Pirms 10 gadiem. Ozo neder Karolīnai...

Daudziem no mums, pārcilājot rakstāmgalda atvilkņu saturu vai, piemēram, atritinot kādu pieliekamajā rūpīgāk noglabātu ievārījuma burciņu, kādreiz rokās trāpījusies kāda vecāka un varbūt jau iedzeltējusi laikraksta lappuse, kas momentā nozog visu uzmanību. Pastāsts, kas uzjundī senas atmiņas, fotoattēls, kurā smaidu izraisa kāda mūsdienu varoņa vien ar grūtībām atpazīstamās formas vai frizūra - bieži vien tas izrādās daudz interesantāk, nekā kārtējās šā brīža peripetijas. Kas bija aktuāls Latvijas sportā pirms apaļiem desmit gadiem - turpmāk reizi nedēļā ieskatīsimies vecajās „Sporta Avīzēs”. Iepriekšējo nedēļu apskati atrodami sadaļā „Pirms 10 gadiem”.

”Sporta Avīze” Nr. 268 (2001. gada 15. – 21. janvāris)

Sandis Ozoliņš ārstējas un sēž uz pulvera mucas

Pirms 2000./2001. gada sezonas iepircis latviešu uzbrūkošo aizsargu Sandi Ozoliņu Karolīnas „Hurricanes” naudas maka turētājs Pīters Karmanoss tā arī nesaprata, kā Sandi vislabāk izmantot laukumā. Ozoliņam gadījās trauma, bet Karmanosu pārņēma skopums... Janvārī Sandis būtībā sēdēja uz koferiem, gaidot 13. martu, kad Nacionālajā hokeja līgā ir atļautas pēdējās spēlētāju maiņas.

„Pēc pagājušās sezonas, kas Karolīnas "Hurricanes" beidzās neveiksmīgi, jo klubs nespēja nodrošināt sev vietu starp 16 labākajām vienībām, kas turpināja cīņu par augsto hokeja balvu, komandas treneris Pols Moriss aizgāja pie ģenerālmenedžera Džima Razerforda un teica: klau, esmu nolēmis pilnībā mainīt stratēģiju. Turpmāk mēs spēlēsim nevis no aizsardzības, bet gan uzbruksim. Ar toreizējo sastāvu treneris varēja šo savu plānu īstenot, taču .. Razerfords vairs nevarēja šķiesties ar naudu tik brīvi. Tomēr Morisa ideja ģenerālmenedžeri bija ieintriģējusi, un, ņemot vērā to, ka komandā bija daudz tādu spēlētāju, ar kuriem pēc sezonas nevajadzētu atjaunot līgumu, Razerfords riskēja. Sarunās ar Kolorādo "Avalanche" viņš panāca, ka tā viņam pārdod Sandi Ozoliņu. .. Taču Ozoliņa cena nebija maza, ja salīdzina citu "Hurricanes" hokejistu izpeļņu. Brīvus līdzekļus Razerfordam neviens nedeva, tāpēc viņam vajadzēja būt izmanīgam esošā budžeta ietvaros. Ieguvusi liekus miljonus, uzsakot darbu vairākiem pieredzes bagātiem spēlētājiem, vasaras vidū Karolīna noslēdza solīdu līgumu, kas paredzēja: Sandis Ozoliņš ir tās īpašums uz turpmākajiem pieciem gadiem par kopējo līguma summu 25,5 miljoni dolāru. Tā divdesmit septiņus gadus vecais aizsargs kļuva par vislabāk apmaksāto spēlētāju komandā.”

„Starpsezonā "Hurricanes" nomainīja turpat pusi no vecā sastāva. .. Turklāt "Hurricanes" spēlētāju sastāvs nebūt nebija pārpilns ar talantiem ... Morisa plāns par uzbrūkošo hokeju šajā punktā arī tika apglabāts, jo, lai mestos uz pretinieku vārtiem, vajadzīgi labi izpildītāji. .. Pa vidu visam vēl bija savainojumi, kas no ierindas izsita vairākus aizsargus, un pēc pirmā aizvadītā sezonas mēneša Sandis atskārta, ka viņš faktiski klubā ir palicis vienīgais, ar kuru treneri vēlas rēķināties. "Avalanche" sastāvā Ozoliņam bija jāizpilda konkrētas funkcijas (spēle vairākumā un vienādos sastāvos), kas nesa rezultātu. "Hurricanes" kreklā viņam lika spēlēt ne tikai skaitliskajā vairākumā, bet arī mazākumā. Šķiet, šajā pussezonā latviešu aizsargs mazākumā nospēlēja tik daudz, cik nebija pamanījies iepriekšējos septiņos karjeras gados kopā. Taču gaidītā saspēle neradās, un Moriss sāka nervozēt. Liktenīga trenerim varēja izrādīties zaudējumu sērija, ko "Hurricanes" piedzīvoja decembrī, taču tieši tad viņam liktenis piespēlēja kārtējo alibi, ar ko attaisnoties ģenerālmenedžera priekšā. Un šā alibi vārds bija Ozoliņš.”

Ozoliņam traucēja savainojums, ko viņš guva 18. novembrī. Kreisās kājas ceļgala kauls bija pamatīgi cietis (atlūzusi kaula daļiņa, kas stipri spieda uz kājas nervu). Līdz 29. decembrim Ozoliņš spēlēja faktiski uz vienas kājas. Taču komandas vadība uzskatīja, ka Sandis visu notikušo simulē.

„Ziņa par "Hurricanes" iespējamo vēlmi pārdot Ozoliņu parādījās pirms pusotras nedēļas - tieši tad, kad Sandim tika veikta operācija. Kluba menedžeris Razerfords kādam CBS žurnālistam bija sniedzis interviju, kurā šo ziņu apstiprināja. Par Ozoliņu bija izrādījuši interesi uzreiz četri līgas klubi (Detroitas "Red Wings", Dalasas "Stars", Ņujorkas "Rangers" un Toronto "Maple Leafs"), taču šo komandu saimnieki vispirms gribēja tikt galā ar Losandželosas "Kings" aizsargu Robu Bleiku, kam šis bija pēdējais līguma gads. .. Tad nākamais dienas kārtībā būs Ozoliņš. .. Ozoliņa prombūtnē komanda pagaidām vēl nav zaudējusi ne spēli, kas arī ir zīmīgs fakts. Turklāt, Karolīnai tagad ir pavērušās labas cerības izcīnīt vietu play-off turnīrā. Iespējams, ka šo vietu tā varētu sasniegt arī bez Ozoliņa, taču tikpat labi var izrādīties, ka ne. Un, ja tas nenotiks, tad visticamāk, ka pēc šīs sezonas gan Razerfords, gan Moriss būs bezdarbnieki, jo arī saimnieku pacietībai ir robeža. .. Ieinteresētie klubi gribēs novilcināt visu līdz pēdējam brīdim, jo tad viņiem mazāk jāmaksā par Ozoliņa pakalpojumiem šajā sezonā.”

Sportacentrs.com atkāpe: Iepriekšējā sezonā jūs redzējāt, kā spēlē Ozoliņš „Dinamo” rindās, kad viņš raujas laukumā vienādos sastāvos, skaitliskā vairākumā un skaitliskā mazākumā. Katram hokejistam ir stiprās puses, kuras jāmāk izmantot. Ozoliņam tas ir uzbrukums, un atšķirībā no Morisa Rīgas vienības galvenais treneris Jūliuss Šuplers to ir sapratis. Kaut gan tikai otrajā sezonā...

Andrejs Rubins un Aleksandrs Koļiņko „sit” „Liverpool”

Trešdiena pirms žurnāla iznākšanas bija zīmīga ar to, ka divi Latvijas futbolisti - pussargs Andrejs Rubins un vārtsargs Aleksandrs Koļiņko - palīdzēja Anglijas pirmās divīzijas klubam "Crystal Palace" izcīnīt pārsteidzošu uzvaru ar 2:1 pār slaveno "Liverpool".

"Iepriekšējā vakarā Maikls Ovens un Emils Heskijs dabūja nežēlīgu mācībstundu vārtu gūšanas mākslā no nezināmā latvieša, kuru izbrāķēja "Arsenal". Kamēr Anglijas izlases triecienspēks Ovena un Heskija personā izšķērdēja vienu momentu pēc otra, Andrejam Rubinam radās tikai viena iespēja, un viņš pārliecinoši parādīja, kā tā jāizmanto," - tā pazīstamais britu laikraksts "The Daily Mirror" sāka aprakstu par "Crystal Palace" un "Liverpool" pirmo pusfināla spēli Anglijas Līgas kausa izcīņā. Mača 55. minūtē Rubins uztvēra bumbu, aizbēga no diviem pretiniekiem, ieskrēja soda laukumā un, redzot, ka tuvojas vēl viens aizsargs, izdarīja spēcīgu sitienu ar kreiso kāju. Lai gan bumba lidoja tikai nedaudz garām vārtsargam Vesterveldam, viņš nespēja noreaģēt - 1:0. "Raķete" - tā šo sitienu mača komentāros visbiežāk dēvēja futbola apskatnieki. .. Anglijas izlases galvenais treneris Svens Gorans Eriksons bija aizsūtījis savu palīgu Tordu Gripu uz "Selhurst Park" stadionu Londonā, lai viņš novērtētu uzbrucēju atbilstību valstsvienības līmenim. Slavenais Ovens tā arī neprata pārspēt Koļiņko... ..

Spēle tika translēta tiešraidē populārajā kanālā "Sky Sports", Rubina vārtu guvums tika uzslavēts CNN sporta ziņās (šajā kanālā sportisti ar Latvijas vārdu parādās daudz biežāk par mūsu valsts prezidenti), spēlei lielu uzmanību veltīja britu informācijas līdzekļi, un to sagatavotais materiāls "atbalsojās" pasaules presē. .. "Crystal Palace" .. kluba galvenais treneris Alans Smits pēc lieliskās uzvaras pār "Liverpool" runāja par visas komandas lielisko sniegumu, īpaši paslavējot vienu no futbolistiem: "Es runāju ar Arsēnu Vengeru par Andreju pēc tam, kad viņš bija pavadījis dažas nedēļas "Arsenal" nometnē. Vengers teica, ka Rubins ir lielisks spēlētājs. Andrejs šobrīd vēl atgūstas pēc potītes lūzuma traumas, taču arī šādā situācijā viņš apliecināja, ka patiešām atbilst premjerlīgas līmenim." Atcerēsimies, ka Vengers septembrī bija ieradies Rīgā uz Latvijas un Skotijas izlašu spēli, lai pieņemtu galīgo lēmumu par Stepanova un Rubina iegādi. Beigās viņš nopirka vienu no šiem futbolistiem, taču otrs nonāca Smita rīcībā. Arī "Crystal Palace" galvenais treneris toreiz bija Rīgā - tagad viņš joko, ka brauciens nebijis vienkāršs, jo viņam nav personīgās lidmašīnas, kā Vengeram, taču viņš šo vizīti neesot nožēlojis.”

Sportacentrs.com atkāpe: Diemžēl lieliskajam sākuma Latvijas futbolistu izpildījumā Britu salās nesekoja tikpat lielisks turpinājums. Alga joprojām bija lieliska, bet karjeru patraucēja, kas nu kuram – traumas, trenera neuzticēšanās, valodas barjera un citi iemesli. Šobrīd pieklājīgā līmenī spēlē un uz Anglijas premjerlīgu pretendē vien QPR aizsargs Kaspars Gorkšs.

Rīdzinieks Aleksejs Širovs ar Spānijas pasi gribētu dubulto pilsonību

Laikā, kad bruka lielvaras un mainījās iekārtas, nereti grūtības sagādāja valsts izvēle, ar kuru saistīt savu nākotni. Raibi šajā ziņā gājis arī Rīgā dzimušajam Spāniju šahā pārstāvošajam 1988. gada pasaules čempionam jauniešiem vecumā līdz 16 gadiem Aleksejam Širovam, kurš apmēram pirms desmit gadiem atgriezās Latvijā pēc neveiksmīgās laulības ar argentīnieti Veroniku Alvaresu un dzīves Spānijā. „Sporta Avīze” nekautrējās aicināt pasaules klases šahistu uz lielo interviju. Runāt, par ko, bija.

„Savulaik Alekseju Širovu sauca par princi, kurš pasaules šaha galmā varētu izbeigt divu lielo karaļu "K" - Kasparova un Karpova - ieilgušo valdīšanas laiku. Pagājušā gada decembrī Širovs atradās ļoti tuvu pasaules čempiona tronim - izšķirīgajā mačā viņš zaudēja indietim Anandam. ..

- Patlaban esi atgriezies uz pastāvīgu dzīvi Latvijā. Varbūt tevi atkal varam saukt par Latvijas šahistu!?

- Drīzāk nē. Es šobrīd it kā nepiederu ne Latvijai, ne Spānijai. Var teikt, ka piederu pats sev. Esmu pārvācies uz pastāvīgu dzīvi Rīgā, taču esmu palicis Spānijas Šaha federācijas pakļautībā. Man joprojām ir Spānijas pase.

- Nesen beidzās viens no svarīgākajiem turnīriem tavā šahista karjerā - pasaules čempionāts FIDE versijā. Tev izdevās aizkļūt līdz finālmačam, kur zaudēji indietim Višvanatanam Anandam. Vai esi apmierināts ar savu rezultātu?

- .. Iepriekšējā pasaules čempionātā Lasvegasā izšķirīgajā brīdī nobijos no tie-break partijām ar saīsināto apdomas laiku un nospēlēju ļoti asi, zaudējot piektajā kārtā rumānim Nisepjanu. Tagad nolēmu, ka no rezultāta 1:1 nav jābaidās, jo varu sekmīgi spēlēt arī "ātro" šahu. Tā arī sanāca - četri pirmie mači beidzās ar 1:1, taču uzvarēju visus pretiniekus tie-break cīņās. Mana stratēģija bija attaisnojusies, taču iedarbojās cits faktors: kad uzvarēju pusfināla maču pret Griščuku, manas spēku rezerves bija izsīkušas.

- Tu juties noguris no sasprindzinājuma?

- Iznāca, ka tie-break partiju dēļ man vajadzēja spēlēt šahu 16 dienu pēc kārtas bez brīvdienām. To piedzīvoju pirmo reizi savā šahista karjerā. Pat vecajos padomju laikos, kad tika rīkoti turnīri gandrīz mēneša ilgumā, bija kādas brīvdienas, lai atpūstos un atslābinātos. Toties tagad 16 dienu vajadzēja spēlēt ar lielu psiholoģisko sasprindzinājumu, jo "nokauta" sistēma ir nežēlīga - viens nepareizs gājiens, un tu esi "izlidojis" ārā no turnīra. Uzskatu, ka šajā situācijā man pat būtu bijis labāk finālu spēlēt uzreiz Ņūdeli. Toties tagad bija dotas četras brīvdienas, kuru laikā jāpārbrauc uz Irānu, un šajā laikā tāpat neizdevās atjaunot spēkus.

- Vai, tavuprāt, pasaules čempionāta finālmačā uzvarēja spēcīgākais?

- Uzvarēja Anands, kas tobrīd bija spēcīgākais. Viņš bija labi sagatavojies šim čempionātam un parādīja, ka šajā turnīrā viņam bija grūti atrast līdzvērtīgu konkurentu. Tiesa, ceturtdaļfinālā Anands varēja zaudēt Halifmanam, tagad jau iepriekšējam čempionam. Atliek vienīgi minēt, kā viss būtu beidzies, ja to maču būtu uzvarējis nevis Anands, bet Halifmans. Tādā gadījumā pusfinālā ar Adamsu spēlētu Halifmans un izredzes būtu apmēram līdzīgas. Varu atklāti atzīties, ka finālā man izdevīgāk būtu spēlēt pret Halifmanu vai Adamsu, nevis pret Anandu. Man pret Anandu spēle tradicionāli neiet no rokas jau kopš 1993. gada turnīra Linaresā, kad man nācās samierināties ar neizšķirtu pilnīgi uzvarētā pozīcijā. Man partijās pret Anandu neveicas, vai arī viņš vienkārši apspēlē mani.

- Tevi tagad var saukt par pasaules šaha otro numuru? Vai varbūt FIDE rīkotais pasaules čempionāts, kurā nepiedalījās daži elites šahisti, tomēr šādas tiesības nedod?

- Es esmu pasaules vicečempions. Tas, ka Kasparovs un Kramņiks nepiedalījās šajā pasaules čempionātā, nav mana problēma. Kurš numurs esmu pasaulē? To grūti pateikt. Agrāk visus sarindoja pēc reitinga. Tagad FIDE reitingu sistēma jau savu laiku ir "nodzīvojusi", un ir skaidrs, ka tā jāmaina. ..

- Savulaik tu atteicies no Latvijas šahista statusa, pārceļoties uz pastāvīgu dzīvi Spānijā. Toreiz tev neizdevās iegūt Latvijas pilsonību, un tagad tu spēlē ar Spānijas karodziņu pie šaha galdiņa. Kādas atmiņas palikušas no tā laika?

- Situācija bija diezgan sarežģīta, taču Latvijas pilsonību visiespējamāk tomēr varēju iegūt. Man atlika nokārtot vienīgi valodas eksāmenu, un gan jau es to spētu. Toreiz nolēmu, ka dzīvošu Spānijā, bet Latvijā vienīgi reizēm iegriezīšos. Sākotnēji mana ideja bija dzīvot Spānijā, taču ar Latvijas pilsonību. Taču tad izraisījās konflikts ar Latvijas Šaha savienību... Toreiz Latvijas pilsonība mani tik ļoti neinteresēja, jo nezināju, ka paies pieci gadi un ar Latvijas pasi varēs braukāt pa visu pasauli bez vīzas. Nolēmu, ka parūpēšos par "savu ādu" - lai nevajadzētu visu laiku taisīt vīzas un tērēt laiku dokumentu formalitātēm, izvēlēšos Spānijas pasi. Es gribēju pārstāvēt Latviju, taču 1995. gadā vērienīgajā Mihaila Tāla piemiņas turnīrā netika ievērotas manas intereses un radās konflikts ar pašmāju federāciju. Visa pamatā bija turnīra termiņi - agrāk jau biju paspējis pieņemt uzaicinājumu uz citu turnīru, kas notika tajā pašā laikā, kad Mihaila Tāla memoriāls Rīgā. Vajadzēja šim turnīram atrast citu termiņu, taču to atteicās darīt, un nolēmu, ka tādā gadījumā arī turpmāk Latvijā būs grūti par kaut ko vienoties.

- Vai, atskatoties pagātnē un uzkrājot dzīves pieredzi, vari teikt, ka arī tagad būtu pieņēmis šādu kardinālu lēmumu?

- Kā saka, divreiz vienā upē neiekāpsi, tāpēc tagad šādu situāciju grūti iedomāties.

- Vai nenožēlo, ka toreiz neizvēlējies Latviju?

- Uzskatu, ka tajā situācijā citādāk rīkoties nevarēju. Varbūt kaut kad vēlāk būtu noticis citādāk... Laiku pa laikam pārdomāju, ka varbūt vajadzētu nomainīt pilsonību vēlreiz - no Spānijas uz Latvijas. Tomēr joprojām to neesmu izdarījis, un tas liecina, ka izdarīto nenožēloju.

- Teorētiski prātojot, tu tagad bez īpašām grūtībām varētu iegūt Latvijas pasi?

- Es gan gribētu izvēlēties dubultpilsonību. Tas būtu loģiski, jo šeit esmu dzimis un uzaudzis, bet no Spānijas pilsonības pagaidām negribas atteikties. Tomēr dubultpilsonība nav paredzēta ne Spānijas, ne Latvijas likumdošanā. Ar Spānijas pasi kabatā man ir merkantilas intereses. Piemēram, Spānijas vai Vācijas klubu čempionātā tā garantē labākus apstākļus. Es varētu Spānijas čempionātā spēlēt arī kā ārzemnieks, taču daudzi klubi ir ieinteresēti, lai viņu komandā būtu viens spēcīgs spānis un viens spēcīgs ārzemnieks. Tādējādi kā Spānijas šahists varu prasīt klubam vislabākos nosacījumus. Savukārt Vācijas klubu čempionātā ir spēkā noteikums, ka spēlētāji ar Eiropas Savienības valstu pasēm tiek pielīdzināti vāciešiem. Tādā gadījumā es netieku iekļauts ārzemnieku kvotā. No profesionālā šahista viedokļa Spānijas pase man ir izdevīga. Ideālistiski es gan aizdomājos par Latvijas pasi, taču mūsu laikos visi cilvēki ir praktiķi un materiālisti. Atklāti sakot, ja es palikšu dzīvot Rīgā arī turpmāk, tad kādreiz mēģināšu pasi nomainīt. Tas tomēr nav normāli - dzīvot valstī, kur esi dzimis, taču ar citas valsts pilsonību. Šobrīd gan Rīgā esmu apmeties uz nenoteiktu laiku un domāju, kur dzīvot turpmāk. Tāpēc arī nesteidzos ar pilsonības mainīšanu. ..

Es mēģināju iegūt Argentīnas pasi 1994. gadā, taču tas nebija viegli izdarāms. Vairākas reizes viesojos Buenosairesā, kur parakstīju dažādus papīrus, apmeklēju vairākas iestādes... Šis process ievilkās, un nolēmu, ka izvēlēšos Latvijas pasi. Taču tad nācās izvēlēties Spāniju... Ja toreiz Spānijas Šaha federācijas prezidents nebūtu solījis, ka sagādās man Spānijas pasi divu gadu laikā, es, iespējams, iesniegtu dokumentus Latvijas pases saņemšanai. Viņš solīja visu paveikt divos gados, un bieži vien tādās situācijās nākas gaidīt gadus piecus. Toties man Spānijas pase tika nokārtota nedaudz vairāk nekā gada laikā. ..

Pēc pasaules vicečempiona titula izcīnīšanas neizjutu nekādu īpašu reakciju. Ja būtu kļuvis par čempionu, varbūt valdība mani ievērotu. Pats gan īpaši pēc tā netiecos. Spāņiem nepatīk tas, ka esmu pārvācies no Spānijas uz Rīgu. Viņiem nepatīk arī mana divdomīgā situācija - esmu Spānijas pilsonis, taču atkal dzīvoju Rīgā. Tas aizskar spāņu pašcieņu, tāpēc viņi apiet mani ar "klusēšanu".”

Sportacentrs.com atkāpe: Protams, Latvijas izlase visus šos gadus ar Širovu sastāvā būtu bijusi daudz stiprāka, taču ne viņš vienīgais, kam ārzemēs piedāvāja labākus nosacījumus. No kaut kā taču arī jādzīvo...

Pārējās tēmas

Latvijas hokeja izlases treneris Haralds Vasiļjevs varēja atviegloti uzelpot - Sergejs Naumovs atkal bija iedevis kurvīti saviem Amerikas maizes devējiem (ECHL klubam „Generals”), pārceļoties uz Zviedrijas Elites līgas klubu "Leksands", un tas nozīmēja, ka, gaidot olimpisko kvalifikācijas turnīru, vairs nebija jālauza galvas par vārtsargiem. No spēlēšanas olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā toties strauji attālinājās Vasiļjeva dēls Herberts, kurš tika pie spēlēšanas NHL klubā Atlantas "Thrashers". NHL laukumos 2001. gadā joprojām zaudējumu rūgtumu nav izjutis Artūrs Irbe, kura pārstāvētā Karolīnas "Hurricanes" divas spēles aizvadījusi neizšķirti un guvusi četras uzvaras. Sandis Ozoliņš izpelnījies godu piedalīties NHL "Zvaigžņu spēles" starta sešniekā Pasaules izlases sastāvā. Tā Ozoliņam būtu piektā spēle karjerā, kad viņš piedalīsies slavenajā šajā pasākumā. Latvijas kamaniņu braucēja Iluta Gaile "Challange Cup" ietvaros Īglsā iekļuva finālā un izcīnīja augsto ceturto vietu. Ivo Lakučs vienā no BMX treniņiem piedzīvo smagu kritienu, pat apdraudot karjeras turpināšanu. NEBL līga aizrāda Londonas „Haribo Towers” par neviesmīlību, BK LMT – par spēlēm neatbilstīgu sporta zāli – centrālo sporta namu „Daugava”, bet BK „Ventspils” – par vāju darbu sabiedrisko attiecību jomā un ļoti vāju kluba interneta mājas lapu. 2001. gada sākumā 11 punktu attālumā no Soltleiksitijas olimpiskajām spēlēm bija arī Latvijas sieviešu bobsleja divnieks pasaulē vispieredzējušākā pilote ar 7 gadu stāžu Olga Lapšova un bijusī septiņcīņniece Kristīne Suharevska. Vēl sporta avīze noskaidrojusi, ka bez reklāmas bezmaz kopš pirmajiem soļiem tenisā par seksa simbolu nebūtu kļuvusi Krievijas tenisiste Anna Kurņikova, kas vienspēlēs tā arī nevinnēja nevienu turnīru.