Pagrieziena punkts?

Varētu teikt pat vēl skaļāk – tas, kas, sekojot šim pavasarim, notika ar Latvijas izlasi un Rīgas „Dinamo”, ir labākais kas Latvijas hokejā ir noticis ilgākā laika periodā. Apgalvojums, protams, var šķist mazliet pārspīlēts, bet atslēgas vārds šeit ir panākumi. Tas kā tiek interpretēts un kāds saturs tiek ielikts vārdā panākums, protams, ir atkarīgs no katra konkrētā cilvēka pašapziņas un ambīcijām.

Ambīcijas pavisam noteikti ir viena no lietām, kas Latvijas hokejam jau ilgāku laiku pietrūkst. Lielās līnijās hokeja sabiedrība un arī liela daļa līdzjutēju ir samierinājušies un pat apmierināti ar tādiem panākumiem kā Latvijas izlases ilglaicīga un nepārtraukta dalība Pasaules čempionātā (kopš 1997.gada), kur veiksmes gadījumā augstākais sasniegums ir piedalīšanās ceturtdaļfināla spēlē, vai Rīgas „Dinamo” iekļūšana Gagarina kausa izcīņā un vienas izslēgšanas spēļu kārtas pārvarēšana.

Protams, mērķiem un ambīcijām būtu jāizriet un tie būtu jāsamēro ar pieejamajiem resursiem un tas jau būtu stāsts par Latvijas hokeja sistēmu (vai bez sistēmu kā to daudziem patīk saukt), par bērnu un jauniešu hokeju, par hokeja piramīdām, treneru kvalifikācijām un tamlīdzīgi. Skaidrs, ka Latvijas hokejā ir daudz problēmu un tās noteikti neveicina augstāku mērķu izvirzīšanu, ambīciju augšanu un pašapziņas nostiprināšanos. Tomēr, no otras puses, hokejs Latvijā nevaid miris un par spīti visām problēmām tas ir gana spēcīgs un konkurētspējīgs. Vēl vairāk, tieši apzinoties ierobežotos resursus un minētās problēmas, būtu nepieciešams izvēlēties iespējām piemērotāko spēles modeli, lai maksimizētu Latvijas hokeja sagatavoto spēlētāju stiprās puses un minimizētu tos trūkumus un robus, kas pastāv viņu sagatavotībā un atlasē.

Tieši šajā kontekstā arī augstāk minētais apgalvojums, ka tas, kas, šogad notika ar Latvijas izlasi un Rīgas „Dinamo”, ir labākais kas Latvijas hokejā ir noticis ilgākā laika periodā. Tīšām vai netīšām, plānoti vai neplānoti, bet abas galvenās hokeja komandas ir nostājušās uz pārmaiņu ceļa un, vismaz vārdos, pie abu komandu stūres nonākušie treneri deklarē līdzīgas idejas kā ievirzīt Latvijas hokeju panākumu virzienā.

Abiem treneriem, gan Pekam Rautakalio (Rīgas „Dinamo”), gan Tedam Nolanam (Latvijas izlase) spēles būtiskākie elementi ir ātrums (gan ripas, gan spēlētāju kustībā), presings jau sākot no pretinieka zonas (forchecking), spēka spiediens un pēc iespējas izpildīti spēka paņēmieni, kā arī virzība uz vārtiem (metieni, spēle vārtu priekšā) un disciplīna spēles plāna izpildē. Lai šādā veidā spēlētu, būtiskākais priekšnoteikums ir fiziskā sagatavotībā, tātad – darbs.

Šāds hokejs potenciāli varētu ļoti piestāvēt gan Rīgas „Dinamo”, gan Latvijas izlasei jo, lai nu ko, bet spēlētājus, kuri grib un var laukumā strādāt, Latvijas hokeja sistēma spēj sagatavot. Kas attiecas uz panākumiem, tad ir labas indikācijas un piemēri, ka šādam hokejam ir labs potenciāls gūt panākumus kā starptautiskajā arēnā (Vācijas vai Šveices izlase piemēri), tā arī Kontinentālajā hokeja līgā, kur to atsevišķās spēlēs ir pierādījis arī Rīgas „Dinamo” - kaut vai slavenajā sērijā ar Sanktpēterburgas „SKA”, kur dinamieši pirmajās divās izbraukuma spēlēs nodemonstrēja, ka spēj nospēlēt maksimāli cieši un disciplinēti neko neiedodot pretiniekam un piespiežot viņu kļūdīties. Protams, rīdzinieku spēlei bija atšķirīgi akcenti, bet, tik tālu, cik tas attiecas uz spēles disciplīnu, pašatdevi un, spēlēs plāna izpildi, tās bija hokeja paraugstundas un noteikti ļoti labi iederētos arī Pekas Rautakalio vai Teda Nolana sistēmās.

Tomēr šāds sniegums Latvijas hokejam nav bijis pašsaprotams, drīzāk izņēmums. Gan izlasei, gan Rīgas „Dinamo” šāds sniegums izdevies vien epizodiski, jo ir bijis balstīts nevis konkrētā spēles sistēmā un spēlētāju fiziskajā sagatavotībā, bet gan drīzāk komandas emocionālajā noskaņojumā. Ja, komanda spēja visas domas, emocijas un spēkus ielikt konkrētajā spēlē vai sērijā, tad tā nodemonstrēja lielisku sniegumu un varēja pievarēt arī spēcīgākos pretiniekus. Tas reizē bija komandas spēks un arī vājums, jo šādu psiholoģisko mobilizāciju nav iespējams noturēt ilgtermiņā. Attiecīgi arī sniegums ir svārstīgs. Vēl vairāk, Latvijas izlases kontekstā varam redzēt, ka spēlēs, kurās parādās papildus spiediens uz spēlētājiem par rezultātu, proti, no konkrētās spēles un parādītā snieguma atkarīgas komandas turpmākās gaitas turnīrā, atbildības slogs sasaista spēlētājus, komandas līderi nespēj darboties atraisīti un komanda četros no pēdējiem pieciem Pasaules čempionātiem šādās spēlēs ir piedzīvojusi zaudējumus un rezultātā ieņēmusi krietni zemāku vietu. (Tieši šie daži zaudējumi, lielākoties līdzvērtīgiem pretiniekiem, arī noteikuši izlases zemo vietu IIHF komandu rangā.)

Līdz ar šīm izmaiņām, protams, nekas nav garantēts, bet ir dota iespēja sakārtot spēli un balstīt to uz tām kvalitātēm, kuras esošajai Latvijas hokeja sistēmai varētu būt pa spēkam nodrošināt. Ir skaidrs, ka iepriekš izvēlētais modelis nespēja paaugstināt rezultātus un pārmaiņas bija nepieciešamas. To, vai tieši šis virziens spēs palielināt Latvijas hokeja ambīcijas, parādīs tikai laiks. Skaidrs, ka pārmaiņas nebūs vieglas, jo daļai (īpaši -vecākās paaudzes) spēlētāju varētu rasties grūtības pielāgot savu spēli un pilnībā izpildīt jaunās prasības. Atliek cerēt, ka, spēlētājiem ir gana augstas ambīcijas, lai upurētu savu komfortu un noticētu šī modeļa potenciālam. Būs nepieciešama pacietība!

Ja piepildīsies cerības un modelis būs dzīvotspējīgs, tad tas var izrādīties ļoti būtisks pagrieziena punkts Latvijas hokejā, jo tam ir potenciāls veicināt arī kopējās hokejistu sagatavošanas un atlases sistēmas sakārtošanu, balstot to uz vienotiem, šim modelim atbilstošiem, pamatprincipiem. Lai izdodas!