pasaules rangu tabulā tad puiši nebūtu vis tikai 11. vietā (starp citu, Ruslans Sorokins ar Sašu Samoilovu tika pat līdz devītajai vietai, taču „nosēdās” tieši sezonas beigās izšķirīgo maču priekšvakarā). Turklāt sportā ļoti svarīgi ir būt vajadzīgajā formā vajadzīgajā laikā un vietā. Ar to puišiem un Birzulim izdevās trāpīt desmitniekā, un, tā kā pēdējais iespaids ir noteicošais, Mārtiņa spēle visiem bija palikusi spilgtā atmiņā. Labāks nekā sezonas pirmajā pusē pie tīkla bija arī Šmēdiņš, statistikas rādītājus uzlabodams no spēles uz spēli, taču salīdzinājums ar citu komandu milžiem pie tīkla vismaz vizuāli par labu Jānim nebija. Varbūt citreiz?

Londona un Starejablonki apliecināja, ka Pļaviņš kļuvis par Meistaru. Protams, dziļās Londonas smiltis neļāva pretiniekiem tik augstu lēkt un tik spēcīgi sist. Tāpēc olimpiādes bronzā var saskatīt arī veiksmi, jo organizatori varēja smiltiņas sagādāt arī cietākas... Savukārt tas, ka pretinieki nevarēja tik augstu uzlēkt pie tīkla, nozīmēja vājākus sitienus un vairāk „katu” (māņu sitienu) Pļaviņam, kuram to tikai vajadzēja. Pretinieki viņam deva iespēju, un Mārtiņš šo iespēju izmantoja, kopā ar Kreili (Jāņa Šmēdiņa iesauka) ceļot augšā „mirušas bumbas”. Varbūt šoreiz pat Pļaviņam bija nedaudz vieglāk, jo oponenti biežāk, nekā pierasts, pārbaudīja Jāņa Šmēdiņa spējas servju uzņemšanā un uzbrukumā. Tomēr pierast vajadzēja arī pie tā. Fakts paliek fakts – pareizi ieņemta pozīcija un sarunātā spēles plāna kopā ar Šmēdiņu ievērošana noveda pie tā, ka pretinieki atšķirībā no austriešu hokejistiem nekādi negribēja bumbu raidīt Mārtiņa virzienā, taču reizēm likās, ka bumba un Mārtiņš sader kā dzelzs ar magnētu un ka Pļaviņš reizēm ieslēdz turbīnu, skrienot pēc šķietami zaudētām bumbām.

Tas nevarēja neiespaidot balsotājus, PK tūres spēlētājus, trenerus... Un viņi lēma par to, ka sezonas labākā aizsardzības spēlētāja lauri pienākas Mārtiņam Pļaviņam! Vēl jāņem vērā arī tas, ka tie netika pirmo divu olimpisko spēļu pāru aizsargiem – čempionam vācietim Juliusam Brinkam un brazīliešu vecmeistaram Emanuelam. Tas varbūt vēl vairāk nekā gūtā atzinība kopvērtējumā pasvītro to spēles klasi, kādu sezonas beigās bija sasniedzis Mārtiņš, jo parasti jau laureātus izvēlas no pasaules vadošajiem pāriem un iepriekšējiem uzvarētājiem vai ilggadējiem līderiem. Likās, ka arī Krievijas kausā un čempionātā, kuros Mārtiņš uzvarēja kopā ar Juriju Bogatovu, noteicošais panākumu faktors bija Pļaviņš. Aizbrauca, ieraudzīja un uzvarēja. Varēja uz to skatīties kā uz kaimiņu pludmales volejbola mazspēju, bet varēja to uzskatīt arī par Mārtiņa meistarību, līdz kurai krieviem vēl daudz gadu ejams.

Sezonas sausais atlikums tagad bez četrām iepriekš minētajām medaļām ir arī ieraksts pasaules volejbola vēsturē kopā ar tādiem aizsardzības grandiem kā amerikāni Todu Rodžersu, nīderlandieti un iepriekšējo šīs balvas laureātu Renderu Numerdoru, brazīlieti Marsiu Araužu un argentīnieti Martinu Kondē. Savukārt šogad Mārtiņam kompānijā kā uzvarētāji citās nominācijās bija arī amerikāņi, šā gada pasaules ranga līderi Šons Rozentāls un Džeikss Gibs, kā arī Fils Dalhauzers, brazīlieši Alisons Seruti un Emanuels Hegu...