Ko pagaidām noguļ Sprukts...

Sprukts prasa apdrošināt sevi un lūdz to izdarīt sev saprotamā veidā. Acīmredzot Latvijas hokeja federācija to joprojām nav mācējusi izdarīt, lai gan, gods godam – šogad tā sauktā kopējā izlases apdrošināšanas polise ir izņemta agrāk par bērzu sulu pirmajiem urbumiem. Nekā ārkārtēja – tipiski Kirovam. Ja iepriekš viņš pauzēja un kaulējās, izlikās par beigtu oposumu vai nedzirdīgo Ābramu, tad šogad LHF prezidents ir nolēmis būt mazliet konstruktīvāks. Te var saskatīt līdzību ar trenera izvēli pagājušajā vasarā. Atminiet, patriecot Znaroku&Co, mūsu hokeja gods, prāts, sirdsapziņa, katliņš, vāciņš, putriņa utml, atveda uz Rīgu pašu Tedu Nolanu. Kā smejies – mēs nevis vienkārši mainām galveno treneri, mēs mainām to pret labāku. Daudz labāku! Kā tu vari iebilst tik cēlam žestam? Līdzīgi ir ar apdrošināšanām – pērn jaunizceptais menedžeris Ozoliņš sacēla putekļus, liekot Lipmanam aizdomāties par tādu sajūtu kā kauns. Kirovs mazliet palauzās, bet tomēr piekrita izpildīt dažas konkrētas prasības, kas viņu padarīja nabagāku par dažiem konkrētiem latiem... Tagad, kad Sandis ir aizslaucīts mēslainē, LHF vadītājs spilgti vēlas parādīt, ka patiesībā jau neko ārkārtēju Ozoliņš pērn neizdarīja. Padomā – izkauca apdrošināšanas! Tās Lipmans pats var nopirkt, bez jebkādiem kompleksiem. Un nopērk! Vien nelaime – Sprukts prasa vairāk.

Varētu Spruktu pasūtīt, taču Lipmans saprot, cik šaura ir laipa, uz kuras pasaules čempionātā stāvēs Latvijas izlase. Ar atmiņu viņam viss ir kārtībā – pērn mēs knapi izglābāmies no iegāšanās ledainajā upē ar kodēto nosaukumu B grupa. Katra spēlētāja nozīme ir ne tikai izšķiroša – tā var izrādīties gan salmiņš, gan nagla, gan izolācijas lentas gals... Sprukts to arī saprot. Atgādināsim, ka pagājušajā gadā Jānis izlasē nespēlēja – viņš aizbildinājās ar sezonā iekrāto nogurumu, ar iztukšoto emociju trauku un tādā garā. Vēlāk intervijā Jānis diezgan nepārprotami lika saprast, ka ar savu nostāju vēlas tomēr Lipmanam likt aizdomāties par kārtību vai gluži pretēji – sadzīvisko bardaku, ko LHF prezidents savas valdīšanas laikā ir iedibinājis. Ozoliņš pērn mēģināja šo rutīnu mainīt, kaut kas sanāca, bet tad Kirovs saprata, ka nav godīgi, ka Sandis par „manu naudu” tēlo Balto Tēvu un... Mēs zinām, kas notika ar izlases menedžeri pagājušajā vasarā. Sprukts ne tikai vēro procesu, viņš arī labi saprot, kādam velnam atkal grib atdot mazo pirkstiņu. Patiesībā, nekas ārkārtējs jau Kirovam nav jāizdara – vien Sprukta priekšā jāparāda tādi paši valša soļi, kādus pērn viņš kopā ar Ozoliņu nodejoja Laurim Dārziņam. Vai atceraties to dīvaino stāstu, kad pērn līdz aprīļa beigām Lauris nevēlējās izpaust savu jauno darba devēju, attiecīgi arī viņa jaunais, treknais līgums bija noslēpums, bet - tieši to viņš arī vēlējās apdrošināt... Spruktam varētu būt līdzīgi. Bet – arī tas vēl nav noteikti viss, kāpēc Jānis šobrīd iet gar laukuma malu, vēro treniņu, bet – nav pierunājams tajos pagaidām piedalīties.

Viņš cīnās ar Lipmanu, jo redz, ka LHF galvai ir tā pati seja, kas viņa iepriekšējos desmit gados pie izlases, ir runājusi vienu, bet darījusi pavisam kaut ko citu. Iespējams, ka Kirovs raustīs plecus un teiks – bet es taču nevienam parādā neesmu palicis... Tieši tur jau ir tā problēma, ka Lipmans runā par parādiem, bet nerunā par attieksmi, kas līdz šim pie hokeja izlases bijusi kā Pelnrušķīte pasakas sākumā. Kaut kur pie krāsns, starp pelavu maisiem. Pārmest Spruktam, ka viņš nav patriots? To var mierīgi. Tomēr, neaizmirsīsim, ka viņš ir ne tikai hokejists – kā cilvēks viņš prasa dažas konkrētas lietas un noticiet - tā nav zobu birstīte vai matu losjons. Kāpēc agrāk neprasīja? Muļķis bija... Bet Kirovam starp muļķiem ir viegli. Viņš tos tin ap federācijas maku. Un tā ar maku šis cilvēks ir nepārtraukti braucis pa ceļa vidu. Pat pērn, kad izlasei bija dažas izšķirošas spēles, kas lika nodrebēt Lipmana teatrālajai varenībai, tieši LHF prezidents ieskrēja ģērbtuvē un piedāvāja hokejistiem... naudu. Paliksiet A grupā – samaksāšu. Tā toreiz bija histērija un izmisums, bet tā pie reizes parādīja, kā domā šis cilvēks. Izlase tās dažas spēles uzvarēja un sanāk, ka Lipmanam formāli bija taisnība. Menedžeri vai citādi nieki pie izlases ir kā aklās zarnas – naudu vajag dot! Tā Kirovs saprot savu lomu. Tā viņš redz izlases karogu. Tā viņš pieradina domāt arī hokejistus. Droši vien šobrīd ir līdzīgi – sāksim turnīru, paskatīsimies, kā veiksies. Sliktākajā gadījumā – piesolīšu naudu. Atbildiet tagad – kam te ar patriotismu viss nav mājās? Sprukts to labi saprot un jūt, vienīgi pagaidām Jānis nespēlē vai neprot spēlēt smalki un tas nozīmē – var neiznākt cerētais efekts, ko viņš grib panākt. Ozoliņš pērn gribēja padrebināt tos iepuvušos valstsvienības pakšus, kas jau teju vairāk kā padsmit gadus ir balstīti nevis uz emocionālo, bet gan merkantilā aprēķina spēku. Neizdevās. Jo tad sanāktu, ka Kirovam pie izlases vairs nebūtu ko darīt. Viņam noteikti šobrīd ir vieglāk izskatīties un justies kā naudas izmaksātājam konkrētam cilvēkam, nevis kā kārtības nodrošinātajam izlasē kopumā. Ironiski, ka abos gadījumos būtu jātērē nauda, tikai Lipmans pielūdz kontrolētā haosa dievus, kur viņam apkārt staigā cilvēki, kas lūdz vai – kurus teju, teju viņš aplaimos... Tur ir spēks, piekritīsiet.

Ja pie izlases stūres būtu Znaroks, teiktu, ka Sprukts rīkojas pareizi. Oļegs noteikti uzbrēktu Lipmanam, ka viņam ir vajadzīgs pagaidām labākais Latvijas centra uzbrucējs un vienā vakarā Kirovs piekāptos – puse karaļvalsts tā nebūtu, bet savu matu šķipsnu viņš nogrieztu, ja prasītu. Ar Nolanu ir mazliet savādāk, ko laikam Jānis vēl nav sapratis. Spēju diezgan skaidri iztēloties, ka Tedis ne tikai nelūgsies, viņš pat neiesprings, lai šo daudznozīmīgo akciju ar vairākiem zemtekstiem, novērtētu. Jo viņa gadījumā morāle ir skaidra un nepārprotama – valsts izlasē spēlē tie, kas vēlas. Nolans nedzīvo ar Latvijas izlases iepriekšējo gadu izlolotajām tradīcijām un stereotipiem, viņš neko nezina par skandāliem un ieražām, lai gan visticamāk, jau ir pamanījis mūsu virtuves īpatnības. Nolanam, tāpat kā Latvijai, ir vajadzīga komanda, nevis viens vai divi spēlētāji. Nolans var pasūtīt ne tikai Lipmanu, bet arī... Spruktu. Šajā konkrētajā pavasarī. Un, esmu pārliecināts – maz būtu tādu, kas viņam to pārmestu. Pagaidām Jānis noguļ nevis savu izdevību, bet gan savu iespēju – iespēju būt par izcilu līderi! Viņam bija jāpievienojas izlasei un jāpasaka:
Es, Jānis Sprukts, Lipmanam neticu, bet šajā komandā spēlēšu. Ja Kirovs ir nomaksājis beidzot – pirmoreiz tik savlaicīgi! – izlasei apdrošināšanu, tad viņš ir uz pareizā ceļa, bet man, Jānim Spruktam, nav problēma pašam izvēlēties formu, kā aizsargāt vai pasargāt savu veselību. Klubā pelnu maizi, izlasē – godu. Par savu individuālo apdrošināšanu parūpēšos pats, jo varu to atļauties. Izlase nedrīkst būt veikals, kā tas bija laikā, kad astoņpadsmit gadu vecumā šajā komandā debitēju. Izlase ir karogs un himna, ko nekad neesmu vairījies izrādīt, par ko vienmēr esmu bijis lepns! Federācijas prezidents Lipmans var izvēlēties, kā tērēt sponsoru vai savu naudu, bet viņš nekad nevarēs sagraut to pārliecību, kas mūs visus vieno izlasē. Un tās, Kirov, nav prēmijas par palikšanu A grupā!

Nu, apmēram tā. Tādu vēlētos redzēt hokejistu, kas spēlē izlasē... Bet pagaidām: pie virsaiša vigvama ir iekurts ugunskurs. Jānis Sprukts to vēro no malas. Tāpat kā viņš vēro Kirova rosīšanos pie savas telts, kuras priekšā atrodas baltģīmjiem tik raksturīgās paliekas no dārgiem konserviem...
Janka, par veci nepiedzimst, par tādu kļūst!

P.S. Kad raksts bija pabeigts un nodots vērtēšanai, Jānis aizvadīja kopā ar izlasi savu pirmo ledus treniņu... Tiesa, tas gan nemaina augstāk izklāstītajām rindām būtību.