Arī mēs tur slēpojām... Arī Jānis Hermanis neizpratnē.

Vairāki Latvijas slēpotāji vispirms piedalījās kvalifikācijas sacensībās, taču nevienam no viņiem (un nevienai) nebija nekādu izredžu iekļūt pamatsacensībās - tik liela bija atpalikšana no pirmā desmitnieka. Mūsējiem priekšā bija tādu distanču slēpošanas "lielvalstu" kā Grieķija, Argentīna, Austrālija, Jaunzēlande, Armēnija, Ungārija, Maķedonija, Beļģija un vēl citu slēpotāji, turklāt daži no viņiem - pamatīgi priekšā. Var teikt banālo, ka "tagad slēpot prot visur", taču arī starp tiem, kuri ir "tagad prot slēpot visur" kategorijā mēs esam starp atpalicējiem.
Pamatsacensībās 15 km distancē brīvajā stilā vīriešiem augstākajā vietā no mūsējiem bija Arvis Liepiņš un tā bija 87. vieta ar gandrīz 7 ar pusi minūšu atpalikšanu no uzvarētāja. Savukārt Roberts Slotiņš nefinišēja. Laikam kaut kas gadījās.
30 km distancē - 15 km klasikā plus 15 km brīvajā stilā - Slotiņš nefinišēja jau pašā distances sākumā, jo protokolā viņam pat neparādās noslēpotais laiks. Laikam atkal kaut kas atgadījās.
50 km distancē Jāni Teteri un Valdi Bodnieku par apli pirmos neapdzina. Pirms viņiem apdzina (salīdzinot slēpotāju laiku distancē pirms noņemšanas) divus Venecuēlas slēpotājus - Sēzaru un Bernardo Baenjas... Laikam arī šoreiz kaut kas gadījās.
Runā, ka Liepiņš, kurš jau ir kvalificējies Soču olimpiskajām spēlēm un drīkst tikt uzskatīts par Latvijas izlases līderi, no kura arī tika gaidīta augstākā vieta starp mūsu slēpotājiem (vispār jau 87. vieta tāda arī ir...), bija apslimis un tāpēc nevarēja parādīt visu, uz ko bija spējīgs. Tas ir slikti, ka bija aplimis un tas ir reāls iemesls, kāpēc nenoslēpoja. Arī daži citi bija apaukstējušies, kas arī nevarēja neietekmēt rezultātus, taču - no otras puses - apaukstēšanās laikam ne par ko labu arī neliecina...
Patiešām esam tik vāji? Kāds no tā sauktajām neslēpojošajām valstīm noteikti trenējas pie slēpošanas valstu treneriem, kādam vai dažiem ir iespēja trenēties kopā ar klasi labākiem slēpotājiem un daudz pilnvērtīgākos apstākļos nekā mūsējiem, taču tas nenotiek tik masveidīgi, cik masveidīgi šo valstu slēpotāji joņo mums garām distancē. Par kādu trenētību un gatavību lai runā, ja Latvijas čempionātā sprintā uzvarēja Juris Ģērmanis, kurš labu laiku jau vairs mērķtiecīgi netrenējas un nekam lielam negatavojas. Cik mērķtiecīgi un kā tādā gadījumā trenējas izlases slēpotāji? Vēl trakāk - kādā no lielākajiem mūsu šīs sezonas masu slēpojumiem kāda entuziaste, savulaik laba distanču slēpotāja, "atveda" Latvijas izlases meitenēm minūti...
Neizpratnē - uzmanīgi izpētījis pasaules čempionāta protokolus - par mūsu slēpotāju masveidīgi zemajām vietām ir arī Jānis Hermanis.

"Vispirms jāatzīst, ka trases Valdifiemmē bija ļoti smagas, turklāt vēl apmēram 1400 m virs jūras līmeņa un tādos apstākļos atšķirība sagatavotībā un meistarībā izpaužas vēl krasāk," atzīst Jānis Hermanis. "Esmu tajā reģionā trenējies un zinu, kā tur ir. Grūti tur slēpot. Slēpošana tamlīdzīgā reģionā prasa īpašu gatavošanos, kādas acīmredzot nebija. Neesmu tik bieži šosezon saticies ar izlasi un nevaru pateikt, vai pasaules čempionāts izlases slēpotājiem vispār bija sezonas galvenās sacensības. Diezin vai prātīgi bija neilgi pirms pasaules čempionāta rīkot Latvijas čempionātu. Pasaules čempionāta termiņi taču ir zināmi vismaz gadu iepriekš. Jāprasa treneriem, kāpēc vietas ir tik zemas. Par izlases galveno treneri var ielikt kaut vai labāko treneri no Norvēģijas vai Zviedrijas, bet tāpēc vien izlases slēpotāju rezultāti nekļūs krasi labāki... Treniņu apstākļi slēpotājiem tagad nav slikti, federācija rosās un darbība notiek, naudas distanču slēpošanā tagad ir vairāk nekā biatlonā. Mēs ar Juri un citiem savulaik paši meklējām naudu un ja tā bija, tad braucām uz sacensībām, bet ja nebija - tad sēdējām mājās. Tagad, cik zinu, tiek saņemta palīdzības jeb nauda no starptautiskās federācijas, bet mūsu laikā nekā tāda nebija. Vairāki bija apslimuši? Tātad jāuzmanās un pašiem sev arī ir jāseko, tikai sevi par to arī var vainot. Pārmaiņas uzreiz rezultātu nedod, jāpagaida un jāpaskatās, kas būs tālāk, kādas būs tendences, jo iespējas ir, lai rezultāti būtu augstāki nekā tagad. Tagad mūsējie dosies uz sacensībām Lahti, kur būs spēcīgs dalībnieku sastāvs, redzēsim, kā klāsies tur. Nevajadzētu mūsu slēpotājiem būt tik zemās vietās."

Jāņa Hermaņa teiktajam var piebilst tikai vienu - nav taču mūsējie tik tizli un neapdāvināti, lai nevarētu iemācīties ātri slēpot. Iemesls ir citur. Vispirms jau jābūt daudz augstākai mērķtiecībai un pašnovērtējumam. Ja samierināmies tikai ar vietām trešajā desmitā FIS sacensībās pašu mājās un vēl pasniedzam tās gandrīz vai kā nezin kādu sasniegumu... Tad nekas arī nemainīsies.