Kur vēl zemāk?

Arī pagājušajā sezonā LSPA un TENAX ieņēma abas pēdējās vietas, taču tik traki, kā tagad, tomēr nebija. Dobelniekiem un LSPA handbolistiem ir pa diviem punktiem un savu uzvaru mūsu klubi guva savstarpējās spēlēs, bet no ārzemju komandām nav paņemts neviens punkts. Vēl vairāk - no abu mūsu komandu 20 (!) zaudējumiem 22 spēlēs tikai piecas (!) reizes esam piekāpušies ar piecu vai mazāku vārttu starpību, toties 9 spēlēs (gandrīz pusē!) zaudēts ar 10 un vairāk vārtu starpību. TENAX gūto un zaudēto vārtu starpība ir - 82, bet LSPA - 84. Nākamā sliktākā (somiem) ir -30...

Vai Igaunijas un Lietuvas klubi ir kļuvuši tik ļoti spēcīgi, vai Somijas eksčempions ir pēkšņi kļuvis tik varens? Nē (kaut gan igauņu progresu nevar noliegt un nepamanīt, tas bija redzams jau pirms vairākiem gadiem, taču daži mūsu handbola "speciālisti" par to tikai smīnēja). Mēs esam kļuvuši tik vārgi. Zemāk vairs nav, kur krist. Jācer, ka nepienāks tāda diena, kad mums pateiks - atvainojiet, bet mums jūsu klubu piedalīšanās BHL čempionātā vairs nav interesanta, jo spēles ar jūsu labākajām komandām mums no sportiskā viedokļa neko nedod. Jācer, ka mūsējiem vismaz ir kaut nedaudz kauns par tādu nevarību.

Tagad daudzi pat varbūt neticēs, ka mūsu čempions ("Dambis/ASK, bet tad ASK/AB.LV) trīs reizes bija BHL čempions, turklāt toreiz līgā spēlēja tāds klubs kā Minskas ASK (plus Baltkrievijas vicečempions Minskas "Arkatron"), spēlēja Krievijas superlīgas klubs no Sanktpēterburgas (kaut arī bez dažiem labākajiem handbolistiem), spēlēja savulaik šajā līgā arī Brestas komanda, kas toreiz bija Baltkrievijas čempione, bija kopskaitā vairāk komandu un līgas kopējais līmenis bija augstāks nekā tagad. Bet čempioni bijām mēs. Bija ASK ar galveno treneri Andri Gulbi, bija iespēju robežās profesionāls darbs, kaut gan arī tad ne tuvu nebija pārticības (nesalīdzināmi lielāka rocība labākajam klubam labākajos gados gan bija, to nevar neatzīt). Taču bija ne tikai ASK - Jūrmalas komandas Baltijas līgā ir diezgan sekmīgi spēlējusi, arī dobelnieki spēlēja daudz labāk, turklāt ASK sākumā nebūt visus negrāva Latvijas čempionātā.

Ne Lietuvā, ne Igaunijā nav rokasbumba nav starp pārticigākajiem sporta veidiem un to vispār par pārticīgu nevar nosaukt. Nav tur arī profesionālu komandu, taču ļoti daudz kas pie kaimiņiem tik un tā ir labāk, bet mēs atpaliekam arvien vairāk. Sākot ar labāko klubu mājaslapu līmeni internetā un beidzot ar spēlētāju meistarību gan starp pieaugušajiem, gan starp jauniešiem un junioriem, gan valsts čempionāta norises pasniegšanā. Ja kāds par to nav iedomājies, tad varu patiekt priekšā - visu to, kas kaimiņiem ir labāk, viņi sarūpējuši paši. Neviens no cita sporta veida vai vispār no malas neatnāca un viņu vietā neko neizdarīja. Par mūsu spēlētāju līmeni var pārliecināties izlases kontekstā - cik Latvijas virslīgas klubu spēlētāju ir patiešām reāli palīgi? Ar vienas rokas pirkstiem pietiek, lai saskaitītu, pat vēl pāri paliek. Ko darīt?

Pirms atbildēt uz šo jautājumu, ir jāuzdod cits jautājums - kuri būs darītāji un vai mums tādu daudz ir? Šāda situācija taču neradās pēkšņi, lai tagad justos kā sasistas siles priekšā. Tā sile jau sen ir pamatīgi ieplaisājusi. Dažkārt rodas iespaids, ka gaidām kaut kādu brīnumu - ka pēkšņi vienā jaukā dienā atnāks kāds ar naudas maisu un to iedos. Neviens nenāks, jo, lai tā notiktu, vispirms ir jārada interese par sevi, jārada stimuls kādam potenciālam atbalstītājam meklēt sākumā kaut vai nelielu maisiņu, lai tam vispār rastos interese. Bērni un jaunatne, tad - klubi. Tur jāsāk "rakt", turklāt lāpstas rokās jāņem pašiem. Var bezgalīgi sūkstīties, cik mums slikti (un cik labi citiem), ka mums neviens nepalīdz, bet vispirms vajadzētu - visus līmeņos - padomāt, ko mēs esam izdarījuši un ko darām, lai mūsu iespējas kļūtu kaut nedaudz labākas? Pavasarī, piemēram, būs Latvijas virslīgas čempionāta izšķirīgās spēles, bet vai kāds jau ir domājis, kā tās pasniegt (to var izdarīt ne tikai ar TV pārraidēm, turklāt handbolisti diemžēl jau ir pierādījuši, ka arī TV labvēlību - 90. gadu vidū - viņi neprot vai nevar vērst sev par labu), kā padarīt kaut vai pašiem mazajiem spēlētājiem svarīgās jaunatnes čempionāta spēles u.tt. Tā ka darīšana šajā gadījumā nenozīmē tikai sporta zālē pavadīto laiku. Nevar taču būt tā, ka lietuvieši un igauņi savu rokasbumbas saimniecību pamazām sakopj un ceļ augšā, bet mēs tikai runājam par to, cik mums ir slikti, ka kaimiņiem atrodas kaut salīdzinoši pieticīgas iespējas, bet mums tādu nav vispār. Tā nav, ka neviens pilnīgi neko nedara, tad jau handbols vispār būtu beidzies vai palicis tikai interešu pulciņu līmenī, bet... Varbūt jādara citādāk vai vajag citus darītājus?

Abu mūsu spēcīgāko komandu izgāšanās BHL čempionātā nav tikai šo klubu izgāšanās. Tas ir kaut kas daudz vairāk. Jo atrāk to sapratīsim un jo ātrāk sāksies kaut kāda konkrēta rīcība, jo ātrāk kaut kas sāks uzlaboties. Citu variantu nav.