21 dienu laikā...

Latvijas izlases aizsargs Artūrs Kulda pēc spēles ar Čehiju saņēma sodu – diskvalifikāciju uz trīs čempionāta spēlēm. Tas nozīmē, ka mēs šo spēlētāju nevaram izmantot turnīra svarīgākajā posmā. Ko Kulda izdarīja? Vienā no mača epizodēm, savā aizsardzības zonā, viņš izpildīja spēka paņēmienu, kādus hokejā veic ik dienas tūkstošiem spēlētāju. Saticies aci pret aci ar savu pretspēlētāju Martineku, fiziski spēcīgais Kulda viņu akadēmiski ielīmēja apmalē. Tas bija pamatots spēka paņēmiens gan no spēles situācijas, gan no hokejista rīcības puses. Martineks redzēja, ka viņam nāksies šo konfrontāciju piedzīvot, tā nebija piezagšanās no aizmugures vai sitiens, ko var nosaukt par mērķētu. Kulda vienkārši pabeidza spēles epizodi, kā to darītu jebkurš normāls hokeja spēlētājs. Pretinieks tam nebija gatavs un pēc šī grūdiena sabruka uz ledus. Tiktāl – redzamais.

Kas notiek tālāk? Spēles tiesneši, kas tobrīd atrodas šai situācijai tuvāk kā jebkurš IIHF Disciplinārās komisijas loceklis vai parastais līdzjutējs, esot blakus šim notikumam, vienkārši fiksē notiekošo. Viņi neskatās šo fragmentu atrauti no spēles konteksta vai kopējās gaisotnes, viņi saprot, ka tas ir hokejs. Viņi redz, ka Latvijas izlase no spēles pirmās minūtes nevis izmisīgi atspēlējas pret saviem titulētajiem pretiniekiem, bet gan līdzvērtīgi nostājas blakus čehiem katrā no spēka vai meistarības divcīņām. Tur nebija ne smakas no pastarīša mēģinājumiem ieķerties otra biksēs vai bezspēcības, ko tādās situācijas varētu sagaidīt no šķietami vājākā. Spēles galvenie tiesneši zviedri – Larkings un Pēršons, piepalīdzot līnijniekiem Kornatanam (ASV) un Holenšteinam (Šveice), ne mirkli nešaubījās, ka notikušais ir hokeja spēles mirklis, kurā diemžēl vienam no hokejistiem nepaveicās. Un nepaveicās nevis tāpēc, ka tas otrs bija rupjš un neprasmīgs, bet gan tikai tāpēc, ka nelaimīgais čehs vienkārši tajā konkrētajā pussekundē nebija gatavs šai sadursmei. Ja esi pazaudējis koncentrāciju, uzmanību vai līdzsvaru, tad sekas ir tieši tādas, kādas vēlāk sagaidījām. Kuldas uzdevums nebija tajā brīdī analizēt pretspēlētāja nodomus vai domu graudus, kas viņa zemapziņā kārtoja pavisam citu spēles gaitu. Artūrs izdarīja to, ko no viņa prasa un, ko atļauj spēles noteikumi. Tieši tāpēc pēc tās konkrētās saķeres, kur čehu aizveda no laukuma uz nestuvēm, neviens no tiesnešiem negrasījās pieņemt lēmumu par Kuldas it kā nodarīto pārkāpumu. Jo tāds vienkārši nebija. Arī citu čehu hokejistu attieksme pret šo epizodi bija skaidra – Martinekam nepaveicās. Viņi bija blakus, viņi redzēja – ja būtu kaut nieka tiesa no rupjības vai apzināta mēģinājuma savainot Čehijas izlases hokejistu, nešaubieties, Kuldam tiktu norauta galva jau nākamajā sekundē... Tomēr tas nenotika.

Hokejā pret šādiem savainojumiem cīnās, mēģina tos izskaust. Spēles tiesnešiem ir dots uzdevums nežēlot nevienu tādu gadījumu. Tomēr tajā konkrētajā epizodē viņi neredzēja dibinātu vai vismaz ticamu iemeslu, kāpēc to vajadzētu darīt. Martineks pēc sitiena palika pie apmales, viņš guva kakla skriemeļu savainojumu, tāpēc spēli nevarēja turpināt. Taču varēja jau būt tā, ka par skriemeļu tiesu viņš neciestu, atguvies no apdullinošā sitiena, viņš atgrieztos laukumā un turpinātu spēlēt. Tā notiktu, nav šaubu, jo Martineks taču bija viens no sešiem čehu aizsargiem. Viņu nevarēja aizstāt ar kādu citu aizsargu spēles gaitā, jo cits nemaz nebija šai spēlei pieteikts. Kamēr aizsargs gulēja uz ledus, tiesneši noteikti iztēlojās arī šādu notikumu pavērsienu. Atcerēsimies, kā mačā pret somiem pa kaklu ar nūju ievilka Sotniekam. Nemērķētais sitiens bija tik spēcīgs, ka mūsu aizsargs uz mirkli no sāpēm izslēdzās, bet pretinieks apskatījās uz savu salauzto nūju... Arī tajā epizodē cieta kakla skriemeļi vai galvas daļa un, ja veiktu magnētisko rezonansi, mēs noteikti varētu parādīt, ka Sotniekam vismaz žokļa vai zoda daļa ir deformēta. Jā, pretinieks tā negribēja, mūsējam nepaveicās, tiesneši bija blakus... Turklāt, Kristaps atgriezās pēc tam laukumā. Paklausieties - kāpēc Disciplinārā komisija šīs epizodes nemet pār vienu kārti? Tikai tāpēc, ka Sotnieka skriemeļus daba veidojusi izturīgākus?

Tieši IIHF Disciplinārā komisija bija tā, kas pieņēma lēmumu diskvalificēt Kuldu uz trīs spēlēm. Pēc video noskatīšanās un visu pušu liecību saņemšanas, federācijas ģenerālsekretārs Jans Ake Edvinsons ar kolēģiem lēma bargi... Vismaz attiecībā pret Latvijas interesēm. Šajā komisijā vēl darbojas vācietis Moslangs (komisijas vadītājs), spēnis de Robls, šveicietis Eisebio, vēl viens zviedrs Holmgrens un slovēnis Popovičs. Viņi bija tie, ka tomēr saskatīja Kuldas darbībās pārkāpumu. Vai vēl precīzāk – viņiem vajadzēja atrast morāli atbildīgo, par šo notikumu ar sekām. Komisijas lēmumi ir negrozāmi un neatkarīgi, tos nevar ietekmēt turnīra laikā neviena cita amatpersona vai personu grupa. Jā, var iesniegt apelāciju, taču tas vairs jau neattiektos uz šo turnīru un neviens ar atpakaļejošu datumu Kuldas diskvalifikāciju nemainītu. Ja arī izmanītu, ko tas palīdzētu Latvijai, kam trīs mačos bija jāiztiek bez sava nomināli vadošā aizsarga? Nākamā un pēdējā instance, kur šo lēmumu var apstrīdēt, tā ir Starptautiskā sporta arbitrāža Lozannā, kur šīs pretenzijas jāiesniedz nākamo 21 dienu laikā.

Tiktāl faktu konstatācijas un sekas. Ko darīt tālāk? Pieņemsim IIHF noteikumus un attiecīgās komisijas lēmumus. Tomēr uz Starptautisko sporta arbitrāžu mums noteikti jāiet – ja tiek dota šāda iespēja, tad šis ceļš ir principiāls un goda jautājums. Ja mūsu taisnība ir tik cieta, tad pierādām to, apliecinām ar argumentiem. Droši vien LHF prezidents Lipmans vispirms painteresēsies – cik tas viss maksā? Normāls jautājums. Taču lēmums tiesāties neizriet no izmaksu lieluma – tas vienkārši ir jādara. Komandas ģenerālajam menedžerim Ozoliņam tieši tagad ir jāizmanto autoritāte un stingrā griba, lai aizsargātu Latvijas intereses. Jo edvinsoni un citi karlsoni to mūsu vietā nedarīs. Tas jādara Artūra Kuldas dēļ, tas jādara komandas interesēs. Tās pašas komandas, kas šobrīd pašaizliedzīgi cīnās uz ledus par Latvijas krāsām. Ja mēs to nedarām, tad esam lupatas. Jā, arī mīkstie... Tad mēs neesam pelnījuši neko vairāk, kā galvenā trenera grabēšanu par riebīgajiem tiesnešiem, kas patiesībā, nav nekāda varonība un atgādina kulaku vicināšanu pēc kaujas. Jā, pateikt vajag un, iespējams, ka Znaroks tādā veidā nolaiž tvaiku – nekas cits tas nav... Bet Kuldas gadījums ir mazliet principiālāks – tur tiesneši nebija pie vainas, viņi spēli lasīja un visu saprata. Kāpēc šo situāciju izvērtēja pie ierēdņu galda, kas pēc - nu jau zināmā lēmuma, vājināja Latvijas komandu? Tad, lai viņi arī atbild un skaidrojas starptautiskās arbitrāžas priekšā, lai pierāda, ka viņiem ir taisnība. Mums nav jābaidās zaudēt šo prāvu vai apelāciju, jo zaudējums būs tad – ja atstāsim visu, kā viņi ir tagad pie saviem rakstāmgaldiem nolēmuši. Arbitrāža ir legāls instruments, ko varam izmantot, kāpēc to nedarīt? Mēs nedzīvojam kokos, lai nesaprastu, ka, iespējams, liela jēga tur nebūs un, ja arī būs, tad turnīru vai spēli (-es) nepārspēlēs. Tomēr savu principiālo stāju vajag nodemonstrēt. Kaut vai šīs komandas dēļ, Latvijas dēļ. Hokeja spēles rezultātu nedrīkst izlemt cilvēku grupiņa, kas tērpti uzvalkos un skatās televizoru. Turklāt lemj nevis tā, kā to paredz hokeja noteikumi, bet gan tā, kā to videoierakstā kāds saskata vai iztēlojas.
21 dienu laikā ir iespēja iesniegt apelāciju – rīkojamies... Protams, ja mēs patiešām vēlamies, lai mūs uz šīs skatuves kāds cienītu un respektētu.