Šuplera kokteilis latviešu gaumē

Komandām veiksme ir vajadzīga, treneriem tā noder desmit reižu vairāk. Acīmredzot Rīgas Dinamo galvenais treneris Jūliuss Šuplers ir veiksminieks, jo nekā savādāk nevar izskaidrot viņa vadītās komandas dīvaino izpildīšanos, kam hokeja terminoloģijā vēl tikai meklē apzīmējumus. Te viņi atspēlējās no bezcerīgām situācijām, te gandrīz no pilnīgi pretējām pozīcijām sagāž visu ačgārni. Spēle pret Minskas Dinamo bija teicams atskaites punkts, lai pavērotu no malas – kas tad ir Šuplera galvenie trumpji.

Par treniņu metodiku nespriedīsim, jo tā katram sava, turklāt – tik piesātinātā sezonas posmā kā šis, kur vēl pa vidu izšķiras play off vietas, komandas spēja iziet laukumā, demonstrējot rezultatīvu hokeju, var tikt vērtēta ar sagatavošanas posma mērķtiecīgi padarītajiem darbiem. Cita lieta – kā tiek vadīta pati spēle, jo hokeja rezultāti tomēr tiek izšķirti uz ledus. Vakardienas mačs pret Minsku bija kārtējais apliecinājums Šuplera organizētajam haosam, kas neticami - joprojām dod pozitīvu rezultātu un, no šādiem augstumiem raugoties – jā, viņš savu kā treneris panāk. Ja tas tiek darīts apzināti – atkal visu cieņu, jo haļava jeb veiksme, kas parasti ir akla līdz brīdim, kad tā nonāk stipro un pārliecināto pusē, nav stāsts par cūkas laimi. Tas ir stāsts par trenera spēju pieņemt pareizos lēmumus īstajā brīdī.

Līdz vakardienas spēles trešajai trešdaļai Šuplers ar darbībām bija pārliecinājis, ka viņš zina formulu, kas viņam palīdz uzvarēt konkrēto pretinieku. Nenoliegsim, ka Minska spēlēja agresīvi, asi un labi, taču pēc divām trešdaļām rezultāts bija 5:1 mūsu labā. Pretinieks bija sagrauts morāli un izskatījās – arī fiziski, jo bijām pratuši gūt vārtus gan mazākumā, gan vairākumā, gan izspēlējuši kombināciju līdz tā sauktajam Hosas punktam, gan palīdzējuši Ņiživija cienītājiem atvadīties no cepurēm... Pārejot uz spēli ar trīs maiņām, aplauzām baltkrievu pēdējos cerību asnus, jo šis manevrs spēles gaitā izrādījās kā aklai vistai grauds. Turklāt, grauda lomā iejutās uzbrucēju kombinācija – Cipulis – Iguldens – Sprukts, ko vēl līdz vakardienai būtu bijis grūti uzminēt, kur nu vēl viņiem uzticēt darīt lielas lietas ar labām beigām. Starp citu, Sprukts šo spēli sāka ceturtajā maiņā pie Arnasona un Meijas, bet ceturtā maiņa kā zināms Šuplera komandās ir izteikti vājinieki. Labi, uzskatīsim, ka treneris spēlētājus pazīst labāk, kam patiesībā tā arī jābūt. Tam pašam Ņiživijam vajadzēja meklēt vārtus kopš 13. decembra, bet te – vienā vakarā uzreiz trīs, turklāt, cik svarīgā spēlē! Starp citu, Ņiživijs spēli sāka ar Cipuli un Iguldenu, kas arī uz papīra izskatījās interesanti, savukārt ne mazāk intriģējošs bija salikums, kur starp pieredzējušajiem Hosu un Petrovicki tika nosaukts jaunais Bukarts, kas cīņu tomēr beigās pabeidza uz rezervistu soliņa. Vienīgi Dārziņš-Karija-M.Rēdlihs sāka un palika kopā, ko laikam var izskaidrot ar Šuplera nespēju viena vakara gaitā sajaukt vai mainīt līdz nepazīšanai pilnīgi visu.

Ja paliekam pie pārliecības, ka treneris savus spēlētājus pazīst, tad pavisam viegli bija uzminēt, ka otrās trešdaļas varonīgie pieci vārti netika sasniegti uz vienas slidas bez piepūles. Kaut kādus spēkus tas prasīja, turklāt nopietnus. Treneris varēja pamanīt, ka arī pretiniekam spēka un apņēmības nepaliek vairāk. Taču viņš – drošs paliek bailīgs – nolemj sev un komandai komfortablo pārsvaru noturēt ar tiem pašiem kauliem, kas jau savu vakara labāko daļu bija atstrādājuši pēc pilnas programmas. Kas no tā visa sanāca, varējām redzēt spēles beigās, kad visu iegūto gandrīz palaidām pa vējam. Vēlāk preses konferencē treneris ieminēsies par spēlētāju disciplīnu, kas neesot tas pats, kas atslābināšanās, bet pieklājīgi noklusēja elementāro – hokejisti vienkārši bija piekusuši. Kāpēc Šuplers pēdējā trešdaļā neatgriezās pie četriem uzbrucēju virknējumiem, kas varēja spēles garu un tempu noturēt ar mazāku resursu patēriņu nekā patiesībā tas notika – paliek viņa trenera pārliecības jautājums. Iespējams, ka viņš sabijās, ieraugot Arnasona iedvesmojošās acis, kas drīzāk atgādina nohipnotizētas šimpanzes pirmsmiega skatienu. Varbūt viņš negribēja lieki riskēt ar Bukarta un Meijas pieredzi, kam – diemžēl atkal nav izskaidrojama, jo kad tad vēl to rutīnu veidosi?

Vai to var saukt par Šuplera rokrakstu? Žonglēšana ar spēlētāju maiņām spēles gaitā, uzvedoties kā lielveikala drēbju pielaikošanas kabīnē ar desmit uzvalkiem, kur beigās tiek izvēlēts tikai viens, bet bez biksēm – jā, tas ir Jūlis! Pāriešana uz spēli ar trīs uzbrucēju maiņām bez spējas aukstasinīgi novērtēt situāciju un ieslēgt atpakaļgaitu – jā, arī viņš! Bet atcerēsimies, ka mačā pret „Atlant” treneris pēc 0:3 arī izdomāja uzspēlēt ar trīs uzbrucēju trijniekiem, rezervē atstājot Karsumu-Arnasonu-Bukartu, taču jau pēc 0:4 šī apņēmība bija pagaisusi... Vai jums atgādināt, kas tovakar mača gaitā guva vārtus? Jā, Karsums, Arnasons, Bukarts. Runāja, ka „Atlant” spēles gaitā bija paguris un tāpēc neizturēja līdz galam pašu uzņemtos apgriezienus – ironiski, ka spēlē pret Minsku, mūsu komanda iejutās šajā pašā lomā, tiesa, ar laimīgām beigām un cerams, ar mācību priekšdienām. Nav tikai skaidrs, kāpēc mums šīs patiesības jāpārbauda uz savas komandas un savu līdzjutēju ādas, ja reiz citi jau šajos mēslos bija iebriduši pirms mums? Turklāt, par šiem piemēriem nav jālasa hokeja vēstures grāmatās.

„Neviens režisors nevar sarakstīt tādu scenāriju, kāds mums bijuši pēdējās spēlēs", to pēc laimīgi uzvarētās spēles teica Šuplers. Nepiekrītu. Juliuss Šuplers to var – viņš ir tieši šāds hokeja režisors, kurš aktieru/hokejistu ansambli ik pa brīdi atstāj bez izrādes teksta, taču beigu beigās, apskrienot pilsētu, sagrābstot pa kaktiem suflierus un citus tamlīdzīgus palīgus, kaut kā to izrādi piebeidz. Skatītāju zālē aplausi, ziedi, laimes asaras... Cik ilgi tas tā var turpināties? Līdz nākamajam vakaram, lai gan patiesībā – iebildumu jau nav, ja aplūkojam turnīra tabulu. Vai kaut kam citam trenera darbā vēl ir atskaites punkts?