Latvija pret Vāciju. Vakara bilance

Kas patika

Turējām pretinieku sasprindzinājumā. Latvijas izlase jau kārtējoreiz šī čempionāta laikā parādīja, ka prot sagaidīt un gatava izmantot savas iespējas – vismaz 39 minūšu garumā. Pēc nervoza un haotiska spēles sākuma pietika Bauermanam nomainīt abas savas zvaigznes, kad nekavējoties sekoja trieciens, un mačs tika nolikts uz līdzvērtīgas spēkošanās sliedēm. Tas ir raksturs, godkāre un pašapziņa, bez kuras komanda nevar būt Komanda. Arī pēdējā ceturtdaļā -10 tika pārvērsts par +4 (26 sekundes pirms beigām), un atlikušajā laikā vāciešiem bija nepieciešami divi neloģiski trīspunktnieki, lai izglābtos.

Kuksika un Freimaņa spēle. Brīdī, kad abi Jāņi komandai acīmredzami bija atdevuši visus spēkus un enerģiju, un pēc garā turnīra vairs nebija spējīgi turpināt radīt brīnumus, kas dzītu izmisumā kārtējos favorītus, Rihards un Rolands atrada savas rezerves un mača gaitā ļāva Latvijai divas reizes izrāpties no bedres, kurā tā bija ieslīdējusi. Jau ceturto spēli pēc kārtas Kuksiks pretinieka grozā īstajā brīdī salādēja četrus tālmetienus (šajā rādītājā ir pirmais visā turnīrā iemesto skaita, bet astotajā – precizitātes ziņā), bet vēl vairākās epizodēs viņa agresīvo gājienu uz grozu Vācija spēja apturēt tikai ar pārkāpumu. Pēc kūtrās spēles pārbaudes mačos – spilgta atgriešanās!

Daira trīspunktnieks. Tikai viena epizode, taču – kas par sajūtām! Pēc tam, kad pie sava groza bijām ļāvuši Benzigam realizēt and 1 gājienu, Latvijas izlases uzbrukums jau ira pa vīlēm, kad tā pēdējā sekundē Dairis iedūra nazi pretinieku aizsardzības sirdī. Eksplodēja ne tikai tribīnes un lielākoties atturīgā žurnālistu rinda, bet arī visas komandas adrenalīns! Nākamajā aizsardzībā Kuksikam izdevās pārtvert bumbu, uzbrukumā vēl viens tālmetiens nu jau Daira jaunākajam brālim Dāvim, un šķita – beidzot būs noķerts devītais vilnis, kas mūs iznesīs līdz pirmajai uzvarai...

Cīņa par bumbām. Šis spēles rādītājs jāpiemin ne pirmo reizi šī čempionāta laikā, taču pēc zaudējuma Izraēlai, kad pēdējā ceturtdaļā ar to tika sagrēkots – to nevar nedarīt. Visas spēles laikā vāciešiem, kuru sastāvā laukumā izgāja pieci basketbolisti, kas garāki par mūsu augumā raženāko vīru Mārtiņu Meieru (208 cm) pie sava groza atdevām tikai piecas bumbas, bet summā uzvarējām cīņu zem groziem 36-30. Arī punkti no groza apakšas vairāk Latvijai – 22 un 16. Protams, uzvaras gadījumā šiem skaitļiem būtu cits smeķis, un tomēr – lielisks darbs.

Aina pēc spēles. Pēc spēles kapteinis Jānis Blūms izveda savu komandu laukuma centrā, lai pateiktos līdzjutējiem (gan latviešu, gan lietuviešu) par fantastisko atbalstu visa turnīra garumā, un visi daudzie tūkstoši tribīnēs latviešu sveica, kājās stāvot un skandējot „Latvija! Latvija!” Kad vēl kāda Latvijas komanda būtu izpelnījusies šādu cieņu un novērtējumu turnīrā, kas noslēdzies ar zaudējumiem visas spēlēs – nespēju atcerēties (un šaubos, vai tas kādreiz noticis). Basketbols jau sen bija pelnījis šādu komandu.

Kas nepatika

Kārtējais eksperiments. Starta pieciniekā pretī abiem 2.13 NBA torņiem Bagatskis nosūtīja laukumā visus jaunākos un mazāk pieredzējušos, kas vien bija viņa rīcībā – tostarp vienlaikus Mejeri un jaunāko Bertānu. Malā pat Blūms, virknējuma vidējais vecums – 21 gads... Acīmredzami uz aizsardzību uzliktais akcents kopumā attaisnojās, taču pilnībā neitralizēt tādus vīrus kā Novickis un Keimans tikai ar pāris sparīgiem jaunajiem nav iespējams – abi savus punktiņus pamazām krāja, kamēr Latvijas piecinieks uzbrukumā izskatījās apjucis un pat sabijies. Pirmos punktus izdevās gūt jau pēc tam, kad bija izdarītas pirmās maiņas, bet no spēles – trāpīt tikai ar 12. metienu.

Soda metieni. Pēdējā ceturtdaļā – četri no deviņiem. Pēdējā pusotrā minūtē – trīs no sešiem. Bez viena vai diviem no šiem garām aizmestajiem Šafarciks varētu mest iekšā kaut vai centra – uzvara būtu mūsu... Mums ir pārāk daudz trūkumu, kuros citām komandām zaudējam objektīvi, lai tiem vēl pievienotu tik zemu procentu no soda līnijas, kas šajā turnīrā, iespējams, maksāja vismaz pāris uzvaru.

Jeromanova pasivitāte. Iespējams, nav pareizi pēc šāda turnīra kādu kaut vai pieminēt negatīvā ziņā, tomēr – tādas ir sajūtas, un tādas – piezīmes šīs spēles laikā... Spēles protokols liecina, ka Jeromanova rēķinā šovakar ir visvairāk rezultatīvo piespēļu, tomēr pēdējā ceturtdaļā, kurā Edgars nospēlēja deviņas ar pusi minūtes, komandas saspēle bija saraustīta, bez mērķtiecīgas virzības uz grozu. Punktus guvām daudz, taču pārsvarā gadījumu – pēc atsevišķu spēlētāju individuālām pūlēm, kad uzbrukuma laiks jau tuvojās beigām, bet saspēle kārtējoreiz neveda nekur. Saprotams, ka abu Jāņu spēku rezerves nebija labā stāvoklī, taču šaubos, vai tik sliktā – Strēlnieks pēdējā ceturtdaļā laukumā pavadīja 34 sekundes, Blūms – netika vispār. Pēc kara visi gudri, taču...

Pēdējās minūtes lēmumi. Kaut gan Bagatskim bija palikušas divas iespējas, sākoties pēdējām 56 sekundēm pie rezultāta 75:73, Latvija nepaņēma pārtraukumu, kas būtu ļāvis nomierināties un sākt uzbrukumu no centra līnijas, savukārt mirkli vēlāk iztērēja abus astoņu sekunžu laikā – otro no tiem 19 sekundes pirms beigām, kas savukārt jau šķita pāragri. Rezultātā pēdējā izmisīgajā uzbrukumā, kam bija atlikušas sešas sekundes, nācās mesties par galvu, par kaklu – bez minūtes un no savas gala līnijas. Arī Šafarcikam divas reizes ļāvām uzmest trīspunktnieku, nevis savlaicīgi uzsitām, lai met sodiņus. Palika sajūta, ka šī šaha partija treneriem neizdevās...

Rezultāts. Piekto reizi šajā čempionātā. Par laimi – pēdējo...