Alvils Gulbis, Ernesta vectēvs

Tas notika pirms gadiem divdesmit pieciem Baltijas basketbola veterānu turnīrā, kurā vienā dienā nācās izcīnīt divas spēles. Igauņi jau labu brīdi pirms mača beigām bija pārliecinoši uzveikti, bet Gulbis turpināja neatlaidīgi uzbrukt. Nepavisam nesaudzēja sevi arī padzīvojušajos gados – kaut pēc pāris stundām ietaupītā enerģija būtu ļoti vajadzīga izšķirīgajā spēlē ar leišiem. No malas brēcām: “Alvil, netrako, pietaupies!”, bet viņš attrauca: “Par daudz jau nebūs!”.
Tāda nu šķiet basketbolista Gulbja, tenisista Ernesta vectēva, neapturamā sportista Alvila būtība: mūždien tiekties pēc vairāk. Vai katrreiz tā ir labāk? Tas aizvien paliek jautājums, uz kuru atbildi jāmeklē kā adatu siena kaudzē. Kaut kur jau tā ir, tikai atrodi – kur īsti?

Rīgas 2. pamatskolā basketbolu iesācis, pie lielajiem vīriem Alvils tika karadienesta laikā. Un tie nebija nieka ļautiņi, kuriem viņš 1955. gadā pievienojās: pats Rīgas Armijas sporta klubs (ASK, reizēm saukts arī AVN, krieviski vēl ODO), kurš tikko pirmo reizi kļuvis par PSRS meistarsacīkšu zelta medaļu ieguvējiem. Te nav ko pārmest latviešu puikām pārdošanos lielinieku armijai: vispirms jau karadienests tik veseliem cilvēkiem, kādi izrādījās sportisti, bija obligāts; otrkārt tieši armijas klubā bija gana laika un elementāra (ar mūslaikiem vispār nesalīdzināma, mazdēlam to kauns atgādināt) nodrošinātība nepārtrauktai dzīvei basketbolā. Kā Alvils pats atceras: „Mums gan bija salāpīti bikšdibeni, toties pietiekami daudz laika vienīgajam darbam un izpriecai – basketbolam”.

Nesenējam Latvijas jaunatnes izlases līderim vieta pamatsastāvā ilgi neatradās, jo priekšā bija citi, vecāki, panākumus jau sasnieguši un gana izcili basketbolisti. Apmēram viņa, uzbrūkošā aizsarga vai uzbrucēja profesijā Valdmanis, Siliņš, Muižnieks, Jankovskis, Leončiks... Tiekšanās pēc savas vietas dzīvē jauneklim brīžiem lika šaubīties par izvēlētā basketbolceļa pareizību (teniss Alvilam paticis visu mūžu, viņš to spēlēja vēl aizvakar), taču tad viņš šaubu vietā sakož zobus. Jāizdara vēl vairāk, vēl labāk, vēl ātrāk, vēl precīzāk, un tad...
Likumsakarīga tāpēc šķita Gulbja ienākšana ASK līderos, tā apgaismojot komandas norietu sešdesmito gadu pirmajā pusē – pēc piecdesmito gadu izcilajiem panākumiem līdz pat Eiropas kausam. Neapturami izrādījās Alvila ātrie triecieni, caurgājieni, apskaužama izmanība bumbas pārtveršanā. Kā balvas tad bija viņa pirmie, godam nopelnītie PSRS čempiona tituli un medaļas, Eiropas kauss, Tautu spartakiādes uzvarētāja gods. Tikai vienu reizi viņš bijis Latvijas meistars – jo tolaik labākos basketbolistus taupīja augstākiem uzdevumiem, nekā Latvijas PSR iekšējie mači.
Ernests arī Latvijas meistarsacīkstēs nepiedalās...

Ne tikai Rīgā, arī Maskavā atzina straujā latvieša basketbola māku; viņš kļuva PSRS izlases kandidāts. Ar impērijas izlasi izcīnīja prestižo Mairāno kausu Itālijā. Palika tikai mirkļa attālumā no dalības Tokijas olimpiskajās spēlēs 1964. gadā – aizbrauca divpadsmit no kandidātu pulka, bet Alvils atradās kā trīspadsmitais tajā sarakstā. Ar tādu pašu numuru, kādu viņš allaž nesa uz sava basketbola krekla…
Māņticīgiem ļaudīm skaitlis 13 nozīmē likteņa izaicināšanu uz nelaimi, uz zaudējumu, uz postu galu galā. Neesmu vaicājis, toties esmu pārliecināts: Alvilam Gulbim trīspadsmitnieks nozīmēja gan likteņa kaitināšanu, gan savas gribas un spēka apliecinājumu iepretī jebkurai nolemtībai. Savu dzīvi mēs veidojam paši!
Vai mazdēlā arī tagad saskatām šīs rakstura īpašības?...

Uz VEF no sava ilggadīgā ASK Gulbis atnāca tad, kad Latvijas basketbola vadība to lūdza, jo tolaik bija cerības izveidot vienu galveno, agrākos panākumus atkal atgūstošo meistarkomandu. Turpināja savu spēles izpratni, aizrautību un stilu – tikai tad jau ar krietnas pieredzes pieskaņu. Palīdzēja izcīnīt tai paaudzei pēdējās – bronzas – medaļas PSRS čempionātā 1966. gadā. Un 1969.gadā izstājās no lielā basketbola, pēc pāris gadiem kļūstot par VEF treneri, kaut varēja vēl skriet un spēlēt. Viņš un Jānis Krūmiņš bija palikuši pēdējie no vecās gvardes, un jaunie viņiem šķita tādi… nu tādi vieglprātīgi, basketbolu tikai pa roku galam uzspēlējoši, nevis tajā dzīvojoši.
Te – jauniešu vieglprātībā – arī sākas Gulbja kā trenera nelaimes. Viņš tika cerējis, ka ikviens viņa vadītās un mācītās komandas spēlētājs sniegs basketbolam vismaz tādu pašu atdevi, kā viņš pats – citādi taču nav vērts zem groziem laiku nosist. Bet atlika vienīgi secināt:
“Ja es ko dzīvē nevaru saprast, tad tā ir atbildības novelšana no sevis un vainīgo meklēšana apkārtējos kolēģos, citos cilvēkos, nelabvēlīgos apstākļos. Tā nu ir pagalam ieilgusi bērnišķība, kuras nenovēršanā varbūt sava tiesa mūsu, vecākās paaudzes vainas. Neesam pratuši audzināt, pierādīt. Kaut gan – kā vēl tiešāk, uzskatāmāk rādīt, ja ne ar paša personisko darbu?”

Ir dzirdēts arī cits viedoklis par trenera un audzinātāja Gulbja neveiksmēm, kuru saknes tiek rastas šķietami nepareizā attieksmē pret trenera pienākumiem, pārlieku uzticoties savai spēlētāja pieredzei. Saskarē ar sportistiem, ar kuriem bijis kopā vēl kā spēlētājs. Ne katrs labs basketbolists var kļūt arī par labu treneri? Patiesi tā, tomēr ar Alvilu Gulbi tas tomēr nav īstais un tipiskais piemērs. Viņš vienkārši negadījās īstajā laikā īstajā vietā.
Piecus gadus Alvils Gulbis vadīja VEF meistarkomandu PSRS meistarsacīkšu pirmajā (faktiski – otrajā) līgā, kura tolaik viņa uzticību un līdz galam ieguldīto nesavtīgo darbu neattaisnoja. Jo tas vēl nebija Vefiņa laiks. Pēcāk trenējis Ādažu kolhoza basketbola komandu, kurā sapulcējis sev līdzīgus ar basketbolu apsēstos cīnītājus – un vairākkārt izcīnījis Latvijas čempiontitulu. Atkal apliecinājis savu varēšanu ar iespītīgu centību – līdz pašam galam.
Vēlāk gan no basketbola aizgājis tālu un pavisam (kategoriski – kā vienmēr un visur), varbūt tāpēc, ka uzskatījis: vairs nevaru uzņemties – jo nevaru panest—atbildību? Toties tenisa kortos ticis redzēts kā biežs viesis. Ne tikai ar raketi rokā, bet it sevišķi tad, kad spēlējis Ernests Gulbis.

Nākamajai paaudzei ir jāaiziet tālāk, jāsasniedz vairāk, nekā tēviem un vectēviem – vai tā ir vienīgā dzīves patiesība? Un tomēr: kur tā paaudze tagad būtu tikusi, ja ne priekšgājēji? Ja ne vectēva spīts un cīņasspars, ja ne tēva (kurš tāpat bijis Latvijas jaunatnes basketbola izlases dalībnieks) rīcības cilvēka atbalsts?
Mēs visi nākam no priekštečiem. Joprojām.