Par labu Latviju (hokeju)

Politika ap Dinamo vārdu ir piesaukta visos laikos. Padomju ērā klubs bija Iekšlietu struktūru pakļautībā, kas savukārt bija saistītas ar robežsardzi, bet tas neizbēgami noveda pie drošības komitejas jeb VDK gaiteņiem. Gluži jau tā nebija, ka Znaroks, Balderis vai Irbe bija spiesti nēsāt miliču formas vai iekļauties rezerves dienesta apritē. Tā bija hokejistu brīva izvēle, lai gan viņi visi bija noformēti kā iekšlietu struktūru darbinieki. Tie, kas jutās apsviedīgāki, mierīgi pieņēma dienesta pakāpes, kas dažādos gadījumos pie algas atnesa pārdesmit rubļu vairāk... Obligātie pasākumi komandai bija tikšanās ar darba kolektīviem vai skolās. Tur Dinamo varas stīga tika uzvilkta principiāli, jo padomju ideoloģija sportā saskatīja savas iekārtas panākumu karogu. Attiecīgi izdekorētas bija skatuves vai aktu zāles, kur sportiskos ciemiņus allaž fonā pavadīja kāds Ļeņina portrets vai padomju iekārtas slavinošs uzsaukums. Neviens šajos pasākumos nekliedza – Slava, PSKP! vai Lai dzīvo Padomju Sociālistisko Republiku Savienība! Tāpat neviens nespieda hokejistiem slavināt iekārtu, ja vien to neizdarīja priekšnieki, kas uzrunas sāka vai beidza ar klišejiskajām frāzēm par piecgades plānu vai komunistiskās partijas vadošo lomu.

Viņdien Rīgā notika nu jau mierlaiku jeb kapitālistiskās iekārtas Dinamo hokeja komandas iepazīstināšanas pasākums. Viss skaisti un par šādu ideju komandas pašreizējie saimnieki ir pelnījuši pateicību. Ja vien purnā netiktu iegrūsta āža kāja... Šo rindu autors saprot, ka Dinamo akcionāru struktūra neļauj šajā projektā saskatīt sērdienīšu vai trešo tēva dēlu nevainīgos garus un stāvus. Tas arī nav vajadzīgs, jo cilvēki nopietni – ar krampi un politisko pagātni. Viens ar VDK uzplečiem, cits ar oranžu pindzeli, vēl kāds ar mantotu uzvārdu. Tā var būt. Bet, brīdī, kad līdzjutēji ir spiesti izstāvēt pieklājīgu rindu, lai organizēti nofotografētos kopā ar hokejistiem, uzreiz saņemot kārtoto bildīti ar īstiem autogrāfiem no dzīviem elkiem – tu neviļus saproti, ka patiesībā esi ierauts vienas politiskās partijas priekšvēlēšanu kampaņā. Fotogrāfijas fons, kas līdzjutējam tiek piedāvāts laimīgajam mirklim, patiesībā ir cinisma paraugs, kur cēlie vārdi Par labu Latviju, drīzāk nosēdina apkārtējos riebumu, nevis pārliecības pilnu vīziju ar pozitīvisma piegaršu. Bērniem vienalga, viņiem vajag bildi ar Dārziņu, bet – vai tiešām pašā Rīgas Dinamo nebija neviena saprātīga indivīda, kas pateiktu priekšā – klau, veči, varbūt tieši tādā formā mēs savu komandu šoreiz neizcelsim. Nav jau runa par partijas programmu, bet gan par aģitācijas formu.

Pārsteidz, cik primitīvi šie cilvēki vēlas savu interesi iemānīt apkārtējiem. Varbūt vajadzēja uzreiz paziņot, ka notiks Rīgas Dinamo hokeja kluba tikšanās ar vēlētājiem, nevis līdzjutējiem. Var mēģināt izprast vai sadzīvot ar Latvijas Valsts eksprezidenta un tagad arī Dinamo akcionāra Gunta Ulmaņa mākslīgo atgriešanos aktīvajā politikā, taču – vai tieši tautā mīlētās komandas akcionāra svars viņam šajā brīdī neteica priekšā, lai pašu Rīgas Dinamo nepiesien pie koka, pie kuru līdz oktobrim tiks demonstrētas politiskās prostitūcijas paraugstundas? Fakts: šajā situācijā par ķīlniekiem bija padarīti ne tikai līdzjutēji, bet arī hokejisti. Vai viņi varēja nepakļauties komandas – darba devēja – rīkojumam? Katram no viņiem līgumā ir rakstīts, ka par saņemto algu ir ne tikai jāizdara darbs uz ledus laukuma, bet arī jāveicina vai jāpiedalās komandas pašreklāmas akcijās un aktivitātēs. Kā lai iebilst? Bet līdzjutēju pasākumā izrādījās, ka hokejists pie reizes tiek izmantots kā reklāmas seja vienai politiskajai partijai. Ko tad, ja spēlētājs simpatizē citiem politiskiem spēkiem? Tā taču var būt, nopietni! Izmest viņu no komandas, aizlīmēt muti, samazināt prēmiju apjomu...

Dinamo akcionāriem var būt intereses un politiskā pārliecība. Viņi var būt politisko partiju biedri, sponsori, izkārtnes, lelles vai kardināli. Bet – kas liek viņiem vīģes lapas vietā pie savām ģenitālijām piekārt Rīgas Dinamo vārdu? Vai pārliecība, ka šis projekts bez politiskās ietekmes sviras – nu, nekā? Tad nesaucam šo hokeja klubu par biznesa projektu. Piereģistrējam Dinamo kā politisko partiju un ceļam ārā no šī poda vēl treknāk un nekaunīgāk... Nākamais solis šajā Dinamo akcionāru aprobežotības festivālā varētu būt komandas organizēta ierašanās vēlēšanu iecirknī – protams, Dinamo kreklos! - kur jau ar sagatavotiem biļeteniem katrs no sportistiem demonstratīvi nobalso par... Vai nosaukt partiju? Kas notiks, ja labieši vēlēšanās zaudēs? Nevis, kurā miskastē meklēsim politiķus, bet - kas notiks ar hokeja komandu? Vai šī projekta dzīvotspēja turpmāk būs atkarīga no Saeimas koalīcijas? Vai ir apdomāta ideja, ka hokejistu algu izmaksas varētu atvieglot, ja viņus noformētu par Saeimas deputātu palīgiem, vai iemestu dažādu uzņēmumu padomēs? Ironizēju. Nebūs jābrīnās, ka kādam no komandas akcionāriem arī šis sarkasms var noderēt kā iedvesma jauniem politiskiem akordiem – sak, tā patiešām varētu būt laba ideja... Gandrīz vai jāsāk prasīt – vai slēdzot līgumus ar hokejistiem, Dinamo vadība līgumā viņiem lika norādīt arī politisko piederību vai pārliecību? Uz to pusi tagad viss velk... Varbūt politiskās partijas reklāma ir iekļauta Rīgas Dinamo jaunās sezonas sponsorēšanas piedāvājumā. Proti: par 100 000 varat iznomāt telti mūsu līdzjutēju pasākumā, par 20 000 mūsu hokejisti slavēs jūsu partiju, par 10 000 viņi staigās partijas krekliņos... Bet īstenībā, Ulmaņa kungs – tas ir murgs! Ja sapratāt, ko ar to domāju.

P.S. No citas puses - privāts klubs, dara kā grib... Vai dara - kā saprot.