Pirms 10 gadiem. Vasiļjevs nesaka „paldies” Lipmanam

Daudziem no mums, pārcilājot rakstāmgalda atvilkņu saturu vai, piemēram, atritinot kādu pieliekamajā rūpīgāk noglabātu ievārījuma burciņu, kādreiz rokās trāpījusies kāda vecāka un varbūt jau iedzeltējusi laikraksta lappuse, kas momentā nozog visu uzmanību. Pastāsts, kas uzjundī senas atmiņas, fotoattēls, kurā smaidu izraisa kāda mūsdienu varoņa vien ar grūtībām atpazīstamās formas vai frizūra - bieži vien tas izrādās daudz interesantāk, nekā kārtējās šā brīža peripetijas. Kas bija aktuāls Latvijas sportā pirms apaļiem desmit gadiem - turpmāk reizi nedēļā ieskatīsimies vecajās „Sporta Avīzēs”. Iepriekšējo nedēļu apskati atrodami sadaļā „Pirms 10 gadiem”.

”Sporta Avīze” Nr. 240 (2000. gada 26. jūnijs – 2. jūlijs)

Riņķa dancis ar reveransiem par Latvijas hokeja izlases galvenā trenera likteni turpinās

Kurā valstī ar galveno treneri nepagarina līgumu uz vēl pāris gadiem pēc tam, kad viņa vadītā vienība sasniegusi līdz tam visu laiku otro labāko rezultātu pasaules čempionātos? Pareizi, – Latvijā!

Pēc 2000. gada pasaules čempionāta hokejā Sanktpēterburgas ledus arēnās, kad Latvijas izlase piesita Baltkrieviju, Ukrainu, Krieviju un nospēlēja neizšķirti ar ASV, dzirkstelīte valstsvienības koka namiņā radās pēc tam kad galvenais treneris Haralds Vasiļjevs labākā spēlētāja balvu savā komandā neatvēlēja Aleksandram Beļavskim, bet Harijam Vītoliņam. Ka Beļavskis bija labākais mūsu vienībā, redzēja pat aklie... Tā kā Vasiļjevs Latvijas Hokeja federācijas prezidenta Kirova Lipmana priekšā nelocījās kā niedre vējā, spēlētāju zem letes paustā neapmierinātība tika izmantota pēc LHF prezidenta ieskatiem, proti, radot situāciju, kad Vasiļjevam Lipmana priekšā vajadzētu rāpot uz ceļiem un lūgties „Latvijas hokeja fizkultūriešu tēvu un skolotāju, mūsu uzvaru kvēlo iedvesmotāju, hokeja nevīstošo teorētiķi, valsts prasmīgo galveno treneri, hokejistu mīļoto draugu” un tā tālāk un tā joprojām (lai piedod man Ivars Ošiņš sava teksta citēšanu un transformācijas) atstāt viņu (Vasiļjevu) kopā ar izlasi vēl uz kaut pusgadu. Vēl vairāk – pirms 10 gadiem pēc iepriekš uzskaitītajiem darbiem „revolūcijas šūpulī” LHF valdes sēdē tika izsludināts konkurss uz hokeja izlases galvenā trenera vietu.

Vēl gadu iepriekš pēc izgāšanās 1999. gada pasaules čempionātā Norvēģijā LHF izsludināja konkursu uz galvenā trenera vietu, uz kuru atsaucās tikai divi – Haralds Vasiļjevs un Aleksandrs Klinšovs... „Beresņevam aizejot no izlases, federācija rīkojās tā, kā tai tas bija jādara – pēc demokrātijas principiem izsludinātajā konkursā varēja pieteikties jebkurš izlasi vadīt protošais treneris. Diemžēl konkursa demokrātisms bija tikai izkārtne. Par šā konkursa noteikumiem tika informēti vairāki potenciālie izlases treneri: Jurzinovi, vecākais un jaunākais, tajā varēja piedalīties arī iepriekšējais treneris Beresņevs, nez kur tika sameklēts arī Krikunovs, kaut kur figurēja mīklainākā Latvijas hokeja personība Grabovskis, nez kāpēc pirms konkursa izsludināšanas sevi par labāko speciālistu uzskatīja Rešetņikovs... Taču, tikko bija izsludināts konkurss, tā visi "speciālisti" pazuda krūmos, savu programmas izklāstu no Vācijas atsūtīja tikai Haralds Vasiļjevs. Pēc Vasiļjeva materiālu iesnieguma vēl sadūšojās Klinšovs - un tas bija viss. Vasiļjeva programma tika apstiprināta par derīgu, un to apstiprināja arī LHF prezidents Kirovs Lipmans:
- Haralds Vasiļjevs ir labāks par Aleksandru Klinšovu ne tikai pēc iesniegto gatavošanās programmu kvalitātes, bet arī pēc profesionālajām īpašībām. Treneru padome pieņēma pareizu lēmumu.”

Vasiļjevam „tika dots pārbaudes laiks, un tas tikai nozīmē, ka kaut kas Lipmanam pret Vasiļjevu kremta. Vasiļjevs tiek apstiprināts par galveno treneri, bet viņam tiek dots pārbaudes laiks. Smieklīgi. Tas notika jūnijā, neilgi pirms izlases vasaras treniņiem. Vasiļjevs tika apstiprināts, bet formāli izlase joprojām bija bez galvenā trenera. Kamēr Vasiļjevs tika atstāts neziņā, Lipmans pa kluso turpināja lenkt Šveicē strādājošo Vladimiru Jurzinovu, kurš savukārt ar Lipmanu koķetēja kā ar jaunu skuķi: varbūt gribu, varbūt negribu strādāt ar Latvijas izlasi. Lipmans izdomāja, ka Jurzinovs varētu būt Vasiļjeva konsultants, bet Treneru padomes apstiprinātajam trenerim šajā sakarā bija savs sakāmais: - Ko viņš konsultēs? Izlases vadībai jābūt vienotai komandai, un nevar būt tā, ka viens pie šīs siles atrodas kā nomaļus stāvošs novērotājs.”

„Šī kaķa raustīšana aiz astes vilkās līdz rudenim, kad Jurzinovs tā arī nepiekrita būt nedz par izlases vecāko treneri, nedz par konsultantu.”
Vasiļjevs atnāca ar jaunām vēsmām – uzruna tika teikta latviešu valodā, par kuru daudzi nebija sajūsmā, un pirmā treniņa uzdevumu saprata tikai pēc kolēģu tulkojuma, jau pašos pirmsākumos Vasiļjevs strikti nostājās pret Oļega Znaroka iesaistīšanu izlasē, un, lai gan ilggadējais izlases kapteinis bija ieradies uz pirmo koptreniņu, viņa dienas jau bija skaitītas. Varēja diskutēt par metodēm, kā tas tika izdarīts, tomēr pat tie, kurus neapmierināja izmaiņas izlasē, klusēja, jo zināja, ka bez izlases pavasarī labu līgumu nākamajai sezonai nedabūt. Haraldam Vasiļjevam pietika dūšas nostāties arī pret Helmuta Baldera grozīšanos pa izlases ķēķi, kuras dēļ uz kāju tur nespert bija solījis Latvijas neatkarības gadu labākais uzbrucējs Sergejs Žoltoks.

”Kad hokejisti Rīgā tika sagaidīti kā varoņi, pēc pāris dienām Lipmans, ticis pie runāšanas kādā avīzē, nez kāpēc izlikās apvainojies par to, ka Vasiļjevs neesot viņam pat pateicis paldies par doto iespēju vadīt valsts izlasi (nepieminu, ka Lipmans kādam būtu publiski pateicies par to, ka viņš nelikumīgi ievēlēts par federācijas prezidentu). Vēl netieši informācijas avoti norāda, ka tieši Lipmans bijis tas, kurš ieteicis Beļavskim savas pretenzijas izteikt ar avīžu starpniecību. Tā vietā, lai iespējamo iekšējo konfliktu atrisinātu savā starpā, tas tiek publiskots ar spēlētāju rokām (mutēm). Interesants ir Lipmana izteikums "Sporta Avīzei", kurā viņš netieši norāda uz savu nostāju attiecībā pret Vasiļjevu: - Labi vien ir, ka neesmu parakstījis Vasiļjeva iesniegumu. Neviens jau nevarēja paredzēt, ka sāksies šāda veida izskaidrošanās. Ja es būtu parakstījis līgumu ar Vasiļjevu un iznāktu tā, ka viņš pēc spēlētāju protestiem būtu jāmet nost, ko tad es darītu?”

Nobeigumā divu cilvēku apgalvojumi par galvenā trenera tematiku. Haralds Vasiļjevs: „Ja reiz tiek izsludināts šāds konkurss, tad ir jābūt pamatam, kāpēc tas ir izdarīts. Tas netieši norāda, ka federācija grib no manis atbrīvoties, tikai nevaru pateikt - kāpēc? Vai kāds var pateikt, ka Latvijas izlase čempionātā nospēlēja slikti? Vai manā vadībā Latvijas izlase neatgriezās A grupā? Pēc čempionāta man bija saruna ar Lipmanu, ka es turpinu darbu, un tāpēc jau ir sastādīts izlases gatavošanās plāns olimpiskajam kvalifikācijas turnīram, kā arī apzināti aptuveni 40 izlases kandidāti, kuriem 3.jūlijā jāierodas uz pirmo treniņu. Tagad es nezinu, ko man darīt. Esmu pasūtījis biļeti uz 12. jūliju, bet, cik zinu, konkursa materiālu iesniegšanas pēdējais termiņš ir 20. jūlijs.”

Kirovs Lipmans: „Ko jūs visu laiku rakstāt nepatiesību par hokeja federāciju un mani? Vēl es neesmu izlasījis nevienu pozitīvu rakstu par hokeju. Visu laiku tieku apmelots. Es zinu, ka šie raksti ir pasūtījums un jūs esat ieinteresēti, lai hokejā visu laiku būtu nesaskaņas. Es ar avīzes starpniecību gribu apsolīt, ka pēc mēneša viss būs vislabākajā kārtībā, un tad es redzēšu, ko žurnālisti teiks. Kur ir teikts, ka federācija negrib Vasiļjevu par treneri? Ak, tad konkurss norāda uz neuzticību trenerim? Tā nav. Tūlīt pēc šā konkursa izsludināšanas es sazinājos ar Vasiļjevu un visu izrunājām. Es esmu par to, lai Vasiļjevs paliktu par galveno treneri, tikai vajag visu sakārtot, lai nebūtu šīs domstarpības starp spēlētājiem un treneri. Tagad, kad mums ir pavērusies iespēja tikt uz olimpiādi, visi grib būt klāt pie izlases. .. Es piedāvāju ierasties Vasiļjevam un esmu jau viņam nopircis lidmašīnas biļeti. .. Vasiļjevam ir piedāvāts braukt, un, ko viņš darīs, tā ir viņa darīšana.”

Lai lasītāji paši izvēlas, kuram ticēt.

Sportacentrs.com atkāpe: Loģiski būtu, ja Vasiļjevam tiktu piedāvāts līgums līdz 2002. gada sezonas beigām (vai vismaz līdz olimpiskā kvalifikācijas turnīra beigām, ja tajā tiek piedzīvota izgāšanās). Toreiz „SA” rakstīja, ka „paliek tikai divi ceļi: 1) federācija iet līdz galam un Vasiļjeva vietā ieceļ kādu citu; 2) hokeja sabiedrība padzen pašreizējo federācijas vadību.” Kā labi atceramies, nenotika ne viens, ne otrs.

Ozoliņš un Irbe atkal kopā

Tas, kas tika rakstīts iepriekšējā „SA” numurā, piepildījās. Sandi Ozoliņu aizmainīja no "Avalanche" uz "Hurricanes", kur priekšā vārtos jau gaidīja Artūrs Irbe. Kāpēc Ozoliņš „lavīnām” vairs nebija vajadzīgs?

Maksāt Ozoliņam vismaz 4,5 (gadījumā, ja līguma parakstīšana tiktu novilkta līdz 1. jūlijam, kad vienībai, lai vienkārši nepalaistu Ozoliņu bez kompensācijas uz visām četrām debess pusēm, par šādu summu būtu jāpiedāvā kvalifikācijas līgums, kādu šogad Tampabejas vienība piedāvāja Mārtiņam Karsumam), bet Rejam Burkam – 5,5 miljonus „zaļo” komandai šķita krietni par daudz. Kāpēc izvēlējās Burku? „Pirmkārt, Burks neapšaubāmi ir augstas klases hokejists, kuru ne vienmēr vajadzētu vērtēt pēc pases datiem. Otrkārt, "Avalanche" organizācijā nepārprotami tiek simpatizēts franču izcelsmes hokejistiem, un Burkam ir franču asinis. Treškārt, pieredzējušajam aizsargam ir labas attiecības ne tikai ar Pjēru Lakruā, bet arī ar komandas vārtsargu Patriku Ruā, kam ir ļoti liela ietekme uz sastāva veidošanu. Ceturtkārt, Burka nākamā sezona līgā var pārvērsties par īstu "ziepju operu", jo savā 21 gadu ilgajā karjerā viņš joprojām nav ticis pie Stenlija kausa. "Avalanche" organizācija ir gana spēcīga, lai viņam to palīdzētu beidzot sasniegt. Piektkārt, Ozoliņa aģents Pols Teofanuss nav labās attiecībās ar Lakruā, un pēdējais nevēlējās sarunās par jauno līgumu atkal piedzīvot publiskas nesaskaņas, kā tas notika pirms diviem gadiem. Turklāt Teofanuss noteikti izspēlētu kādu no saviem profesionālajiem trumpjiem, kas ģenerālmenedžerim noteikti nepatiktu. Sestkārt, Lakruā bija pārliecināts, ka Ozoliņš viņa komandā savu potenciālu ir izsmēlis un neko jaunu no viņa vairs nevarētu sagaidīt. Tieši Jāņu diena bija tā, kas abu pušu attiecībās novilka konkrētu robežu.”

Sandis Ozoliņš ilgi nevarēja noticēt šai informācijai: "Aģents mani pirms nedēļas brīdināja, lai es drafta dienā vēl atrodos Kolorādo, jo iespējami interesanti notikumu pavērsieni. Es nojautu, ko viņš ar to domāja, taču realitātes izjūta tomēr mani nepameta līdz pat pēdējam brīdim. Šajā pilsētā es kā hokejists biju sasniedzis savu augstāko karjeras punktu - izcīnījis Stenlija kausu. Man patika komanda, kurā es spēlēju, un, lai gan vispār jau bija skaidrs, ka diez vai palikt šeit man izdosies, tomēr vēl klusībā cerēju, ka var notikt kaut kāds brīnums. Saprotu, ka no loģikas viedokļa es savās izjūtās biju galīgi nošāvis garām, taču cilvēks jau vienmēr tiecas pēc labā." Kad piezvanīja Karolīnas "Hurricanes" ģenerālmenedžeris Džims Razerfords un pateica, ka Sandis ir laipni gaidīts Karolīnā, pēdējos „teikumus Ozoliņš jau vairs nedzirdēja. "Viss notika tik vienkārši un ātri, ka man no skaudruma pat sirds sažņaudzās. Nevarēju pat novaldīt asaras, jo gadi Denverā tomēr man kā hokejistam nozīmēja ļoti daudz. Bet tagad es biju aizmainīts uz citu komandu, un šis process bija neatgriezenisks. Karjeras laikā mēs visi jau esam nocietinājušies pret šādām likteņa iespējām, jebkurā brīdi esam gatavi krāmēt koferus. Taču reizēs, kad nākas šīs šķiršanās piedzīvot, cilvēks kļūst sentimentāls. Labi, ka šobrīd ir vasara un komandas biedri izklīduši kur kurais. Pretējā gadījumā šīs atvadas arī būtu smagas - nez vai spētu novaldīt emocijas," priekšā stāvošos „Jurģus” komentēja Ozoliņš.

Par Ozoliņu un vienu jauno spēlētāju izvēli "Avalanche" atdeva drafta 1. kārtas izvēli ar 14. numuru, kā arī divas jauno spēlētāju izvēles drafta nākamajā kārtā un vēl klāt pielika vienu no komandas jau esošajiem aizsargiem Nolanu Pratu.

Sportacentrs.com atkāpe: Lai kā to negribētos atzīt, Kolorado bija taisnība – nākamajā sezonā vienība ar Reju Bruku atkal tika pie Stenlija kausa, bet Karolīnas „Hurricanes” Ozoliņu iemainīja Floridai 2001./2002. gada sezonas vidū, sezonas, kuras noslēgumā Karolīna ar Artūru Irbi (un jau bez Sanda Ozoliņa) spēlēja Stenlija kausa finālā...

Vieglatlētikas sacensības Rīgā sarūgtina britu Endiju Normanu

Ikgadējās vieglatlētikas sacensības "Rīga-2000" lika par tām atklāti pateikt visu, ko viņš domā, vieglatlētikas menedžerim ar vārdu Normenam, jo tieši viņš ilgus gadus ir bijis sacensību galvenais balsts, jo tieši viņš bija tas, kurš savulaik uz Rīgu atveda Džonatanu Edvardsu, Toniju Džaretu, turklāt "piespēlējis" sportistus no savas ietekmes zonas - Anglijas, Īrijas, Velsas, Skotijas. 2000. gadā Normans dažu vieglatlētu līdzdalību šajās sacensībās stimulēja pat ar sava naudas maka palīdzību!

„Endijs Normans, atbildot uz jautājumu, kāda, viņaprāt, ir šo sacensību nākotne, teica: "Kāda gan var būt nākotne, ja sacensībās nestartē jūsu labākie vieglatlēti. Ričardam Noulzam, kurš uzvarēja 400 metros, es apmaksāju ceļa izdevumus. Nākamgad viņš diez vai uz šejieni brauks, jo varēs atrast labākas sacensības, kurās piedalīties. Tāpat kā tāllēcēja Džonsone. Piemēram, Šrilankas sportistei Kulavansai, kurai, tāpat kā pāris Krievijas sportistēm, samaksāju par biļetēm, lai ierastos Rīgā, bija ar vilcienu jābrauc no Sanktpēterburgas. Vai šīs sacīkstes ir šo pūliņu un neērtību vērtas... Ja tā turpināsies, tad labus sportistus uz šejieni uzaicināt būs arvien grūtāk. .. Lai sasniegtu nopietnāku līmeni, sacensību budžets būtu jāpalielina vēl par kādiem 30-40 tūkstošiem dolāru.”

Latvijas rekordists tāllēkšanā Juris Tone, kurš 1988. gadā Kalgari olimpiskajās spēlēs bobslejā kā četrinieka stūmējs izcīnīja bronzas medaļu, 2000. gada vasarā apmeklējis vairākas sacensības Igaunijā, konstatēja, ka mēs no kaimiņiem varam tikai mācīties. J. Tone: "Pēdējo divu nedēļu laikā man ir bijusi iespēja pabūt divās sacīkstēs Igaunijā – Tartu un Hāpsalu. Diemžēl uz kaimiņu fona sacīkšu organizēšanas ziņā mēs pārāk labi neizskatāmies. Piemēram, Hāpsalu, kas ir mazs miestiņš, stadiona tribīnes bija pilnas un cilvēki stāvēja pat riņķī stadionam. Ko mēs redzam "Daugavas" stadiona tribīnēs? Saujiņu sportistu, trenerus, bijušos vieglatlētus, draugus, sievas, paziņas... Turklāt pie mums atšķirībā no Igaunijas nav jāpērk ieejas biļetes. Uz Hāpsalu braucu kopā ar Endiju Normanu, kurš, iebraucot Rīgā, man vaicāja: "Kur ir kāda informācija par to, ka pilsētā notiek starptautiskās vieglatlētikas sacīkstes?" Man viņam nebija ko īsti atbildēt. Ja es pats savulaik nebūtu nodarbojies ar vieglatlētiku un šobrīd netrenētos manas meitas, tad diez vai, staigājot pa Rīgas centru, es uzzinātu, ka notiks šādas sacensības. Vēl kāds piemērs, kurš runā par labu igauņiem. Kad ieradāmies Hāpsalu, tāllēcēji bija uzsākuši iesildīšanos. Pēkšņi mainījās vēja virziens, bet organizatori operatīvi sacensībām sagatavoja otru bedri. To pašu viņi izdarīja arī pirms vīriešu sacīkstēm, kad vējš atkal bija sagriezies. Pirms trim nedēļām, kad sacensības notika Rīgā, bija sajūta, ka organizatori tā vien vēlas, lai sportisti, startējot pretvējā, uzrādītu sliktākus rezultātus. It kā sīkums. Taču, ja cilvēki netiek galā ar sīkumiem, tad kāda gan var būt runa par lieliem darbiem. Vēl kāds absurds. Maija pirmajā nedēļā notika Starptautiskās vieglatlētikas federācijas finansētās sacīkstes 1983.-1984.gadā dzimušajiem jauniešiem. Ļāva piedalīties arī jaunākiem. Taču tikai līdz finālam. Tāpēc izveidojās situācija, ka dažās disciplīnās finālā startēja trīs četri dalībnieki, jo visi jaunākie bija "nodzīti" malā. Vai tad tas ir normāli? Kad par šo lietu runāju ar mūsu funkcionāriem, viņi atbildēja, ka ir stingri IAAF noteikumi, kuri viņiem ir jāievēro. Kad Ludmila Olijare vienam no starptautiskās federācijas pārstāvjiem jautāja par šo gadījumu, tad viņš bija ieteicis cilvēkam, kurš neļāva startēt jaunākajiem, piešķirt zelta medaļu par vieglatlētikas attīstības bremzēšanu..."

Sportacentrs.com atkāpe: Iespējams, ka ārvalstu sportisti, kuri „Rīgas kausu” sacensības apmeklēja 2009. gada vasarā, pēc tam iekāpjot laika mašīnā un piedaloties „Rīga-2000” mačos, būtu pārliecināti, ka noticis progress un viņi nokļuvuši nākotnē...

Pārējās tēmas

Pasaules meistarsacīkšu 4. posmā Baltkrievijā motocikliem ar blakusvāģiem no veselības likstām puslīdz atkopušies Kristers Serģis un Artis Rasmanis. Rezultāts – pārliecinošas pirmās vietas abos braucienos. Agri Savielu „pamana” Kolorado „Avalanche” un nosauc Agra vārdu NHL draftā. „Dinaburg” pārvar „Intertoto” 1. kārtu, 2 spēļu summā apspēlējot nebūt ne vājo Trenčinas „Duklu” no Slovākijas. Uģis Traubergs uzvar Eiropas čempionāta posmā Zēlovā (Vācija) autokrosā un kļūst par līderi arī kopvērtējumā. Personisko rekordu 110m barjerskrējienā (13,28s) atkārto Staņislavs Olijars. Valentīna Gotovska debijas reizē Zelta līgas mačos gandrīz par pusmetru atpaliek no personiskā (un Latvijas) rekorda un ierindojas 9. vietā. Trešo gadu pēc kārtas Andrejs Štolcers kopā ar Doņeckas „Šahtar” ticis pie Ukrainas valsts čempionāta sudraba medaļas. Pasaules kausa izcīņas trešajā posmā Mehiko olimpiskajā sprintā Latvijas trekisti – Ivo Lakučs, Viesturs Bērziņš un Ainārs Ķiksis – izcīnījuši 3. vietu, bet keringā Bērziņš finišēja ceturtais. Latvijas kanoe airētājs Jefims Klementjevs uzvarējis Lietuvas meistarsacīkstēs 500m un 1000m distancēs. Stenda šāvējs Boriss Timofejevs „Grand Prix” sacensībās Somijā izcīnījis 4. vietu (118 p. no 125). Pasaules čempionāta zonālajās sacensībās Gdaņskā (Polija) Daugavpils pārstāvis Nikolajs Kokins izcīnījis 8. vietu, kā pirmais Latvijas spīdvejists iegūstot tiesības startēt 16 labāko finālā. Latvijas Vieglatlētikas savienības izveidotā Arbitrāžas komisija pieņēma lēmumu, ka trīssoļlēcējai Gundegai Sproģei ir attaisnojoši iemesli, lai sodu par dopinga lietošanu mīkstinātu no 2 gadiem uz vienu gadu, tomēr galavārds šajā lietā tik un tā piederēs Starptautiskajai vieglatlētikas federācijai. Viela, kas tika konstatēta sportistes analīzēs, aizliegto preparātu sarakstā tika iekļautas 15. martā, bet LVS par to tika informēta tikai pasaules čempionātā Seviljā, kad atklātībā parādījās fakts, ka pirms tam sportistei veiktais dopinga tests bijis pozitīvs. Sportiste medikamentu, kas saturēja aizliegto vielu, bija lietojusi mazās devās ārstniecības nolūkos. Turklāt Gundega godprātīgi atzina, ka ir lietojusi šo preparātu. Vēl intervijā "Sporta Avīzei" modernās pieccīņas meistare Jeļena Rubļevska stāsta, ka tobrīd viņa jūtas kā pasaules pirmā desmitnieka sportiste, ka pirms tam, 9 gadus trenējoties peldēšanā, reizes trīs pārtrenējās, ka pēc rakstura viņa esot riebīga un ka raksturs esot viņas lielākā problēma, ka no sākuma viņai bijis bail no zirgiem, ka Sidnejas olimpiāde vēl nebūs „viņējā” un ka kāds Krievijas izlases ārsts vienreiz, viņu pārbaudot, pateica, ka "šī meitene var izcīnīt uzvaru olimpiādē."