Suņi rej, karavāna atgriežas

No precedenta līdz ikdienai

Paturpinot tēmu par gaidāmo pasaules čempionātu florbolā, tad starp kandidātēm uz „otrās pilsētas” godu ir gan Liepāja, gan Valmiera. Abu šo pilsētu sporta dzīvē pamatīgs atspaids ir Olimpiskie sporta centri, kuri piedāvā daudz un dažādas sportošanas iespējas. Liepāja kādreiz varēja palepoties ar Latvijas mērogiem mūsdienīgu stadionu, pieklājīgu hokeja halli, bet, par spīti spēcīgajām un senajām basketbola tradīcijām, trūka pienācīgas vietas, kur to spēlēt. Ārkārtīgi amizanti un bēdīgi reizē bija tas, ka savulaik Liepājas profesionālā basketbola komanda savas spēles aizvadīja Kandavā, jo Latvijas trešajā lielākajā pilsētā to vienkārši nebija, kur darīt.

Ar laiku gan šis absurds tika novērsts, un Liepājai bija tas gods uzņemt ļoti jaudīgu sporta forumu – Eiropas čempionātu basketbolā sievietēm. Kā tagad norāda Liepājas domes Sporta pārvaldes vadītājs Artis Lagzdiņš, tieši šis čempionāts bija pagrieziena punkts sporta tūrisma attīstīšanā, ja to tā varam saukt. „Pirmajos gados bija svarīgi pārbaudīt gan pilsētas sporta, gan apkalpojošo infrastruktūru. Tas bija galvenais uzdevums – pārbaudīt savus spēkus,” atminas Lagzdiņš. Apetīte rodas ēdot, dzīve pati nereti izgaismo ceļus, pa kuriem būtu vērtīgi doties. Liepāja nebija izņēmums. „Nākamajos gados mēs skatījāmies vairs ne tik uz daudz sporta infrastruktūru un to kapacitāti, bet strādājām pie pilsētas imidža un, protams, arī sākām domāt par biznesu, rīkojot pasākumus pasākumos. Sportistus tur iesaistīt ir grūti, jo viņiem ir režīms, bet tos, kas atbrauc līdzi, gan,” līdzjutēju klātbūtnes lietderīgu izmantošanu pilsētas labklājības veicināšanas interesēs akcentē Liepājas sporta dzīves galvenais pārraudzītājs.

Grūti pat uzskaitīt plašo pasākumu spektru, kāds ir noticis Liepājā. Eiropas U – 20 čempionāts basketbolā, nesenais rallijs, kas bijis liels izaicinājums un, kā tagad varot secināt, arī ieguvums, pat Latvijai diezgan svešais, bet Liepājā ļoti iecienītais vindsērfings, pilsētai rīkojot gan Eiropas, gan pasaules čempionātus, gan Pasaules kausa posmu. Tāpat arī citi sporta veidi. Sacensību mērogs un nozīme ir svārstīgas lietas – vienu gadu ir, nākamgad otrreiz nebūs -, bet iestrādes, iesaistot nepieciešamos cilvēkus, paliek.

To akcentē arī Valmieras mērs Inesis Boķis, kura vadītā pilsēta, kā viņš pats saka, piesakās vienmēr un uz visu. „Cilvēki pie mums jau ir piešāvušies šādu pasākumu rīkošanā, sen jau neviens vairs nav jāmāca, kurš atbild par ēdināšanu, kurš par dzīvošanu, kurš – par pārējo servisu. Sen jau nav nekādas baiļu sajūtas vai uztraukuma, kas nu tagad būs,” norāda Boķis. Valmiera galvenokārt asociējas ar dažādu basketbola Eiropas un pat pasaules mēroga čempionātu rīkošanu. Taču, kā norāda mērs, sports vienmēr ir bijis un būs Valmierā cieņā, tāpēc dažāda mēroga, dažādu sporta veidu sacensības notiek regulāri, un atbalsts tām nekad nav žēlots. „Deputāti pašvaldībā ir mainījušies, bet visos laikos atbalsts sportam ir bijis arī no pašvaldības kases. Par ekonomiku runājot, liela daļa naudas paliek turpat Valmierā, arī viesnīcās, ēdināšanas iestādes un visur citur. Es gribētu uzsvērt, ka nauda nenonāk atpakaļ domes kasē, bet, manuprāt, tam jau domes budžets arī ir domāts – lai pilsētā veicinātu dažādas aktivitātes, tostarp palīdzētu vietējiem uzņēmējiem,” uzskata Boķis.

Boķis skaidro, ka Valmieras pilsētas pārvaldītāji nekad nav detalizēti rēķinājuši, cik liels ir ekonomiskais atspaids no viena vai otra pasākuma, no vienas vai otras sporta būves. „Emocionālie ieguvumi nav atsverami naudā,” viņš teic. Arī liepājnieks Artis Lagzdiņš norāda, ka emocionālais lādiņš, ko var vērot pēc lielākiem sporta pasākumiem iedzīvotāju, it sevišķi bērnu aktivitātē, ir ievērojams. Taču detalizētākus aprēķinus ir veicis Dainis Dukurs, Siguldas novada domes deputāts un Siguldas bobsleja un kamaniņu trases direktors. „Katrai pašvaldībai, kurā ir šie lielie sporta pasākumi: pirmkārt, tas ir labs notikums pašvaldības pašapziņas celšanai; otrkārt, vismaz runājot par Siguldu, mēs esam sarēķinājuši, ka viena gada garumā, vasarā pārdodot skrituļbraucienus, bet rudenī atverot starta estakādi, tie cilvēki, kam galamērķis ir Siguldas bobsleja un kamaniņu trase, Siguldā atstāj miljonu eiro,” zina teikt Dukurs. Trases direktora aprēķini tikai apstiprina to, ka starptautiska mēroga sporta sacensības – tā ir iespēja visiem, nevis tikai biļešu tirgotājiem. Turklāt ar vienām sacensībām neko dižu nenopelnīsi, drīzāk paliksi „uz nullēm”, svarīgākais ir panākt to, lai pilsēta sevi kā nākas apliecina visos līmeņus, lai panāktu sportistu regulāru un daudz ilglaicīgāku pieplūdumu. Tur jau var sākties bizness.

Nometnes – zelta ādere

Saprotams, ka sportistu pieplūdumu vislabāk uz savas ādas izjūt tieši sporta objektu uzturētāji, kuri var vien sist plaukstas, priecājoties par noslogotību. Taču ar to nekas nebeidzas, jo sportistiem un treneriem, sacensību gadījumā – arī līdzjutējiem, ir kaut kur jāguļ, kaut kur un kaut kas jāēd. Un šeit jau paveras plašāks darba lauks. „Tā ir laba iespēja pelnīt vietējiem uzņēmējiem. Es zinu, cik viņi ir priecīgi, kad sāk parādīties sportisti, bet tad, kad ir tukšums, viņi man nemitīgi prasa, kad atkal nākamā komanda ir gaidāma. Tas ir ļoti labs pienesums. Jo ilgāka ir treniņnometne, jo ilgāk mēs spējam šos sportistus paturēt šeit uz vietas, piedāvājot visu spektru, kas viņiem ir nepieciešams – viesnīcas, ēdināšana, auto noma utt. -, jo vairāk naudas viņi pie mums atstāj,” tirgus ekonomikas principus atgādina Dukurs. Sporta un tā pievienotās vērtības ieguldījumu pilsētas ekonomikas sildīšanā izceļ arī Liepājas domes pārstāvis Artis Lagzdiņš. „Pirmajos gados bija cilvēki jāpārliecina, tika arī pašvaldībā rīkotas vairākas sapulces, diskutējot ar viesnīcu, ēdinašānas sektora un citu apkalpojošo sfēru pārstāvjiem. Ar viņiem tika runāts, viņi tika iedrošināti, ka pašvaldība par lieliem sporta pasākumiem cīnās, un ka arī viņiem ir savs darbs jāizdara pienācīgā līmenī, lai šādi pasākumi pēc tam arī atgrieztos. Tā ir netieša pilsētas ekonomikas sildīšana,” stāsta Artis Lagzdiņš. Viņš pauž gandarījumu par situāciju ap viesnīcu biznesu Liepājā tieši pēdējos gados. „Viesnīcām Liepājā sokas ļoti labi, ir labi ekonomiskie rādītāji. Man šķiet, jau gadus trīs – ja ne vairāk – viesnīcu īpašnieki vairs negriežas pie pašvaldības, aicinot piemērot nodokļu atvieglojumus, jo vienkārši nav, ar ko samaksāt. Sporta pasākumi ļauj viesnīcām strādāt ar tādu peļņu, lai ziemu varētu mierīgi pārlaist. Tas ir teicams rādītājs. Jāsaka, agrāk bija tā, ka ziemas periodā viesnīcu uzturētāji nevarēja savilkt kopā galus.”

Inesis Boķis iezīmē līdzīgu situāciju kā Liepājā, sakot, ka bez sporta infrastruktūras radītajām iespējām, viesnīcu īpašnieku dzīve būtu ļoti sūra, taču virs ūdens tās turētos šā vai tā. Pateicoties regulārām nometnēm, tostarp ir uzņemti arī Rīgas „Dinamo” hokejisti, viesnīcu bizness Valmierā strādā ar peļņu. „Valmierā ļoti bieži notiek nometnes, viesnīcas visu laiku ir nodrošinātas ar darbu un arī ar peļņu. Iespēju robežās, mēs uzņemam visus. Nedzīvojam pārbagāti, taču – normāli,” situāciju raksturo Inesis Boķis, Valmieras mērs.

Pateicoties Siguldas bobsleja trasei, Siguldā viesnīcu principā ir neadekvāti daudz, ja vērtējam pilsētas izmērus, taču neviens par trūkumu nesūdzas, ir iespējams arī nopelnīt. Starp bobsleja trases atvasēm ir arī viesu nams „Livonija”, kas, kā norāda tā īpašnieks Māris Vikmanis, savulaik tika izveidots ar domu par sportistu izmitināšanu. „Ap 2000. gadu, kad mēs atvērām viesu namu „Livonija”, pamatojums šāda biznesa uzsākšanai bija tikai tas, ka bija bobsleja trase, un tur savukārt parādījās pirmie sportisti, kam bija nepieciešamība pēc naktsmītnēm. Vienubrīd pat man bija palicis brīvs dzīvoklis. Es ātri nopirku un saliku tur gultas, saliku naktskapīšus, un ielaidu tur dzīvot pirmos bobslejistus. Visi tobrīd bija ļoti apmierināti, bija arī pietiekami liels pieprasījums, jo bobsleja trase mums bija, bet naktsmītņu mums nebija. Līdz ar to radās doma, ka tas – viesu izmitināšana – varētu būt perspektīvs bizness. Nu jau kādu laiku veiksmīgi strādājam,” stāsta Vikmanis.

Ja vasarā tūristu pieplūdums vismaz Siguldā pēdējos gados ir ļoti apmierinošs, tad ziemā, kā jau ziemā, nereti ir jādzīvo uz vasarā uzkrātajiem taukiem. Ja ne bobsleja trases, tad biznesa vietā varētu domāt vien par izdzīvošanu. „Sportisti sastāda 40% kopējā noslogojuma. Ja vasarā tūristi ir, un jau kādu laiku pietiekami daudz, noslogojums ir, tad ziemas periodā bez bobsleja trases jebkurai Siguldas viesnīcai vai viesu namam būtu ļoti grūti vispār izdzīvot. Šobrīd ir tā, ka, lai visu vasarā iegūto peļņu ziemā nenosmeltu, glābj sportisti. Tad jau var sākt domāt par kaut kādu biznesu,” situāciju skaidro Māris Vikmanis. Taču cīņa par sportistiem – tā nereti ir „melnā virtuve”... „Šobrīd par sportistiem ir ļoti liela cīņa,” nosaka Vikmanis. „Tā cīņa, kas viņu dēļ notiek, - to pat varētu grāmatās aprakstīt! Sportistu ir tik, cik viņu ir, bet gribētāji pēc viņiem ir pilnīgi visas viesnīcas, turklāt savulaik bija pat privātpersonas, kas savās mājās viņus izguldīja. Cīņa par sportistu izmitināšanu ir milzīga, jo, kā jau es teicu, ziemas periodā tie ir vienīgie, no kā var gūt kādus ienākumus,” uz parocīgo situāciju Siguldā uzmanību vērš viesu nama „Livonija” izveidotājs.

Vismaz reizi gadā Siguldā rīko ļoti vērienīgu sporta notikumu – Pasaules kausu kamaniņu sportā. Vikmanis gan norāda, ka nekādu ārkārtēju finansiālo atspaidu šāds reizi gadā notiekošs sporta forums, kaut arī ļoti apjomīgs, nedod. Mērķauditorija – nometņu rīkotāji. „Mums svarīgākais ir ilgtermiņa nometnes. Šobrīd nenoliedzami liels ir krievu sportistu īpatsvars Siguldā. Ja viņi atbrauc uz mēnesi, tad te faktiski ir pilns. Tas mums ir daudz interesantāk, nekā tad, ja viņi atbrauc uz īslaicīgu periodu,” saka Māris Vikmanis. Tam piekrīt arī Artis Lagzdiņš: „Regulāras nometnes – tas jau ir sporta menedžments. Nometnes ir nākamais solis pēc liela mēroga sacensībām, kad, parādot Liepājas infrastruktūru un iespējas, neizbēgama ir atgriezeniskā saite – nometņu rīkošana Liepājā. Tas viss jau notiek gadu no gadu, un drīz jau būs grūti visu savienot.” Ne jau tikai viesnīcas, bet arī ēstūži, veikali, pat auto noma ir ieguvēji tieši no regulāra nometņu darba.

Akli celt nav jēgas

Pozitīvu piemēru Latvijā netrūkst, taču tādu varētu būt vairāk, jo dažādi moderni objekti ir sacelti, bet atdeve reizēm ir vai nu niecīga, vai pat katastrofāli zema. Nu, nevar uzcelt daudzmiljonu monstru mazapdzīvotā vietā un cerēt, ka pateicoties tam, tagad skries sportisti no visas pasaules un atstās kaudzēm naudas, lai neadekvāto izmaksu būvi atpelnītu. „Ja tiek celti sporta kompleksi, kas ir domāti ne tikai vietējiem (par vietējiem nosaucot arī latviešus, kas atbrauc no citām pilsētām), uzreiz ir jāskatās, vai ārzemniekiem tur ir, kur palikt, vai ir citi pakalpojumi pieejami. Laikā, kad cēla trasi Siguldā, uz to neviens neskatījās. Tagad kaut vai Soču trases celtniecība ir piemērs, ka ap to izveidojas vesels tīkls – ēdnīcas, viesnīcas, nomas...Viss kopā. Ja celtne ir starptautiskas nozīmes, tad ir loģiski, ka ap to attīstās viss pārējais,” norāda Vikmanis.

Dainis Dukurs, kurš ir biežs goda viesis pie pilnīgi visām valsts augstākajām amatpersonām, regulāri cilā jautājumu par to, lai valsts mazliet piestiķētu jaunam sporta kompleksam, kas viņa un viņa pilsētas piedāvājumu ārzemniekiem padarītu vēl pilnīgāku. Diemžēl politiķu solījumiem ir spalvas svars, un premjeram Valdim Dombrovskim pirms vēlēšanām pat pietika nekaunības, tiekoties ar siguldiešiem, personīgi apsolīt valsts atbalstu sporta infrastruktūras uzlabošanā, par solījumiem aizmirstot brīdī, kad viņam sāka prasīt – klau, kad var sākt to naudiņu gaidīt? „Viena lieta, kas mums Siguldā trūkst, ir laba manēža, labs slēgtais vieglatlētikas celiņš,” stāsta Dukurs. „Tas ir tas, par ko Sigulda šobrīd domā, tāpēc vēlas uzbūvēt savu sporta centru, kas kalpotu: pirmkārt, novada iedzīvotājiem, visvairāk - novada skolēniem, jo komplekss tiktu celts skolu tuvumā; otrkārt, profesionāliem sportistiem, jo sporta komplekss tiktu celts ar divām ļoti labām smagatlētikas zonām – es domāju, tad mēs varētu vēl ātrāk sākt sezonu, piesaistot vēl vairāk komandu. Kāpēc britu komandai pirms sezonas braukt uz Norvēģiju, ja mēs šeit varam piedāvāt labākus apstākļus, turklāt vēl par lētākām cenām? No lidostas var uz Siguldu atbraukt vienas stundas laikā. Visi pakalpojumi tiek piedāvāti augstākajā līmenī un par adekvātām cenām. No Siguldas tālāk uz sacensībām Eiropā var doties pa gaisu, pa zemi, pa jūru. Tas viss strādā, tas viss ir pārbaudīts, un jau ir zināmas iestrādes.”

Latvijā mūslaikos maz ir palicis tādu vietu, kur ar sportu ir jānodarbojas arhaiskos apstākļos. Arī celtniecības bums ir apsīcis, valsts galvoto kredītu shēma, kā to dēvē pats izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis, vairs nav tik aktuāla, kaut arī sporta budžetā katru gadu valsts galvoto kredītu atmaksa sastāda vistreknāko pozīciju. Latvieši sevi ir pierādījuši kā teicamus pasākumu (arī sporta) rīkotājus. Ja tiek dota iespēja, tā tiek izmantota. Un, kā redzam augstāk apskatītajos piemēros, atgriezeniskā saikne ir neizbēgama, ja darbiņš ir nostrādāts kārtīgi, lielu starptautisku pasākumu uzņemot. Turklāt trīs mūsu stāstā apskatītās pilsētās – tie nav visi veiksmes stāsti, ir vēl. Taču varētu būt vairāk.

Pastāv uzskats, ka lielu starptautisku sporta pasākumu organizēšana ir absolūti nerentabla, vien savu spalvu spodrināšana. Jā, daļa taisnības tur ir. Arī aktuālā piemēra – pasaules florbola čempionāta - rīkotāji labākajā gadījumā cer, ka kaut ko nopelnīt izdosies tikai pēdējās divās čempionāta dienās. Taču īstais darbs sākas tikai vēlāk – kad sportisti atgriežas uz nometnēm. Uz to var pelnīt, ja vien pati pašvaldība ir radījusi visus priekšnoteikumus tam. Ar jaudīgu sporta kompleksu vietā, kur pat pašapkalpošanās veikala nav, nekāds bizness nesanāks. Šis pēdējais piemērs nebija joks – tādi gadījumi Latvijā ir. Pat vairāki.