Kurš kuru apēdīs – treneris basketbolistu, vai...

VEF basketbola meistarkomanda (kā tolaik lepni sauca klubus—PSRS meistarsacīkšu dalībniekus) septiņdesmito gadu nogalē bija atguvusi Latvijas vīriešu basketbola kādreizējo popularitāti. Jauna un ambicioza trenera Armanda Krauliņa vadīti jaunie un ambiciozie basketbolisti Valters, Krištopans, Zvans, Visockis, Kalniņš un vēl citi „viņiem piekļāvušies” vētraini atgriezās impērijas meistarsacīkšu ekstralīgā, kur tūdaļ ņēmās purināt vecos kaulus ilgdzīvotājiem no pašas Maskavas un Ļeņingradas – par citām ostas pilsētām i nerunājot. Vēl nesen VEF spēļu dienās tukšo Daugavas sporta namu basketbola cienītāji nu gāza vai apkārt. Manuprāt, tieši tolaik aizsākās Latvijas sporta līdzjutēju (kurus tagad nievājoši dēvē par faniem) organizētie, regulārie līdzbraucieni mīļotajai komandai uz izbraukuma spēlēm, melnus (VEF pamatkrāsa) karogus vicinot. Vefiņš dragāja slaidi – tempā, tempā, un precīzi metot no visām neiedomājamām vietām. Vecie augstākās līgas priekšteči sākumā acis vien blisināja, līdz iesauca rīdziniekus par „melno nāvi” – un bijājās. Tiesa gan, tā lielā pacēluma un spēka visai garajai sezonai nepietika, bija arī vājuma laiki, augstākās vietas sezonas beigu sarakstos palika nesasniegtas – vienalga, Vefiņu vērot un skaļi brēcot atbalstīt bija bauda un prieks.
Tikmēr, kamēr...

Nespēju novaldīties, neuzpūties pēc principa: „Nu, ko tad es jums vakar teicu?!” Tolaik, būdams „Padomju Jaunatnes” speciālkorespondents visos VEF mačos, uzdrošinājos rakstīt:
„Vefieši cīnās ar milzīgu pašatdevi, manuprāt, uz fizisko un emocionālo iespēju galējās robežas. Apsveicama ir prasme tā mobilizēties, cīnīties ik spēlē līdz galam. Vienlaikus ir arī skaidrs, ka ar tik milzīgu atdevi, kā VEF pirmajās spēlēs, nospēlēt nav cilvēka spēkos. Savas spējas ir jāprot variēt, atrodot pareizo vietu un laiku to pielikšanai.”
Nebiju jau viens tāds gudrais Zālamans, pārslodzi daudzināja tāpat par korespondentu basketbolā viedāki metuzāļi. Taču jaunos gados sirmgalvjos ieklausīties necik nemēdz – kamēr aste rokā, tikmēr velc! Līdz tā pārtrūkst...

Jaunā Vefiņa paaudze bija iegadījusies patstāvīgi domājoša, turklāt ar savu ļoti izteiktu un ļoti savdabīgu līderi – Valdi Valteru – priekšgalā. Pagātnē palika laiks, kad jauno Valdiņu nolika par sargu lidostā pie komandas somu kalna; tagad Valdis pats varēja nolikt pie vietas jebkuru (izņemot Žvīguru). Līdzšinējie komandas balsti Jānis Balodis un Juris Birznieks atkāpās malā, tātad: jauniem visām spējām atvērts ceļš?
Uz tā ceļa šķērsām izrādījās... pašu treneris Krauliņš. Ambiciozs, intensīvs, atraktīvs (ko vērtas vien piruetes ar pietupieniem aiz sānu līnijas!) cilvēks, kuram tolaik kā trenerim tomēr pietrūka dziļas lielā basketbola izpratnes – kādu savukārt domājās sasnieguši jaunie VEF profesori. Otrais treneris Maigonis Valdmanis pie Krauliņa slaucīja pirti pēc komandas sviedrēšanās; visgrūtākajos brīžos Armands spēļu laikā Maigo tomēr pasauca par padomdevēju – vienalga, galvenais ļoti stipri bija un palika Galvenais. Kurš te ir saimnieks? – pēc Latvijā ievestā Gomeļska principa.

Izkaptij pret akmeni nošķindot dzirkstis vien pašķīda. Treneris principā nepieļāva iespēju, ka komandā kāds uzdrošinās būt gudrībā un lēmējtiesībās līdzīgs – kur nu vēl pārāks par viņu! Savukārt VEF basketbolistu noteikts vairākums nebija mierā ar treniņu metodiku un spēļu vadīšanu, uzskatot, ka ir iespējamas daudz progresīvākas un efektīvākas metodes. Lai nebūtu vienmēr jācīnās „uz fizisko un emocionālo iespēju galējās robežas”, uzklausot vien trenera iecienīto saukli: „Aiziet, veči, aiziet!”
Savā vidū āži uz laipas izšķirties nevarēja – ne Krauliņam nedz Valteram kompromisa mākslu neapgūt līdz pat debesu valstībai. Un konflikta putas šļācās pāri kluba robežām, sasniedzot kā sabiedrību, tā LPSR sporta vadību, pat – kādas šausmas – partijas vadību!
Katrs ķērās pie saviem dižākajiem lielgabaliem. Treneris mobilizēja visas savas paziņas partijas, valdības un arodbiedrību aparātā; savukārt spēlētāji ņēmās zaudēt dažu nelabu spēli, lai tā apliecinātu trenera nespēju vadīt VEF lielajā basketbolā. (14 pirmajās PSRS čempionāta spēlēs tika piedzīvoti 13 zaudējumi!!!) Ne vienu, nedz otru līdzekli par džentlmenisku un sportisku nenosauksi, taču – karā kā jau karā! Krīze laidās dziļumā...

Galu galā tapa Fiziskās kultūras un sporta komitejas lēmums, kuram vajadzēja norīt krupi, saglabājot pēc tālaika modes gudru ģīmi:
„VEF basketbola meistarkomandas neapmierinošajam startam par iemeslu ir sagatavošanās periodā pieļautās trenera kļūdas, trūkumi spēlētāju morālajā un fiziskajā sagatavotībā, kā arī kolektīvisma jūtu un savstarpējās uzticības trūkums starp treneriem un atsevišķiem basketbolistiem. Sēdē tika akceptēts treneru izstrādātais pasākumu plāns, pēc viņu domām, dodot iespēju vistuvākajā laikā uzlabot komandas sniegumu un cīnīties vismaz par palikšanu čempionāta augstākajā līgā.”
Basketbolisti naivi cerēja, ka viņu taisnība un patiesība tiktāl lien laukā kā īlens no maisa, ka nekādus palīglīdzekļus uzvara neprasīs. Un dabūja pa pieri: nespraucies laukā no padomju cilvēku līdzeni apcirptā dzīvžoga! Krauliņa aparatčicēm taču (un kā vienmēr!) izrādījās virsroka.
Bet tad savu kārti izspēlēja VEF sporta kluba vadība, kurai bija skaidrs: te nu kādam atsevišķam ir jāiet, lai glābtu komandu kopumā. Aritmētiski vienkāršāk ir atlaist vienu treneri, nevis piecus sešus basketbolistus. Un Krauliņu noķēra pie īstās rokas īstajā brīdī un īstajā vietā: viņš bija pieļāvis nāves grēku, nespēdams pārvarēt mantkārības vilinājumu. Proti, vienubrīd viņa īpašumā skaitījās divas automašīnas „Volga”, kas nozīmēja spekulāciju, kura savukārt nozīmēja gandrīz vai krimināllietu un milzīgu publisku „fui!”
Krauliņš, ne vārda pretī bilst nespēdams, Kisiela kabinetā uzrakstīja atlūgumu „veselības stāvokļa dēļ”. Un rūgtam smieklam drīz vien patiešām sabeidza veselību, auklējot autoavārijā smagi lauzto kāju. Draugs Pļaviņš, valsts treneris basketbolā (bija tāds tīri administratīvs padomjlaika amats), viņu ierīkoja par 2. sporta skolas direktoru....

Bet komanda, tādu – nu vairs negaidītu – uzvaru guvusi, cēlās spārnos. Maigais, ticis pie stūres, apliecināja, ka aizvien ir viens no izcilākajiem basketbola spēles sapratējiem Latvijā. Izvilka no aizkrāsnes Anatoliju Kuzņecovu, kurš Krauliņam gadiem ilgi bija bumbiņu savācēja lomā. Salika prātīgus akcentus Vefiņa uzbrukumu virpuļiem. Un VEF paveica patiešām neiespējamo: pēc piecām uzvarām pēdējā sešu spēļu tūrē Tallinā saglabāja vietu augstākajā līgā. Vēlāk, 1983. gadā, uz VEF bāzes veidotā, Valtera un Valdmaņa vadītā Latvijas izlase izcīnīja bronzas medaļas Tautu spartakiādē.

Gods, kam gods pienākas: arī Krauliņš ar lauztu kāju par sporta skolas direktoru Rīgā ilgi nesēdēja. Aizbrauca uz Taškentu, kur tika augstākās līgas meistarkomandas „Universitāte” galvenā trenera priekos un godā. Strādājot ar labām komplektēšanas iespējām, latvietis no internacionālās brigādes izveidoja kopumā par VEF pat pārāku komandu. Katrā ziņā pirmo reizi savā starpā tiekoties, Krauliņa blice bija pārāka ar 111:91. Tas notika jau 1983. gada nogalē...
Pēc darba ar prestižo Maskavas „Dinamo”, ar Irākas un Kolumbijas komandām, Armands Krauliņš, rūdīts un videoierakstiem bagāts, atgriezās Rīgā, lai pašos pēdējos padomju gados stātos pret VEF kā ASK galvenais treneris. Bet tad jau nebija krīze, tad brieda Latvijas Basketbola līga, kurā Krauliņam un Valteram atkal bija visplašākās iespējas pierādīt un apliecināt savus pārākumus un prioritātes.
Uz gadu Armands Krauliņš vēlreiz vadīja VEF (1992. gadā) – kad Valters jau bija pataisījis jaunus Latvijas līderus Brocēnos.
Atkal šķinda tērauds pret akmeni – un otrādi...