KHL: maiņas, darījumi, cerības

31. janvāris bija pēdējā diena, kad līgā varēja veikt darījumus ar laukuma spēlētājiem – šobrīd tas viss ir aiz muguras un, kas katram azotē ticis, ar to vajadzēs sadzīvot līdz pat sezonas izskaņai. NHL šajā ziņā spridzina niknāk - tur starp klubiem sezonas otrajā pusē notiek gandrīz vai gadatirgi, ar vērienīgām rokādēm. Kāpēc krievi baidās iesaistīties darījumos? Nav tradīciju – tiesa. Nav naudas? Arī nebūs melots, jo skaidrs piķis apgrozījumā netiek laists, tajā pašā laikā spēlētāju apmaiņu rezultātā var iegūt meistaru, kas algas ziņā izmaksās dārgāk nekā viņa priekšgājējs. Jāsaprot, ka atšķirībā no Ziemeļamerikas, kur hokeja līga ir veidota pēc tipiskiem biznesa standartiem ar striktiem noteikumiem un ierobežojumiem, KHL variants tomēr ir mecenātu salidojums. Naudas pelnīšana pagaidām ir atlikta, turklāt – tai nav pamata. Tikai pamazām sakārtojas reklāmas līgumi, sadarbība ar televīzijām, kā arī klubu mārketinga sviras. Arī caurspīdīgums līgas finansēs ir visai nosacīts, nemaz nerunājot par klubu algu sarakstiem, kas tajā pašā NHL ir pieejama informācija, bet KHL tiek slēpta gluži vai kā dziednieciska balzāma recepte. Līdz ar to, cerēt, ka komandu īpašnieki iesprings uz kaut ko tādu, ko sauc par hokejistu apmaiņu vai tirgošana, ir visai naivi, jo bosi gluži vienkārši to nesaprot.

Tomēr nav tā, ka KHL šogad izticis galīgi bez maiņām. Zīmīgi, ka aktīvs janvāra vidū bija AK BARS, kas ir pašreizējie Gagarina kausa čempioni. Viņi veica maiņu ar Severstaļ, kas atdeva savu trešo labāko uzbrucēju Ļemtjugovu, pretī saņemot perspektīvo, bet šosezon mazpārliecinošo Ketovu. AK BARS bija pirmie un kā vēlāk izrādīsies, arī pēdējie, kas iekampās Minskas Dinamo kažokā – no turienes tika izpurināts soms Hīvenens. Tāpat viņi ļoti manīgi apstaigāja bankrotējošās Ladas staļļus, kur nosmēla labāko, kas tur bija – sezonas gaitā no Toljati uz Kazaņu pārcēlās Bodrovs, Zaharčuks un slovaks Kukumbergs. KHL tieši Ladas gadījumā ir rosinājusi izņēmumu, jo attiecībā uz šo komandu citi klubi vēl var veikt darījumus līdz 8. februārim – proti, ja domājat, ka tomēr jūsu vienībā kāds no ladiešiem būtu jēdzīgs, tad vēl varat paspēt vienoties. Šis reveranss vairāk saistīts ar pašu hokejistu nemieriem, kas palikuši bez algas, prasīja līgai tiesisko aizsardzību.
Dabiska bija negantnieku Vitjaz vēlme ievingrināt soli maiņu koridorā – klubs diezgan savlaicīgi saprata, ka šogad viņiem spīd labākajā gadījumā pilnmēness, nevis izslēgšana spēles, tāpēc uzbrukuma līderu Kļimenko (uz SKA pret drafta tiesībām) un Berdņikova (kopā ar vārtsargu Gavrilovu tika atdoti Atlant pret veterānu vārtsargu Jegorovu) notirgošana nekādu izbrīnu neizraisīja. Turklāt šajā gadījumā varam arī runāt par tā saukto slēpto izīrēšanu, jo nav izslēgts, ka Kļimenko ar kolēģi pēc sezonas atgriežas Čehovā, jo līdzīgi viņš tika izlikts uz paneļa arī pērn un – bija atpakaļ. Starp citu, ar zelta medaļu, kas tika nopelnīta Kazaņas sastāvā.

Bija maiņas, kuru pamatā tika risināts hokejista un komandas konflikts. Tā Maskavas Spartak atdeva Ņeftehimikam uzbrucēju Levandovski, kas prasīja lielāku algu, savukārt pretī viņi saņēma citu snaiperi būdīgo Lapenkovu, kurš, starp citu, savā debijas spēlē, kas notika Rīgā, uzreiz guva savas jaunās komandas labā vārtus. Tostarp cits lielās pilsētas klubs CSKA tieši pirms maiņu pēdējā datuma paspēja vienoties ar Salavat Julajev, kas armijniekiem atdeva jauno Iļju Zubovu un drafta tiesības, pretī saņemot bijušo Krievijas izlases kapteini Ščastļiviju. Acīmredzot, maiņu veicināja Ufas treneris Bikovs, kas vēl pērn strādāja CSKA – viņš labi spēj novērtēt Ščastļivija lietderību. Tostarp CSKA sakarā zīmīgs ir vēl kāds darījums – no Ņūdžersijas Devils fārmkluba tika izcelts spēka uzbrucējs soms Ilka Pikarainens, kuru, starp citu, pirms sezonas ļoti nopietni lenca Rīgas Dinamo. Bija panākta vienošanās par šī spēlētāja līguma nosacījumiem Rīgā, līdz pats hokejists tomēr pēdējā brīdī ļāvās vilinājuma iekļūt NHL klubā. Tagad redzam, ka tas nav izdevies un Fetisovs diezgan manīgi uzrunāja savus bijušos darba devējus (savulaik CSKA prezidents NHL karjeru sāka tieši Ņūdžersijā) un panāca gribēto. Tas savukārt viņam neizdevās Minskā pie Lukašenko, kur pēdējais ne par ko nebija pierunājams atdot uzbrucējus Peltonenu un Platu. Zinot, ka armijas komanda lenca arī mūsu Ozoliņu, varam iztēloties, ka Gagarina kausa sakarā CSKA ambīcijas noteikti sniedzas tālāk par play off pirmo kārtu. Mazu pārsteigumu pagājušās nedēļas nogalē pieteica arī Maskavas Dinamo, kas sastāvā iekļāva pieredzējušo, taču savainojumu vajāto Čubarevu, kas šosezon hokeju spēlēja Ņižņijnovgorodas apgabala čempionātā. Kluba vadība esot apgalvojusi, ka uzbrucējam vajadzēšot vienu mēnesi, lai sasniegtu optimālu sportisko formu.

Ko mēs? Rīgas Dinamo transfēru tirgū nebija ne ņēmējs, ne devējs. Ozoliņš maskaviešiem pats atteica, Hosa daudz tika aprunāts, taču bez konkrētām tālākām darbībām. Vai vajadzēja kaut kādas izmaiņas? Iespējams, taču nervozā atmosfēra kluba vadībā, kas sezonas sākumā tika pastiprināta ar zaudējumu sēriju, savukārt pēc tam sekojošā komandas akcionāru dāvana uz kuras bija rakstīts „Arnasons”, drīzāk piespieda Sējēju nevis domāt par sastāva kvalitatīviem uzlabojumiem, bet gan par savu krēslu. Sezonas gaitā mums uz pārbaudes laiku pievienojās Fosters, taču to neizturēja. Savukārt, jau pieminētajam Arnasonam nekas nebija jāiztur, jo viņam uzreiz tika garantēts līgums līdz sezonas beigām. Janvāra vidū no komandas aizgāja aizsargs Svets (tika lauzts līgums) - bija runas, ka sekos vēl viens darba uzteikums, kuru visticamāk varēja saistīt ar Dinamo veiksmēm laukumā. Taču – tā kā veiksmes patiešām bija vairāk nekā paspēles, šīs klusās apņemšanās kaut kur pačibēja, jo – uzvarētāji jau sastāvu nemainot. Tas nozīmē, ka Dinamo pretī play off izspēlei rullē ar sastāvu, kādu to redzam šobrīd: ideālajā pasaulē pilnīgi noteikti derētu tāda tipa spēlētājs kāds ir jau pieminētais Pikarainens, arī aizsardzībā vajadzētu vienu pieredzējušu buku, savukārt tam pašam Arnasonam būtu tomēr vajadzējis krāmēt mantas mājup ceļam.