Starp rindām: Gulbja mute, Sējēja kabata, Ādolfa sveiciens

Sāksim ar Ernestu Gulbi, kas „Roland Garros” kortos tika līdz otrajai kārtai. Pirms zaudējuma mājiniekam Gaelam Monfīsam, viņš sniedza interviju franču laikrakstam "L'Equipe". Citāts no raksta:
"Lielais četrinieks ir ļoti garlaicīgs. Es ļoti cienu Rodžeru Federeru, Rafu Nadalu, Novāku Džokoviču un Endiju Mareju, taču viņi visi manā skatījumā ir garlaicīgi. Viņu intervijas ir garlaicīgas. Goda vārds, ļoti garlaicīgas. Modernajā tenisā pietrūkst harizmas, emociju. Piemēram, bokss - kad bokseri dodas uz svēršanos, viņi sniedz skatītājiem to, ko tie vēlas: karastāvokli, asinis un emocijas. Cilvēki tenisā grib redzēt salauztas raketes, dzirdēt izkliedzienus kortā."
Kas interesanti, atšķirībā no slavenās sarunas -„pirmajā simtā ir spēlētāji, kam tur nevajadzētu būt” - šīs pēdējās latviešu labākā tenisista atklāsmes starptautiskajā tenisa apritē neatstāja lielu rezonansi. Laikam jau arī tur ir sapratuši, ka Ernestam tas šobrīd ir pašmērķis – parādīt, ka viņš ir atšķirīgs. Vai par to kāds šaubās? Sācis trenēties un nonācis pie pareiziem secinājumiem, kas attiecas uz paša spēli – jā, tas šobrīd ir daudz svarīgāk. Tiesa, profesionālajā tenisā trenēšanos neviens par varonību nesauc – tā ir elementāra rutīna. Sajutis, ka darbs nes augļus, Ernests ne tikai tos izbauda un plūc, bet arī saņem atbilstošu uzmanību. Pusgada laikā ATP rangā spert 100 vietu platu soli – tas tomēr ir unikāli. Tajā pašā laikā intervija „L’Equipe” parāda, ka pārejas posms starp veco un jauno Gulbi vēl turpinās. Lielais teniss ir diezgan konkrēts korporatīvās kultūras elements – skaidrs, kā jebkurā labā izrādē, arī klauni un dzīvnieki ir vajadzīgi, taču beigu galā cienīts tiek uzvarētājs, personība. Sponsori naudu dod tenisa turnīriem tāpēc, ka vēlas identificēt savus zīmolus ar veiksmi, meistarību, spēku, grāciju... Viņi vismazāk grib sev blakus skandālus. Boksa piemērs ir diezgan neveiksmīgs, jo tas pēc rakstura ir pilnīgi cits sporta veids – spēka un fiziskais kontakts ir ciešs, asinis šķīst, ģīmji šķībi. Nu, jā – un arī cīņas labākie neaizvada katru otro mēnesi, nemaz nerunājot par nedēļām. Protams, ka tenisa kortā var arī ārdīties, tikai gribētu redzēt tos turnīrus, kas samestu šādiem pašdarbniekiem naudiņu. Vai tiešām Ernests domā, ka pieminētais lielais četrinieks negribētu savas uzvaras savākt ar vaļību, asumiem, provokācijām, salauztām raketēm un kliedzieniem? Gribētu, tikai sporta veids tāds īpatnējs – ar nerviem jādraudzējas, bet emocijas jākontrolē. Protams, ka reizi divdesmit gados pie apvāršņa parādās kāds nemiernieks, kāds vandālis, kam izdodas pievērst uzmanību, tikai – agrāk vai vēlāk šis paštaisnais revolucionārs saprot, ka spēles garša un panākumi jau nav meklējami pašizlādē par katru cenu. Zīmīgi, ka šobrīd ar muti Ernests Gulbis mazliet ir iesēdējies, jo viņa darbi kortā rāda priekšā pavisam citu piemēru. Labāku. Tajās reizēs, kad Gulbis ir savākts un koncentrējies, tā ir bauda skatīties. Un tas, starp citu, notiek arvien biežāk. Un tas, starp citu, dod arī rezultātu. Protams, protams – pasaule ir brīva un runāt mums visiem ne tikai vajag, bet ir pat nepieciešams. Nav jātur sevī iekšā kaut kādu mistisko toleranci, ja vien tas neaizskar citus. Federers, Nadals, Džokovičs un Marejs patiešām nav nekādi atraktīvie verbālās pasaules guru, taču tā ir viņu būtība. Ja nebūtu, viņi nesasniegtu tos augstumus, kur šobrīd atrodas. Ja Ernests ar citu metodiku var tikt viņiem blakus – lūdzu, uz priekšu! Vien atkārtošos – ir acīmredzams, ka ar darbiem Gulbim šobrīd veicas daudz labāk, nekā ar runāšanu. Labais no Parīzes bija arī tas, ka beidzot Ernestam sāka apnikt atbildēt uz jautājumiem par savu agrāk piekopto izlaidīgo dzīves veidu... Pirms pāris mēnešiem viņš gluži vai pašapmierinājās šādos gadījumos. Tātad – cilvēks pieaug, kas noteikti dos iztrūkstošos elementus viņa spēles kopējā raksturā.

Jaunais/vecais Rīgas „Dinamo” menedžeris Normunds Sējējs intervijā kolēģim no laikraksta „Diena”, atklāj dažas starpsezonas aizkulises.
"Par Dārziņa tēmu mums šonedēļ bija neliela sapulce ar kluba vadību. Domājām, ko darīt, jo patlaban ir iespēja uz Laura vietu iegūt samērā kvalitatīvu spēlētāju, protams, ārzemnieku. Tā ir viena no divām pozīcijām, kurā vēl ir brīva vieta, jo plus/mīnus nākamā gada sastāvs ir nokomplektēts.”
Tie, kas kaut nedaudz seko līdzi Sējēja publiskajai komunikācijai, labi saprot, ka atklāsmes par Dārziņu ir visai drosmīga menedžera atļaušanās. Viņš nekad mutē neņemtu konkrētus vārdus un darījumus, ja par tiem nebūtu nolemts. Tātad, starp rindām, varam diezgan labi nolasīt esošo situāciju – visticamāk, Sējējs patiešām ir vienojies (vismaz noskaidrojis) ar Kazaņas klubu par Dārziņa nākotni, vienīgi ceļā nostājušies daži sarežģījumi. Pirmā versija – Lauris prasa tādu pašu naudu, kas ir paredzēta viņa līgumā ar „AKBars” (līgums ir spēkā vēl vienu sezonu). Otrkārt, „Dinamo” kluba vadība noteikti nav sajūsmā par gaidāmajiem tēriņiem, jo var pieņemt, ka ar mistiskajiem KHL draftiem, te izlāpīties nevarēs. Vajadzēs naudu tērēt, bet – kurš to Skanstes ielā vēlas? Normunds nav maka turētājs, tāpēc ir kā ķīlnieks. Lai neizskatītos pats pēc nelgas, viņš intervijā it kā neviļus piemin „nelielu sapulci ar kluba vadību”. Tātad – bumbiņa vai atbildības kausi tiek maigi novirzīti resno virzienā. Prātīgi, prātīgi... Ārpus citāta esmu atstājis to Sējā intervijas daļu, kurā Laura pašreizējā nedabūšana teorētiski tiek saistīta ar tā saukto redraftu, kas katrai komandai paredz vienu spēlētāju atdot jaunizveidotajai Vladivostokas vienībai. Tas it kā būšot skaidrs pēc 17. jūnija un „AKBars” varot uz ļoti tālajiem Austrumiem aizsūtīt latvieti... Tādā gadījumā Kazaņa hokejistam samaksāšot 25 procentus no viņa pēdējā līguma gada summas, bet līgumu ar visām saistībām pārņem jaunā vienība. Līdzīgi būtu arī „Dinamo” gadījumā, ja viņi gribētu paņemt Dārziņu, bet te atkal ir runa par naudu, kas jātērē. Dīvaini, ka Rīga šobrīd nav spējusi Kazaņu pārliecināt par savu ieinteresētību Latvijas izlases kapteinī, kas pirms pāris nedēļām aizvadīja savu karjeras labāko turnīru. Tātad – vai patiešām viss jau šajā sakarā beidzies? Vai arī - Sējējs dod mājienu Dārziņam, par viņa gaidāmo perspektīvu (kurš gan gribētu spēlēt pie Japānas krastiem) un kazi – puika vēl pats nāks un prasīsies, par mazāku ciparu, lai tikai atgrieztos dzimtajā pusē. Un pie reizes pats arī Kazaņas menedžerus pielauzīs... Bet īpaši pievērsiet uzmanību vārdiem „uz Laura vietu” – kā lai te nepasmaida. Veči, ja ir vieta, kur spēlētājs?

Basketbola klubu sezona kā allaž beidzas ar potenciālo Latvijas izlases kandidātu vētīšanu, domu skaidrošanu, gribēšanas apliecināšanu. Raug, Kristaps Valters, kas aizvadījis, kā pats saka, sūdīgu sezonu Spānijā, dod mājienus valstsvienības trenerim Bagatskim.
„Ar mani neviens pagaidām nav runājis. Ja zvanīs un piedāvās, domāšu. Zinu, ka Bagatskim pašam sezona izvērtusies ļoti gara, tāpēc ar atbildi uz šo jautājumu nedaudz jāpagaida. Ja viņš man pateiks, ka neesmu vajadzīgs, tad to pieņemšu. Reāli skatoties „pointgārdu” mums nav, vienīgi Jānis Strēnieks. Ja aicinās, būšu klāt. Uzskatu, ka aizvadītā sezona man bija neveiksmīga, un ir jāspēlē izlasē. Jāspēlē visiem labākajiem, arī Andrim Biedriņam. Lai ko arī par viņu runātu, viņš ir un paliek labākais Latvijas basketbolists. Ja viņš piekritīs spēlēt, tad aiz viņa sastāsies arī daudzi citi. Man nekas nav jāapliecina. Vēlos palīdzēt jaunajiem, arī Bagijam pašam. Ir pienācis laiks parādīt visu, uz ko esmu spējīgs arī izlasē. Profesionāli basketbolu esmu nospēlējis jau 14 gadus, daudz piedzīvojis, un domāju, ka jaunie no manis varēs daudz mācīties.”
Ādolfs mēģina, lai gan labi saprot, ka Bagijs nav tik liels muļķis, lai nenovērtētu viņa spējas komandas mikroklimatu padarīt par vienu lielu cunami ar nekontrolētām sekām. Valters saka, ka jāspēlē visiem labākajiem, bet ir ātri aizmirsis, ka tieši visi labākie netika galā ne ar sevi, ne ar komandas spēli, kad to varēja izdarīt vislabāk un pārliecinošāk. Piezīme par Biedriņu izklausās pēc kādas viņam vien zināmas informācijas. Klau, kurš ir teicis, ka Andrim nav jāspēlē? No Bagatska tas nekad nav izskanējis, bet te diezgan rotaļīgi Kristaps sēdina ne tikai sevi uz aizmugurējā sēdeklīša vai bomīša, bet arī citus („...aiz viņa sastāsies arī daudzi citi”). Par kādiem daudziem citiem talantīgais aizsargs runā? Nav vairs kam stāties, jo sevi Latvijas basketbolā ir pieteikusi cita paaudzes – tā, kura, starp citu, ir izcīnījusi tiesības spēlēt Eiropas čempionāta finālturnīrā „bez visiem labākajiem”. Kas Kristapa tekstā mazliet kretinēja – sak, ja sezona neveiksmīga, tad ir jāspēlē izlasē. Attiecīgi, ja tā būtu veiksmīga, varētu nespēlēt, jo nebūtu jācīnās par darba piedāvājumiem? Tātad sanāk – ka izlase tomēr spēlē kaut kādu lomu spēlētāja tirgus cenā. Valters vēlas palīdzēt Bagijam un arī jaunajiem... Esot pienācis laiks. Kas tas par laiku, kas tik viltīgi piezadzies? Bagatskis nav vairs tas jēlais trenerītis, kas nesaprot, ko darīt ar sev zināmiem kadriem – tāpat, viņš jau sen ir pāraudzis vecumu, kad dejos apkārt katram, kas sevi redz lielāku par pašu spēli. Un Ādolfs to savu īpašo misiju nav vēl mācējis izravēt no savas pašpārliecinātības. Skaidrs, ka Kristaps Valters uz vecumu paliek gudrāks, bet tas nav vēl arguments, lai tevi pierakstītu izlasē. Izlasi komplektē treneris, kurš nosaka spēlētāja vietu, lomu un labumu konkrētās izlases modelī – ja to ļautu darīt pašiem basketbolistiem, kā te viens ambiciozs kadrs piedāvā, tā diemžēl būtu anarhija. Patika, kā Ādolfs novērtē „pointgārdus” – viņu nav, izņemot Strēlnieku... Vai tiešām viņš izlases galveno treneri uzskata par idiotu?