Ivanāns: „Mani izslēdza...liels puika...”

Pagaidām viņš netrenējas un vēl nezina, kad atsāks. Vienā brīdī bija uznākusi luste, rāvās uz ledus pusi, taču – galvai no tā labāk nepalika. „Eh, es sasteidzu... Zini kā ir – paliek mazliet labāk un tu jau meties atpakaļ pie virpas. Bet ar galvu jokot nedrīkst. Ārsti pateica – kamēr nebūšu par sevi simtprocentīgi pārliecināts, tikmēr hokeja laukumam pat tuvumā mani nelaidīs. Viņiem stingra kārtība – neviens negrasās riskēt ar manu veselību, lai gan pastāv uzskats, ka profesionālajā sportā par to nedomā. Nē, par galvām domā un – ļoti nopietni.” Kāda ir pašsajūta tagad? „Reizumis iesāpas, dažreiz pareibst, mazliet spiediens palēkā, tad atkal citādi – jūtos vesels, tā, it kā nekas nebūtu bijis... Tipiski kā pēc smadzeņu satricinājuma. Uzreiz pēc spēles likās – eh, izkāvos, nekas, rīt atkal iešu uz treniņu, taču – viss notika savādāk. Tagad – tikai miers un laiks. Tas dziedē.”

Atceroties to zīmīgo vakaru, Raitis spriež vienkārši: „Nu, Stīvs ir liels puika. Par mani garāks. Es kaut kā palaidu garām to pirmo kustību, atstāju brīvu viņa kaujas roku, bet viss tālākais jau bija kā īsfilmā. Uz pāris sekundēm pazaudēju samaņu, orientāciju, taču pēc tam – atģidos... Kad biju slimnīcā, mūsu komandas personāls teica, ka Makintairs esot apvaicājies – kā jūtos, licis nodot sveicienus... Ko tad mums dalīt? Abiem lomas skaidras.” Neveikli apvaicājos – ko darīsi, kad vēlreiz šo satiksi uz ledus? Vai atriebsies? „Nūūū... Tā tās lietas nenotiek. Pirmkārt, viss ir pakļauts komandas interesēm – kas notiks uz laukuma, kāds būs rezultāts, spēles gaita un tā tālāk. Bet, ja vajadzēs – būs arī jāizkaujas. Pašam sava kāre te jānoliek maliņā... Bet, ja nāks pretī un tas būs vajadzīgs komandai – iešu un sitīšu...” Ar Stīvu Makintairu latvietis hokeja laukumā esot kāvies trīs reizes – pirmā bijusi vēl UHL apritē, kad abi dauzījušies pa zemākajām līgām. Pirms šīs sezonas bija otrā saķeršanās, bet par trešo jau zina visi... „Tas pieder pie mana darba”, skarbi un pārliecinoši noskalda Raitis.

Kalgarī Flames viņu sagaidīja vasarā ar divu gadu līgumu, vidēji sezonā garantējot 600 000 dolāru. Nekāds stress neesot bijis, jo kluba vadība uzreiz esot pateikusi, ka Ivanāns viņiem ir vajadzīgs, jo viņi zina un saprot, ko ar tādu iesākt. „Teikt, ka man treniņu nometnē vajadzēja izcīnīt savu vietu sastāvā – nevaru. Zināju, ka komandā būšu, godprātīgi pildīju savus pienākumus un gatavojos sezonai. Flames organizācija atšķirībā no Losandželosas Kings ir tā sauktās vecās hokeja skolas piekritēji – spēka spēle, presings un sišanās pa visu laukumu – tas mums tiek potēts uz katra soļa. Treneris ir skarbs, menedžeris tāpat. Ja kaut ko skaidro, tad pasaka tā, ka nav nekādu variantu pārprast.” Komanda sezonu iesākusi diezgan piezemēti un Kanādas klubos šādas dienas parasti izvēršas par lielu pārbaudījumu. „Tā arī ir Kalgarī - ja uzvaram, tad visi smaida, bet, ja ir zaudējums, tad – kā kapličā. Visiem sejas drūmas, dusmīgas... Pēdējā spēlē pat – līdzjutēji komandu pamatīgi izsvilpa. Zini, nekāda omulīgā sajūta tā nav. Presi vispār labāk nelasīt, taču, kur tu no viņiem atkausies – žurnālisti uzmana komandu burtiski ik uz soļa.” Ja atkal jāsalīdzina ar Losandželosas ģērbtuvi, tad Flames pažobelēs esot jūtams lielāks briedums – spēlētāji pieredzējušāki, nopietnība lielāka...

Raitim pietrūkst Kalifornijas pludmales, viss pārējais esot līmenī. Noīrēta māja, ģimene visi kopā... Kanādā auksti – pirmssezonas golfa turnīrā septembrī džeki spēlējuši ar ziemas cepurēm un siltajiem cimdiem... Viņdien pie Flames viesojušies Vašingtonas Capitals, saticis arī Artūru Irbi – viņš tajā otrā komandā atbild par vārtsargiem. „Paēdām pusdienas, papļāpājām... Baigi dīvainā sajūta – es taču Artūru vispār nebiju saticis, nebija sanācis iepazīties. Tagad parunājām – forši! Viņš ir baigais vilks – izkodies cauri šai sistēmai, burtiski staro. Iedeva man dažus vērtīgus padomus, zinu, ka noderēs. Kādus? Nu, sauksim tās par mazajām hokeja viltībiņām...” Raitis domā, ka jau nākamajā izbraukumā viņš dosies kopā ar komandu. „Ļoti vēlos būt kopā ar puišiem, taču veselība pirmajā vietā – ārsti šoreiz man neļaus mesties pa galvu, pa kaklu atpakaļ laukumā. Viņi jau pateica – stop, vecīt, galva mums katram tikai viena. Jāpiekrīt. Bet saviem līdzjutējiem gribu pateikt paldies, ka domās bijāt kopā ar mani – smadzeņu satricinājumu izgulēšu un tad varēs atkal laukumā pacīnīties.” To arī Raitim novēlam!