Nezināmais latviešu padomju olimpietis

1952. gadā, kad PSRS pirmo reizi uzdrošinās piedalīties olimpiskajās spēlēs, esmu olimpiskās izlases kandidāts četru kilometru iedzīšanas brauciena komandā trekā. Gatavošanās sākās jau iepriekšējā gada decembrī, komandas vadība neļāva mums izklīst. Treniņdarbs iesākas ar nometni Sočos, trase Soči – Adlera – Gagra – Suhumi tiek deldēta ik dienas. No jūriņas pārbraucam uz Tbilisi – tur treniņi velotrekā. Pumpēja uz nebēdu, līdz pilnīgam spēku izsīkumam. Man palaimējās: es kritu, un dabūju kādu nedēļu ārstēties, kas nozīmē – dabūju atpūsties. Pēc tam pārējos komandas dalībniekus regulāri apspēlēju. Šos treneri kaunināja: kā jūs variet Harijam zaudēt, cilvēks ārstējās, bet jūs pa tam lāgam trenējāties!
Pirms spēlēm sacentāmies tikai ar vājiem pretiniekiem (Bulgārija, Rumānija...). Protams, ka uzvarējām, taču tas nevarēja būt labs garants Helsinkiem. Pēc šodienas vērtējot: tie bija ļoti primitīvi treniņi, tālu no profesionālas metodikas.

Kamēr mēs trenējāmies, funkcionāri funkcionēja. Pie katras komandas bija piestiprināts savs poļitruks, kurš ik uz soļa sekoja mūsu uzvedībai un bezpartejiskos gatavoja, lai šie var stāties komjaunatnē – it kā no tā mēs sāktu ātrāk braukt.
Helsinkos tāpat bez stulbuma neiztikām. Kapitālistisko valstu sportisti mīt Helsinku centrā; kad braucam garām – dzirdam jautru mūziku, visapkārt priecīgas sejas. Mēs, soclāģera pārstāvji, dzīvojam atsevišķi Otaniemi, speciāli padomju delegācijai celtā bāzē, meža vidū. Vasara iet uz beigām, mežs pilns ar ogām, gribam iet mellenēs. Vai jūs traki esiet – ja nu tās ogas speciāli mums ir saindētas?! Poļitruki ir un paliek uzdevumu augstumos.

Mēs, latvieši, esam priecīgi Helsinkos satikties. Soļotājs Pēteris Zeltiņš, basketbolists Maigonis Valdmanis, vieglatlēts Edmunds Pīlāgs un tad vēl paukotājs Sergejs Habārovs, riteņbraucēji Alberts Džarcāns un Harijs Japiņš, PSRS „slepenie ieroči”, kuri oficiālos protokolos neparādās, jo uz starta netika izlaisti.
Vēl šodien nevaru pateikt, kas un kāpēc tā notika. Biju labā formā, tāpat kā Alberts. Staļina laikā jautāt un interesēties nebija parasts – turi muti un dari, ko liek! Nekādas skaidrošanās, kur nu vēl atvainošanās, nenotika. Taču trekā četros kilometros PSRS (Meškovs, Fedins, Matvejevs, Mihailovs) bez latviešiem ierindojās godpilnajā 14. vietā, savukārt šosejā vispār palika bez ieskaites...

Atceros atklāšanas parādi, kad valstu delegācijas nodeva olimpisko zvērestu un nolieca savus karogus olimpisko apļu priekšā. Vienīgi PSRS sarkanais, sirpjāmurotais stāvēja kā... Mēs tak neiesim klanīties kaut kādu tur buržuju priekšā!

No latviešiem panākumu gūst vienīgi Valdmanis, toties padomju sportisti neoficiālajā komandu vērtējumā sev saskaitījuši tikpat punktu, cik līdzšinējai pasaules sporta līderei, kapitālistiskajai ASV! Znaj naših! Panāksim un apdzīsim! Vienīgi... citiem vērtētājiem iznāca citādi rēķini. Zelta medaļu skaits bija 40:22 par labu amerikāņiem; visu medaļu kopskaits 76:71. Arī citas vietas sociālistiski objektīvie padomju statistiķi pavilka aiz ausīm uz augšu...
Atceļā no Helsinkiem es jau esmu komjaunietis. Mani norīko pēc ierašanās Rīgā stāties uzskaitē savā rajonā. Godīgi aizeju uz rajona komiteju un piesakos. Kur jūsu dokumenti, kur uzskaites kartīte? Saku: Maskavā taču! Aha, tu varbūt esi kaut ko savārījis un kartīti iznīcinājis, tāpēc tās tev nav! Pasūtīju ambāļus turp, kur jau tādās reizēs sūta, un skaļi aizvēru durvis aiz sevis uz neatgriešanos. Tā es pabiju komjaunatnē kādas pāris nedēļas. Ogas man neļāva ēst, izteica aizdomas par manu godīgumu – un tad lai es vēl ietu ar savu personu kādam uzmākries?

Pēc spēlēm LPSR Augstākajā padomē (tur, kur tagad Saeima) notiek sportistu sumināšana. Olimpiešiem, viņu treneriem un citām klātbijušām personām (pat Japiņam) tiek pasniegti godaraksti. Tad visus lūdz pie bagātīgi klāta galda, uz kura netrūkst ne „Putna piena” – bija tādas konfektes. Tiekam tāpat aicināti pacelt glāzes par valdību un partiju – tādā reizē ar sportisko režīmu vis neaizbildināsies. Bet Valdmanis pēc kāda piektā tosta atklāti pavaicā: kas būs ja mājās braucot mūs pārbaudīs autoinspekcija? Pieceļas pats kompartijas pirmais sekretārs Pelše un tā solīdi atbild: „Sakiet, ka bijāt ciemos pie Arvīda Janoviča”. Nu mums bija skola rokā – un ne jau tikai uz to vakaru, bet uz daudziem gadiem esam bijuši ciemos un ciemos „pie Janoviča”...
Tagad gan vairs ne.

Tiktāl slepenā olimpieša atmiņas. Taču Harijs Japiņš pēc gadsimta ceturkšņa PSRS olimpiskajā izlasē atgriezās vēlreiz un pilnīgi oficiāli – kā tās galvenais treneris. Man zināmi tikai trīs gadījumi, kad latviešu izcili sportisti pielaisti pie impērijas izlases stūres. Japiņš, Lūsis, Upatnieks...