Ja nebūtu noticis TAS...

Ja Inetai nebūtu iesnas...

Tā bija nejauša apstākļu sakritība, bet, ja Ineta nebūtu apaukstējusies un nebūtu šņukstējusi vai puņķojusies pie blakus galdiņa, vienā no Stokholamas viesnīcām, Krievijas izlases kapteinis Ščastļivijs nevarētu viņai piedāvāt izlases ārsta padomu un ieteiktās zāles. Tā viņi sapazinās... Ja tas nenotiktu, Radevičai būtu pavisam citi treniņu apstākļi, nodrošinājums, viņa par katru cenu mēģinātu iekļūt Latvijas olimpiskajā vienībā – tas būtu liels psiholoģiskais spiediens – lai saņemtu iztikšanu savai karjerai. Izskatās, ka tieši šī laulība deva Latvijas vieglatlētei to harmoniju viņas iekšējā pasaulē, kas palīdzēja atvest divus gadus pēc kārtas no sezonas lielākajām sacensībām medaļas. Bez Ščastļivija mūsu dāmas laime izskatītos citāda – nav šaubu. Labākajā gadījumā Ineta vēl būtu pie sporta, bet visticamāk – viņa atgrieztos Amerikā, kur turpinātu mācīties un trenēt studentus.

Ja Ivo nebūtu izlauzis pirkstu

Iztēlojamies, kas notiktu ar BMX saimniecību Latvijā, ja Ivo Lakučs Sidnejas olimpiskajās spēlēs, iesildīšanās treka aplī nesalauztu pirkstu? Toreiz Ivo bija izcelts no BMX, lai palīdzētu mūsu diviem treka vaļiem – Ķiksim un Bērziņam iedzīšanā. Mūsējie teorētiski varēja pat aizsniegt medaļas – nu, vismaz par tām nopietni pacīnīties. Tomēr Lakuča nelaime šos nodomus sašķobīja. Ivo nobrauca, taču – tie vairs nebija kaujas apstākļi. Ja šis savainojums nebūtu, pilnīgi iespējams, ka Lakučs paliktu trekā vēl uz daudziem gadiem. Tomēr kaislības, kādas toreiz pavadīja viņa liktenīgais kritiens, Lakučam piespieda pārdomāt savu jauno izaicinājumu. Viņš noteikti būtu labs treka riteņbraucējs, bija visi priekšnoteikumi, bet – Ivo nepatika treka virtuve un viņš atgriezās BMX. Ja nebūtu to darījis, kas zina – vai Štrombergu šodien mēs sauktu par olimpisko čempionu. Jo Lakuča ieguldījums un devums BMX tālākajā attīstībā – bija milzīgs.

Ja Indriksons pārņemtu „Dinamo”...

„Skonto” uzņēmumu grupas prezidentam Guntim Indriksonam astoņdesmito gadu beigās bija izvēle – iesaistīties futbola vai hokeja atbalstīšanā, sponsorēšanā. Guntim patika hokejs un viņš bija diezgan tuvu, lai pārņemtu bijušo „Dinamo” struktūru, saimniecību, tomēr – par to arī ar platiem pleciem cīnījās odiozā Ļeskova brigāde. Indriksons iekāpās, iesaistoties futbolā. Ja tā nebūtu noticis, pieņemu, ka Latvijas hokejs spēlētu olimpiskajās spēlēs jau 1994. gadā, bet pasaules čempionāta AS grupā iekļūtu vismaz par gadu ātrāk, nekā tas patiesībā notika. Indriksons noteikti nepieļautu tās kaislības, kas deviņdesmito gadu pirmajā pusē burtiski sarāva gabalos Latvijas hokeja saimniecību. Ja Indriksons būtu hokejā, futbola izlase nekad nekvalificētos Eiropas čempionāta finālturnīram, „Skonto” futbola klubs nebūtu izlases bāzes komanda un, piemēram, Pahars nekad nenokļūtu līdz Premjerlīgai.

Ja Marčuļonis nespēlētu NBA...

Varbūt izklausīs dīvaini, bet Andra Biedriņa lielo iespēju tikt līdz NBA un nopelnīt tur daudz naudas, nesakārtoja ne viņa aģents, ne pirmais, otrais vai n-tais treneris. Nebūtu savulaik Lietuvas basketbolists Šarūns Marčuļonis nokļuvis Goldensteitas „Warriors” rindās, viņš neiepazītos ar Krisu Mulinu, kas vēlāk kļuva par kluba ģenerālmenedžeri. Tieši šīs attiecības atveda Mulinu līdz Baltijai, kur Šarūns viņu aizveda arī līdz Rīgai – pie sava drauga Valda Valtera. Tur „Warriors” menedžeris pirmoreiz ieraudzīja slaido jaunekli un - gan Valdis, gan Šarūns, saprotot unikālo iespēju, daudz izdarīja, lai Mulins iegūtu vajadzīgo pārliecību – kāpēc tam jābūt tieši Biedriņam... Marčuļonim pašam NBA karjera neizdevās savainojumu dēļ, taču viņa spītība un gribasspēks tur nokļūt, kā arī palikušie draugi, vēlāk pavēra durvis uz sapņu līgu kādam latvietim.

Ja Ekmanis nezāģētu Dukuru...

Par Dukuru panākumiem skeletonā daudz pateikts, bet tagad iztēlojamies kādu situāciju, kas to visu varēja nolikt sāņus. Tēvs Dainis Dukurs bija zvērināts bobsleja kamanu konstruktors, treneris un tāds kā baltā avs, ja novērtējam deviņdesmito gadu bobsleja saimniecību. Zintis Ekmanis ar viņu daudz konfliktēja un Dukurs kā āzis metās uz šīm barikādēm virsū – bija daudz konfliktu, neapmierinātības. Ekmanis turēja Dukuru pie bobsleja izstieptas rokas attālumā. Kas notiktu, ja Zintis toreiz ņemtu Daini par sabiedroto? Dukurs joprojām būtu bobslejā. Skeletons Dukuram bija kā lieliski alternatīva, lai aizbēgtu no bobsleja šļuras un tajā pašā laikā, paliktu pie trases un kamanu tehnoloģijām, ko viņš zināja ļoti labi. Tad jāsaka – būtu Ekmanis mazliet draudzīgāks pret Siguldas trases direktoru, mums nebūtu skeletona medaļu.

Ja Beresņevs uzslavētu Skudru...

Kad 1997. gadā Latvija debitēja pasaules čempionātā A grupā un pirmajā spēlē zaudēja amerikāņiem (4:5), treneris Beresņevs, kas tolaik bija gan bikls, gan stresains, gan sanervozējies, pateica žurnālistiem dažas replikas vārtsargs Skudras virzienā. Kā varēja noprast, kaut kādi uzbraucieni vārtsargam bija arī ģērbtuvēs. Pēc tam – Skudra apvainojās un šo pozu saglabāja līdz karjeras beigām, tā arī Latvijas izlasē vairs neaizvadot ne spēli... Tajā pašā laikā šis konflikts pašā hokejistā radīja pārliecinošu motivāciju, lai pierādītu „visiem Latvijas hokeja ekspertiem”, ka viņš var spēlēt profesionālo hokeju bez citu padomiem. Pēteris tika NHL, aizvadīja labas sezonas Amerikā, Kanādā, arī Krievijā papelnīja naudu ar savu CV. Paliktu fārmklubu līmenī – dzīve un karjera būtu savādāka. Tas viss tā būtu, ja nebūtu... Beresņeva.

Ja hokejā vajadzētu rezultātu...

Sešdesmito gadu beigās Viktors Tihonovs ieradās Rīgā, lai sāktu celt Latvijas hokeju. Viņš to izdarīja, taču Rīgas „Dinamo” toreizējai vadībai bija divas iespējas – ņemt Tihonovu, jo, kā teica toreiz Maskavā, viņš visu sakārtos, vai otra iespēja – rezultāts. Ja vajadzīgs rezultāts uzreiz, tad labāk būtu treneris Bogdanovs no Kijevas. Arī to viņiem teica Maskavā. Rīgas cilvēki izvēlējās Tihonovu un kā izrādījās vēlāk – tas deva rezultātu uz daudziem gadu desmitiem. Bogdanovs palika Kijevā un mēs zinām, kas tagad ir Ukrainas hokejs. Tādi visticamāk būtu arī mēs, ja paliktu pie mirkļa – rezultāta uzreiz. Tihonova iesētais pārmantojās un, lai gan fanātismā un hokeja mīlestībā vairs ne tuvu nebija viņam līdzīgo, tomēr skolnieki izauga – kopā ar citām hokejistu paaudzēm.

Ja Miņins noraktu kara cirvi...

Pirms gada Latvijā bija vismaz viens bobslejists, kas jutās apdalīts un nenovērtēts. Tas bija Jānis Miņins, kas bija salecies ar izlases treneri Prūsi un federācijas kaklu Ekmani. Bija iespēja Jānim atgriezties komandā, taču viņš pats tam netika pāri un arī otra puse nerāvās pušu. Ja Miņins būtu tomēr mazliet pielaidīgāks raksturā, kas notiktu? Nez vai Oskars Melbārdis tiktu ar pirmo piegājienu pie Latvijas labākajiem stūmējiem, nemaz nerunājot par tehniku. Pilnīgi iespējams, ka arī Edgars Maskalnās, sagaidot sezonas beigas – nolemtu beigt karjeru. Tāpat mums noteikti nebūtu daudzie starta rekordi gandrīz visās Eiropas trasēs, jo – Jānim bija citi talanti, spēkā viņš noteikti nebūtu tik labs kā Oskars. Turklāt, šī principiālā pretstāve vienai personībai, iezīmēja Latvijas bobslejā jaunus laikus. Ja tas nenotiktu – labāk nebūtu. Diemžēl. Tagad jāsaka – par laimi, lai gan upurēts tika labs sportists...

Ja Znaroks neiemestu...

Ja 1996. gada pavasarī Oļegs Znaroks neiemestu Šveiciešu vārtos ripu, viss Latvijas hokejā izvērstos savādāk. Pirmkārt, no valstsvienības atvadītos daudzi pieredzes bagātie veterāni un, iespējams, mums vajadzētu vēl vismaz dažus mēģinājumus, lai iekļūtu A grupā. Ja vispār tas izdotos... Izlasei būtu citi treneri – iespējams, te ātrāk parādītos Haralds Vasiļjevs. Aigars Cipruss 1997. gadā neupurētu savu karjeru Ziemeļmerikā, jo viņam nebūtu motivācija braukt palīgā izlasei uz B grupu. Varbūt tad Cipa nonāktu NHL, jo viņam bija labas izdevības. Kirovs Lipmans nevēlētos par katru cenu nokļūt LHF prezidenta amatā, bet Viesturam Koziolam attiecīgi nebūtu pret ko cīnīties. Iespējams, ka tieši tad, ja nebūtu šīs Znaroka ripas, mēs uzvarētu baltkrievus olimpiskajā atlasē, ko toruden lielmanīgi paspēlējām.

Ja Gundars un Igors spēlētu...

Ja Gundars Vētra un Igors Miglinieks būtu palīdzējuši Latvijas izlasei nokļūt Barselonas olimpiskajās spēlēs, Latvijas basketbolā būtu citas vērtības un atskaites. Vētra tāpat būtu aizbraucis uz NBA, bet, atgriežoties, viņš izveidotu savu sporta skolu. Tā veselīgi konkurētu ar Valtera basketbola skolu. Brāļi Miglinieki 1993. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā aizvestu Latviju līdz pusfinālam. Latvijas sporta līdzjutēji gaidītu nevis hokeja atnākšanu, bet gan veidotu basketbola drudzi, kas 1997. gada finālturnīrā, ar Igoru Miglinieku kā izlases vecāko treneri un Robertu Štelmheru kā komandas kapteini, piedzīvotu Latvijas komandas iekļūšanu Eiropas labāko astoņu komandu pulkā. Labākie no šīs komandas, saņemtu līgumus Eiropas labākajos klubos. Valdim Valteram finansējuma trūkuma dēļ nebūtu jālikvidē sava sporta skola...

Ja Kaspars neiekļūtu NHL...

Kaspars Daugaviņš šosezon iekļuva NHL un tas ir labi. Tomēr, iztēlosimies sekas, kas vairs nebūs saistītas ar Kasparu. Tagad visi tie Latvijas hokejisti, kas kaut kādā mērā vai vīzē būs nonākuši pie NHL komandām – viņu sistēmās – līdz pēdējam centīsies tur kārpīties. Jo Kaspars taču savu panāca... Labi, ja ir tāda apņēmība, slikti, ka viņi noteikti šajā apmātībā nenovērtēs savas iespējas. Jo viņi patiešām nav vienīgie hokejisti uz šīs planētas. Tas nozīmē, ka labākie no Latvijas hokejistiem ik pavasari sēdēs ar cerībām par savām gaitām NHL un ātrāk nekustēs ne no vietas, kamēr viņus nepasūtīs. Izlase – pārsvarā bez viņiem. Ja Daugaviņš nebūtu šogad ticis NHL, viņš atgrieztos Eiropā. No otras puses, varbūt tieši Kaspara piemērs uzšķils kādā citā gadījumā sīkstumu – to īpašību, kas ļaus ieķerties dotajā iespējā un mirklī.

Ja Krišjānis aizietu no hokeja...

Ja savulaik Kurts Lindstrēms nebūtu no Liepājas pēc ausīm izvilcis Krišjāni Rēdlihu, kuru uzreiz tajā pašā pavasarī nodraftēja NHL, nez kā vēl ģimenes padomē uz tām hokeja lietām skatītos. Bet te – vecākais brālis, gribēja aiziet no hokeja, bet - piemērīja Latvijas izlases kreklu. Vidējais mācījās Bostonā un, ja nebūtu blakus brāļi (-is) uz slidām – šaubos, vai Jēkabs mocītos. Viņš ietu pa dzīvi ar izglītību, nevis hokeju, jo – viņam nav tik daudz talanta. Bet jaunākais – viņam jau būtu divu brāļu piedzīvotais, turklāt – abi ar NHL zīmogiem, bet – bez nūjām un ripām... Miķelis kādu brīdi uzspēlētu Baltkrievijā, tad padauzītos pa Somiju un – beigtu. Lindstrēma izvēle izrādījās liktenīga.

Kur spēlētu Sprukts?

Starp citu, ja 1999. gadā Norvēģijā Latvijas hokeja izlases nebūtu izkritusi no A grupas, tad nebūtu mainīts izlases treneris. Tad pie stūres nenonāktu Haralds Vasiļjevs, kas, starp citu, izjauca tolaik dominējošo krievu politiku izlases ģērbtuvē, tad no komandas nepadzītu Znaroku, kas faktiski tolaik vadīja izlasi. Tad NHL draftā nenonāktu Jānis Sprukts, kuru uz nākamo pasaules čempionātu Sanktpēterburgā, Vasiļjevs iekļāva sastāvā faktiski kā...latvieti.

Ja Skudra būtu atvedis...

Maz kāds atceras, taču jaunlaiku Rīgas „Dinamo” vēsturē bija kāds gadījums, kad menedžera Normunda Sējēja krēsls reāli bija apdraudēts. Tas bija laiks, kad mūsu bijušais vārtsargs Pēteris Skudra atrada sevi pie komandas administratora Jura Savicka labās rokas. Toreiz ar Pētera gādību, bet – nezinot Sējējām un vēl mazāk – Šupleram, uz Rīgu tika atvests papildinājums, uzbrucēja Tailera Arnasona personā. Puika nebija slikts un savus punktus guva, tikai slinkumā viņu varētu pārspēt bija grūti. Ja šī darba ētika būtu cita, kazi – i Skudras klients būtu attaisnojis savu klātbūtni, i Savickis kaifotu. Bet tas nebija un Sējējs savu sēžamo paturēja. Starp citu, variants, ka Pēteris kļūtu par komandas menedžeri, bija diezgan aktuāls...