Kādā papīrā ietīt Dinamo konfektes?

Pēc visa spriežot, Rīgas Dinamo ir savākusi naudu Sanda Ozoliņa līgumam, lai gan salīdzinoši neko dižu nevajadzēja vākt – pēc neoficiālas informācijas komandas kapteinis paprasījis par nepilniem desmit procentiem lielāku algu nekā pelnīja šogad. Vai tas ir daudz? Ja ņem vērā, ka pagājušajā vasarā Dinamo piekrita nopirkt kaķi maisā – Ozoliņš ar savu atkarību epopeju bija ārkārtīgi liels risks, turklāt, neaizmirsīsim, ka viņš pirms tam pusotru gadu hokeju biju atstājis novārtā – tad šis desmit procentu lielais sadārdzinājums faktiski ir visai simbolisks. Ja pērn viņi samaksāja par nezināmo Ozoliņu (mārketinga ieguvumus neskaitam), tad šogad jau vienošanās par nākamo gadu ir izmērāma ar konkrētu minētā hokejista pievienoto vērtību. Ja kaut kur Krievijas presē pavīd ziņas, ka Sandim tagad piedāvā darbu arī citi KHL klubi, tad tas nav hokejista vai viņa aģenta blefs, lai padižotos ar spalvām vai, lai izspiestu no Rīgas lielāku algu. Vēl vairāk – ja Ozoliņš par katru cenu gribētu palikt pie summām, kuras viņam šobrīd vismaz divi klubi garantē, tad Guntis Ulmanis jau nākamajā dienā uzsāktu histērisku Vislatvijas naudas vākšanas kampaņu... Tad mēs arī dzirdētu no kluba akcionāru puses lūgumus Sandim nākt pie prāta, atteikties no pārmērībām, vai sliktākajā gadījumā – prasīt valdībai, lai Ozoliņa alga šajā komandā tiktu finansēta no valsts līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem... Tas neizbrīnītu. Taču šobrīd nekas tāds nenotiek un Dinamo vadība laikam pati saprot, ka gluži jau par nerriem nevajadzētu šajā situācijā izlikties.

Sandis ir gatavs spēlēt Rīgā par ļoti saprātīgu algu, pat, ja iztēlojamies, ka dinamiešiem ir viens no mazākajiem līgas budžetiem. Taču – tas var notikt tikai gadījumā, ja komandas galvenais akcionārs Juris Savickis pasaku savu jāvārdu. Cik var noprast no menedžera Sējēja sacītā – citiem šobrīd atliek vien šo procesu vērot. Ja tā, tad Savickim vajadzētu ielāgot, ka vērošana var ilgt līdz 15. maijam – tieši līdz šim datumam Ozoliņš vēlas ieviest skaidrību par savu vietu Rīgas Dinamo komandā. Ja kluba vadība domā, ka pēc divām nedēļām viņi varēs izlāpīties ar vēl vienu paziņojumu par gatavību piedāvāt Sandim darba līgumu uz vēl vienu sezonu, tad tas var izrādīties ļoti maldīgi. Atgādināsim, ka savu pirmo apņemšanos par Ozoliņa paturēšanu Dinamo rindās, akcionāri jau ir tautai pavēstījuši pirms diviem mēnešiem. Tagad vajadzētu tā kā prasties ar darbiem, vai – pateikt, ka Sandim viņi vietu šajā komandā neredz tīri finansiālas rocības dēļ.

Pēdējo teikumu gan iesaku uzlūkot ar kaulainu aci. Pavej, ko mums pasviež Dinamo informācijas oficiālie avoti. Runa ir par aizsargiem. Šobrīd ar komandu par spēlēšanu jaunajā sezonā esot vienošanos panākuši šādi spēlētāji: Sotnieks, Galviņš, Krišjānis Rēdlihs, Reķis, Andersons. Pieliekam klāt tos divus, kam līgumi jau bija noslēgti – Jēkabs Rēdlihs un Cibuļskis. Kopā – septiņi. Ja var ticēt tai neoficiālajai informācijai, ka teju, teju līkop būšot panākts ar Laviņu, bet pilnīgi noteikti mēs dinamiešu kreklā jaunajā sezonā neredzēsim Sorokinu, tad – aizsardzības kontūras solās būt bez piecām minūtēm izceptas. Konfektes uz galda saliktas, bet – prasās spīdīgs papīriņš tām apkārt. Nosauktie hokejisti un viņu aptuvenie algu apjomi liek noprast, ka pie šāda salikuma vēl vienam pieredzējušam aizsargam vieta noteikti tiek gatavota vai rezervēta. Pieņemsim, ka tas varētu būt Ozoliņš. Taču – ko tādā gadījumā nozīmēja vēl pirms mēneša trenera Šuplera teiktais, ka viņam ļoti gribētos aizsardzības līniju jaunajā sezonā pastiprināt vēl vismaz ar diviem leģionāriem? Sotnieks, Galviņš, Reķis, Laviņš un Jēkabs Rēdlihs – viņi būtu tā kā stabilie pamatsastāva veči. Liekam klāt Ozoliņu un vēl divus leģionārus – kopā astoņi. Vai tas nozīmē, ka Cibuļskis un Andersons kalpos par fārmkluba gaļu, bet Krišjānis tāpat kā divus iepriekšējos rudeņus, mēģinās sevi pēc ausīm izvilkt no Šuplera nemīlamo hokejistu saraksta? Kaut kas uz to pusi velk... Tieši tas, ka Sējējs šajās dienās vislielāko skaidrību publisko komandas aizsardzības līnijā – varētu nozīmēt, ka Ozoliņam tiek gatavots atbilstošs piedāvājums. Tāds, par ko būtu mierā abas puses. Jo Sandis ar kaulēšanos un diedelēšanu noteikti nenodarbosies. Viņš grib spēlēt Dinamo. Klubs ir teicis, ka viņi arī grib redzēt Sandi zem sava karoga. Ko tālāk? Ar nacionālo sentimentu te noteikti nevajadzētu spēlēties, lai gan kāds varbūt ieņēmis galvā, ka Ozoliņam šādus argumentus var ik rītu pasniegt uz brokastu laiku. Tā nav.
Tikai hokejs. Racionāli. Jo sentiments ir atklāts Ozoliņa nosauktajā ciparā, kas ir trīs reizes mazāks par viņa iespēju šobrīd nopelnīt citur...