Stulbums futbolā sen jau izgudrots

Jums taču ir pazīstams tas, kurš sevi vēlīgi ļāva dēvēt par:
Padomju fizkultūriešu tēvu un skolotāju;
Mūsu uzvaru kvēlo iedvesmotāju;
Padomju sporta nevīstošo teorētiķi;
Valsts prasmīgo galveno treneri:
Futbolistu mīļoto draugu;
un tā tālāk, un tā joprojām.
Uzminējāt – kaut ko tādu spēja dabūt gatavu tikai Josifs Visarionovičs Staļins. Nu labi, nu varbūt kādu nieku arī Papa Doks Haiti salā un kādas kanibālu valstiņas diktators mellajā kontinentā. Bet – dižam kuģim dziļa pelde, tas vistālāk redzams, tādēļ šajā, Nigērijas futbolistiem tik skumjajā brīdī, atcerēsimies vairāk nekā pusgadsimtu ilgu senatni Padomju savienībā. Lai secinātu: nav jau nekā jauna pat zem Nigērijas saules.

Krievu futbolistiem pirkstu mutē neviens nekad nav uzdrošinājies bāzt. It sevišķi pēc tam, kad padomju Maskavas „Dinamo” drīz pēc kara ar uzvaru sēriju pārsteidza futbola dzimteni Angliju. Bet 1952. gadā Staļintētiņš, karu savuprāt uzvarējis, jutās tik varens un pārliecināts, ka atļāva saviem dārgajiem bērniem sportistiem pirmo reizi piedalīties olimpiskajās spēlēs – pie drausmajiem buržujiem Helsinkos. Skaidra lieta, ka īpašs uzvaras un zelta medaļu pienākums tika uzlikts futbola izlasei. Parādīsim naidīgajai pasaulei kuzkinu maķ! Tikai... šī nu izrādījās tā retā reize, kad Staļins gan domā, toties Dievs dara...

Vēl lielāks naidnieks par pūstošajiem kapitālistiem Staļinam bija Dienvidslāvijas komunistu līderis Josips Brozs Tito. Bijušais sabiedrotais, kurš nevēlējās klanīties Kremlim, bet gan pēc kara aizgāja pa citu, savai valstij izdevīgāku ceļu. Sociālnodevējs bija vismaigākais vārdiņš, kāds Belgradā atskanēja no Maskavas.
Un vajadzēja taču tā sagadīties, ka olimpiskā futbola turnīra (kurš risinājās pēc olimpiskās sistēmas – zaudētājs izstājas) otrajā kārtā pēc uzvaras pār Bulgāriju PSRS uztrāpījās uz Dienvidslāviju!
Tas nu bija mačs, kādu otru vairs nezin ne olimpiskās spēles, nedz pasaules meistarsacīkstes! 20 minūtes pirms beigu signāla sovjeti zaudēja ar graujošu rezultātu – 1:5. Pat nedaudzie labvēļi komandu jau bija norakstījuši. Tad sākās un notika neticamais, neiespējamais. Un ne jau ar Staļina vārdu uz lūpām tie 11 vīri cēlās kaujai – dziļi skarts bija sportistu pašlepnums. Patiesi, atlikušajās minūtēs viņi sasniedza neizšķirtu – 5:5, ko papildlaika pusstundā pārcilvēcīgajā saspringumā nogurušie futbolisti vairs nespēja izmainīt. Spēles varonis ar trim gūtiem vārtiem kļuva Vsevolods Bobrovs. Jāpiebilst, ka dienvidslāvi tolaik piederēja atzītai pasaules futbola elitei.

Nu būtu tā kā laiks Maskavā zeltīt goda diplomus un kaut aunus apsveikuma banketa šašlikam – nav taču šaubu, ka to, ko izdarīja 20 minūtēs, pasaulē pirmās strādnieku un zemnieku valsts sporta sūtņi vismaz atkārtos nākamajā dienā, kad notiks papildspēle uzvarētāju galīgai noteikšanai un tālākvirzībai.
Taču vēlreiz apliecinājās, ka sportā diena dienai nelīdzinās, ka nav nekā riskantāka, par prognozēm futbolā. PSRS taču paspēlēja ar 1:3, un tālāk Kremlī nevienu vairs neinteresēja, ka zaudēts taču ar godu un nākamajai olimpiskā turnīra finālistei, sudraba medaļu ieguvējai Dienvidslāvijai. Kā viņi kaut ko tādu drīkstēja m u m s nodarīt!!!
Mājās pārbraucot pienāca galvu ciršanas laiks. Pēc tam – nicīgas klusēšanas gadi. Bobrovs par tiem savulaik pauda šādus vārdus:
„Ļoti žēl, ka vēl līdz šai dienai par to rakstīts ļoti maz un kaunīgi, it kā būtu izdarīts kaut kas necienīgs. Vēl vairāk. Pēc olimpiādes izlases komandas spēlētājus sagaidīja visai atturīgi (cik maigi teikts! – I.O.), bet CDSA komandu, uz kuras bāzes tika radīta valsts izlase, izformēja. Borisu Arkadjevu, vienu no mūsu labākajiem treneriem, faktiski atbrīvoja no darba Tā izpaudās personības kults sportā.”
Labi vēl, ka nevienu neaiztrieca pie baltajiem lāčiem par tautas nodevīgu futbola spēlēšanu.
Slavenais futbolists (un hokejists) kautrīgi aizmirsis pieminēt, ka izlases večiem, arī viņam tajā skaitā, tika atņemti PSRS nopelniem bagāto sporta meistaru tituli. Ka armijas klubs bija nolemts mūžīgai aizmirstībai – ja Staļins pēc gada nepamanījies nomirt, un tad jau CDSA (centraļnij dom sovetskoj armiji) komanda atkal tika paklusām reanimēta.

Labi, te aprakstītais galu galā arī ir tikai pupu mizas, salīdzinājumā ar to, kā zaudētājus apstrādāja senie acteki. Viņi spēlēja pok-ta-pok, bumbas spēli, kas attāli atgādināja mūsdienu basketbolu. Zaudētāja komanda pilnā sastāvā bija jāziedo bargajiem dieviem – ar sirds izraušanu no pāršķeltām krūtīm un citām neformāli baisām izdarībām.
Nupat jāsaausās: kādas tik ziņas vēl var atnākt no Ziemeļkorejas, kur Kim Čen Irs droši vien grimst dziļās pārdomās par to, kā atmaksāt futbolistiem par „tautas demokrātiskās republikas” nedemokrātisko apkaunojumu. Vai atņemt zaudētājiem KTDR pilsoņtiesību laimi un līksmi, jebšu tikai izraut kādu sirdi no krūtīm...
Futbols nupat izskatās kā dzīvībai bīstamākais sporta veids. Tāpēc, vīri – piedalīsimies!