Ja viņu izvēlas NHL komanda...

Varbūt tam pamatā ir mentalitāte vai zemnieku raksturi, taču, ja vērtējam NHL draftēto Latvijas hokejistu tālākās karjeras, tad jāatzīst – lielākā daļa no mūsējo saraksta tikai ar nokļūšanu pie lielās līgas sliekšņa vien, nav samierinājusies. No tiem divdesmit četriem spēlētājiem, kas savulaik tikuši dažādu NHL klubu sarakstos (Harijs Vītoliņš draftā pabijis divreiz, kas savā ziņā ir unikāls precedents), četrpadsmit no viņiem ir izdevies tikt tālāk par piedalīšanos komandas pirmssezonas treniņnometnē. Nav slikts rādītājs – vairāk par pusi. Tātad, ja divi no Latvijas hokejistiem tiek draftēti, tad pastāv liela varbūtība, ka viens no viņiem NHL noteikti uzspēlēs. Vismaz vienu spēli, bet tas notiks. Ar šādu lietderības koeficentu mēs esam starp pasaules hokeja valstu izredzētajiem goda vietā. Nav jākaunas. Tajā pašā laikā uzmanīgus dara fakts, ka starp Artūru Kuldu, ko Atlantas Thrashers paņēma 2006. gada vasarā, un Kristiānu Pelšu, ko pirms pāris dienām izvēlējās Edmontonas Oilers, pa vidu bija trīs tukšas vasaras, kurās mūsējos nepamanīja vispār...

Tā nav nekāda panaceja vai bēdu ieleja, ja neesam iekļuvuši NHL draftā, taču zināmu zemtekstu par hokeja saimniecības kopējo stāvokli tas tomēr sniedz. Dīvaini, ka šie pēdējie trīs tukšie gadi ir sakrituši ar laiku, kad, šķietami, Latvijas jauniešu un junioru hokejam vajadzēja ne tikai izcelties, bet arī tikt pamanītam. Tā arī bija – mēs beidzot tikām izkarojuši labas vietas atbilstošo vecumu pasaules čempionātos, taču sanāk, ka nokļūšana blakus favorītiem uz lielās skatuves, drīzāk ir nesis skādi vai tukšumu, nekā labumu. Ja par labumu, atkārtošos vēlreiz – uzskata NHL draftu. Latvijas junioru smagās sagrāves, starp citu, komandu izlūkiem sniedz tikai pusi no informācijas, ko viņi meklē uz ledus. Lai gan hokejs ir izteikts komandu sporta veids, katrā maiņā vai virknējumā skauti meklē to mazo odziņu, rozīnīti vai atšķirību, kas vienu vai otru indivīdu izceļ uz pārējo fona. Junioru vecumā tie noteikti nebūs fiziskie dotumi, lai gan arī tie nav mazsvarīgi. Elites divīzija nav laba, ja esi nonācis uz ledus pret Kanādu un ASV – tad sarkst gan puikas, gan viņu tēvi – taču tā ir ļoti vērtīga, ja vēlies tomēr tikt pamanīts. Pa augšējo galu NHL skauti maisās kā Lieldienu tirgū, tur viņi pieraksta un atzīmē pilnīgi visus, kas nāk ārā uz laukuma. Tāpēc gluži loģiska ir Kristiāna Pelša iecelšana saulītē, lai gan droši vien puse no šīs pašas komandas domā, ka viņi ne ar ko nav sliktāki par Preiļos dzimušo hokeja tīrradni. Taču lielākā daļa alojas, ja domā, ka NHL skauti meklē labāko no katras komandas – tādu skrējēju un metēju ir pilna Kanāda. Viņi uzmanību pievērš atšķirīgajam, netradicionālajam jeb tā sauktajam nestandarta knēvelim, kas nobriestot, pēkšņi savu mazo dzirksteli pārvērš varenā ierocī. Starp citu, tieši tā no Rīgas Dinamo savulaik NHL nokļuva Sandis Ozoliņš. Viņa līdzgaitnieks un vienaudzis Aigars Mitčenkovs junioru vecumā bija ja ne galvas tiesu labāks, tad noteikti drošāks, meistarīgāks, ātrāks, taču nolūkoja Ozoliņu. Kāpēc? Tagad mēs saprotam, ka zinātāji Sandī prata saskatīt to vienu atšķirīgo vai unikālo ziedlapiņu, kas pēc tam kā skaists zieds jau uzplauka Ziemeļamerikā.

Vēl viena tipiska Latvijas iezīme – ņemot vērā mūsu hokeja vidi, vecāki kopā ar lolojumu visai savlaicīgi kaļ plānus par karjeras līkločiem. Piecpadsmit sešpadsmit gadu vecumā puikas tiek sūtīti tālos ceļos, prom no mājām – tuvāk NHL. Zīmīgi, ka visi tie, kas savulaik kā padsmitnieki ledus bada laikmetā aizbrauca uz Maskavas klubiem, tomēr izrādījās lielāki ieguvēji, nekā tie, kuri grābstījās kaut kur pa Ziemeļamerikas kaktiem... Daugaviņš, Kulda, Bārtulis – caur CSKA jauniešu komandām, nokļuva vajadzīgajā apritē un arī tālāk. Savukārt, tie, kam likās – lai vai kas, bet galvenais, lai būtu amerikāņu/kanādiešu ledus – netrāpīja pareizajās durvīs. Jo arī aiz dīķa ir kārtība, kur nejaušības tiek sijātas un izslēgtas. Praktiski, pašreizējā sistēma pasaules junioru hokejā ļauj ar simtprocentīgu pārliecību apgalvot – talanti nepazūd, vai vēl precīzāk – tos neviens nepazaudē. Piemēram, Maskavā ap klubiem hokeja aģenti spieto kā bites siltā pavasarī – tur vārās liels katls, savukārt Somijā un Zviedrijā ir sistēma, kas priekš NHL komandām sniedz drošu priekšstatu, ko viņi sagaida no šiem apcirkņiem. Katrai lielajai hokeja skolai ir raksturīgas iezīmes un tās, lai cik amizanti neizklausītos, tiek gadiem ekspluatētas pasaules prestižākajā līgā. Piemēram, no Krievijas drīzāk sagaidīsiet spilgtu raķeti uzbrukumā, nevis pozicionāli pārliecinošu aizsardzības vergu, ko jums var rindā uz paplātes nolikt zviedri... Bet somi tagad atraduši savu identitāti gan kā cietie raksturi, gan vārtsargu audzinātāji. Skaidrs, ka iet pa iemītajām takām ir drošāk, nekā mēģināt līdz lielceļam nokļūt, izgāžot sev priekšā mežu. Biežāk izrādās, ka stiga ir nogāzta nepareizā virzienā, lai gan koki, kas pievarēti, bijuši ar resnu stumbru. Nu, un? Septiņdesmit procentu NHL draftēto hokejistu klubu sarakstos ir nokļuvuši caur Kanādas spēcīgākajām junioru līgām. Domājiet, domājiet... Drošs variants var izrādīties arī ASV labāko augstskolu ceļš, jo vienīgais, kas mums šajā virzienā pastrādāja, patiešām arī tika nodraftēts – tas ir Jēkaba Rēdliha stāsts par Bostonas universitāti. Taču nevajag sadomāties, ka katra skola, kas sevi sauc par universitāti, jums garantē NHL skautu uzmanību. Arī tur ir specifika, kas pārsvarā saistīta ar ASV Austrumkrasta dažiem štatiem un pilsētām (Bostona, Minesota).

Kas notiks ar Kristiānu Pelši, kurš droši vien kopš pagājušās svētdienas jau desmitiem reižu ir aplūkojis Kanādas karti un sameklējis uz tās punktu, kas saucas – Edmontona? Pirmkārt, paturam prātā, ka Daugavpils hokeja skolas audzēknis tika izvēlēts NHL drafta septītajā – pēdējā kārtā. Tur parasti liek hokejistus, kas varbūt kādreiz izšaus, ar domu – ja arī tas nenotiks, liela bēda nebūs. Interesanti, ka pasaulē ir gana pietiekoši gadījumu, kad no drafta pēdējām kārtām cilvēki pēkšņi kļūst par NHL zvaigznēm. Atvainojiet, pēkšņi – nav pareizais vārds. Drīzāk, te ir runa par dažādu cilvēku raksturiem un fizioloģiskajā īpatnībām, organisma attīstības iezīmēm. Man domāt, ka Kristiānam gluži labi tagad piestāvētu spilgta loma Dinamo junioru komandas sastāvā, taču par to ir jāspriež kā to dara somi un zviedri. Viņiem katrs NHL klubu draftētais hokejists ir gandrīz vai kā hokeja fabrikas vērtīgākā izejviela. Viņi saprot, ka palīdzot šim talantam sevi izteikt laukumā, viņi līdzēs hokejistam pēc iespējas ātrāk un kvalitatīvāk sevi atrādīt NHL komandā un visdrošāk – tur arī nostiprināties. Tā viņi palīdz savam hokejam kopumā. Bet tad ir jābūt abpusējais ieinteresētībai – pieņemu, ka pašam hokejistam bieži vien motivācijas netrūkst, cits gadījums ir komanda, kurā viņš spēlē. Nesaku, ka Dinamo junioram tagad vajadzētu visu savu spēles sistēmu veidot ap uzbrucēju Pelši, taču nosacītus siltumnīcas apstākļus viņš būtu pelnījis. Tādā izpratnē siltumnīcu – kā spēles laiks, vieta komandā, trenera ticība un griba palīdzēt. Nav jau tā, ka Edmontonas Oilers galīgi nebija ko darīt un viņi Kristiānu paķēra ar „akmens, šķēres, papīrs” palīdzību... Jauno dinamiešu iekļaušanās MHL projektā arī ir pateicīgs fons – pieņemu, ka tur būs daudz patīkamu pārsteigumu, bet galvenais – mūsējiem ir kur spēlēt, pret nudien labām komandām un skolām. Jā, un vēl Preiļu mazajam Balderim tagad vajadzēs pieņemt vēl vienu lēmumu – kā izmantot nule kā notikušo Kanādas junioru līgu draftu, kur viņu ir nolūkojusi konkrēta komanda. Ko viņš darīs? Arī šis lēmums var izrādīties izšķirošs, lai kādreiz uzvilktu lielo Oilers kreklu...

Starp citu, liela nozīme hokejista karjerās patiešām ir raksturiem un apstākļu sakritībām. Jūs netiekat gudri – kā NHL veči nepamanīja Robertu Bukartu, bet ievēroja Kristiānu Pelši? Nav jau tā, ka Pelšs bija paslēpts kaut kur zem deķa – U18 izlases dalība pasaules čempionātā A grupā bija izgaismots pasākums. Ar Bukartu bija tāpat – KHL ir laba vieta, kur atrādīt vai salīdzināt savas prasmes. Vienīgi, nāk prātā kāds neseno dienu starpgadījums, kad Roberts, meklējot sev pielietojumu vai hokeja šķirbas – te ar vienu kāju bija Amerikā, te Krievijā. Tajā vienā brīdī patiešām likās, ka viņš rīkojās pareizi, atstājot uz galda QMJHL kluba vēlmi (tie bija Viktoriaviles Tigre), bet paņemt Maskavas Kriļja Sovetov pīrāgu. Roberts ir izaudzis un turpina augt par labu spēlētāju. Vienīgi NHL klubos izlūki šo viņa lēmumu – atteikt CHL sistēmai, kas viņu bija noskatījusi un nodraftējusi – uztver viennozīmīgi. Viņiem jaunas problēmas nevajag, jo riski jau tikuši iezīmēti. Līdzīgi savulaik NHL gar degunu aizgāja Aigaram Ciprusam, kurš faktiski bija bez piecām minūtēm pie sliekšņa, līdz pasūtīja vienu no IHL klubiem, kas neļāva viņam braukt palīdzēt Latvijas izlasei, tās debijā A grupā. Toreiz komandas menedžeris vien Aigaram esot nokliedzis pakaļ – Ziemeļamerikā tu vairs nekad nespēlēsi. Un nespēlēja arī... Tāpēc vecākiem, kas noteiktā vecumā mēģina uzņemties atbildību par savu bērnu nākotni, vajadzētu paturēt prātā – patiesībā pasaules hokeja saimniecība ir maza un daudzas lietas virza un nosaka sakari un pazīšanās un – attiecības. Ja nāc ar skandālu un ambīcijām, ar to arī paliksi.

Ko darīt tiem, kas nav nodraftēti? Mums pašiem ir spilgti gadījumi, ka hokejists, ja vien vēlas un viņam ir mērķis – savu panāks. Ivanāns, Skudra... Abi viņi nokļuva uz lielā ledus bez NHL drafta palīdzības, lai gan nav ko noliegt – tam pašam Skudram drafts būtu devis daudz vairāk viņa karjerā, nekā viņš sasniedza. Protams, to mēs varam iztēloties, jo var jau notikt pretējais. Puika nokļūst sarakstos un ar to arī hokejs beidzas. Mums bijuši daudz labāki spēlētāji par Raiti Ivanānu, bet kamēr talantīgie vasarā pa Rīgu vagoja vecāku pirktajos kabrioletos, viens cits, zobus sakodis strādāja zvaru zālē un brīvajā laikā pļāva amerikāņu pensionāru mauriņus, lai nopelnīto...atkal ieguldītu hokejā. Bez drafta līdz NHL var tikt, bez darba – nekādi. Un tad arī pareizie cilvēki un komandas tev apkārt sastāsies. Manuprāt, Artūrs Irbe tagad veic labu darbu, bīdot savējos pa vietām, kas tukšas tā vai tā nepaliktu. Slovāki tā esot izaudzinājuši savu zelta paaudzi, kad NHL leģenda Peters Štjasnijs ar autoritāti panāca savu tautiešu iespēlēšanu dažādās līgās un klubos. Tādas izdevības jāizmanto. Šogad NHL draftā tika izvēlēti hokejisti no 12 valstīm. Mēs sakām – mums tikai viens. Bet, ko lai saka krievi, kam ar visu resursu vairāk par 8 vietām nav tikušas?