5 lietas, ko Šuplers (ne-)kontrolē

Dinamo ir bez piecām minūtēm izpildījuši sezonas uzdevumu – iekļuvuši Gagarina kausa izcīņā. Šo varēja paredzēt vēl sezonas sākumā, kad regulārās sezonas pirmajā mēnesī komanda demonstrēja gan spēli, gan vāca punktus. Tās nebija nejaušības, jo pretēji prognozētajam – pretinieks tika dauzīts skaisti un ar garantiju. Ar labu uzbrukumu un, salīdzinoši pieklājīgu aizsardzību. Arī jaunie vārtsargi bija līmenī. Pēc tam Šuplers laikam sabijās, ka viss sāk izskatīties pārāk skaisti – raug, vēl komandas akcionāri gribēs vairāk izspiest, nekā viņš ir solījis. Un treneris sāka eksperimentus... Neveikls joks, protams. Bet, ja Sējējs saka, ka Šuplers dod rezultātu, paskatīsimies arī, ko Šuplers komandai nedod? Mazliet šo jautājumu izvēršot – kas ir tie riski, kurus slovāku speciālists sakās kontrolējam, bet patiesībā – tas viss sanāk uz dullo. Lai gan, ja tā padomā – arī kontrolēts haoss ir taktika. Protams, ja vien pieņemam, ka viņa rokās patiešām ir kontroles pults ar baterijām... Sākam ar lietām, ko viņš kontrolē – pēc tam tiksim galā ar otru pusi, liekot priekš pievārdiņu – ne...

Ko viņš kontrolē...

1) Fiziskā gatavība
Šupleram ir zinātniska pieeja spēlētāju fiziskās formas slīpēšanai. Viņš skrupulozi seko līdzi gan darbam uz ledus, gan svaru zālē vai pie velotrenažiera. Viņa rīcībā ir visa informācija par spēlētāju funkcionālo gatavību. Šuplers veido slodžu režīmu, viņš, konsultējoties ar fiziskās sagatavotības treneri, pats pieņem lēmumu – ko šodien darīsim, kādu putru ēdīsim. Jādomā, ja kādam no hokejistiem nevelk kājas – treneris vislabāk zina, kāpēc tā notiek.

2) Uzticība kapteinim
Trenerim nav nekādu ilūziju par kapteiņa lomu komandā, tāpēc viņš diezgan loģiski, paiet malā, kad bungas un taures sāk rībēt. Līdz noteiktam līmenim aizkulisēs, Šuplers neiejaucas komandas iekšējā pasaulē. Tāpat treneris respektē kapteiņa autoritāti, kas attiecas uz spēles izpratni. Slovāks ir gana gudrs, lai spētu par tādu izlikties.

3) Maiņu un spēlētāju kārtība
Ja jums nav skaidrs, kāpēc tajā vakarā uz laukuma ir viena vai otra maiņa, vai spēlētājs (-i), tad šāda skaidrība ir trenerim. Ne vienmēr viņš to spēs paskaidrot, bet tas, ka tieši galvenā trenera rokās ir sastāva izvēles nozīmīgākā svira, par to šaubu nav. Neviens nevar Šupleram ieteikt kaut ko citu, ja treneris to ir ieņēmis galvā. Šo viņš uzskata par savas autoritātes pamatu.

4) Sastāva izvēle
Dinamo spēlētāju iegādes praksē ir bijis tikai divarpus gadījumu, par kuriem Šuplers var teikt – es to nezināju. Ozoliņa ideja bija Sējējam, Arnasona – Savickim ar Skudru, bet Mikušu viņš tikai atveda. Treneris nebija gaidījis, ka šo uzbrucēju atbrīvos, viņš līdz pēdējam ticēja, ka Jurajs iespēlēsies. Visi citi sastāva komplektācijas jautājumi ir tiešā Šuplera kontrolē un, ja neveiksmīgas izvēles gadījumā treneris rāda ar pirkstu uz Sējēju, tad Normunds ir paturējis iespēju rādīt pretī. Tā ir divatbildība, kas ērta abiem.

5) Publiskās attiecības
Ja treneris sevi sauc par psihologu, tad viņš šīs iemaņas labi izmanto, veidojot savu publisko tēlu. Šuplers kontrolēti izspēlē lietas, kas tautai patīk: himnas laikā kustina muti, ja vajag – pajāj ar zirgu, ja vajag – darbīgi pirms spēles pagrozās tribīņu priekšā un iedod kādu autogrāfu. Ja treniņos ir videokameras, tad slovāks burtiski atdzīvojas – sāk svilpt, žestikulēt, kliegt, dauzīt nūju un slidot. To visu viņš kontrolē! Arī iešana pie priekšniecība uz paklāja ir teicami sagatavota – viņš saprot, ko vēlas dzirdēt akcionāri.

Ko viņš nekontrolē...

1) Vārtsargi
Ja atgriezīsies Telkvists, tad nav šaubu, ka Šuplers nespēs noturēties pretī kārdinājumam, viņam iedodot iesvīst arī laukumā... Ne visos gadījumos tas strādā, kur nu vēl play off laikā. Sezonā vārtsargu rokādes bija mehāniskas – viens sargās trīs spēles, pēc tam otrs piecas, tad atkal – trīs... Holts janvāri labi novilka vienatnē. Izslēgšanas spēlēs parasti velk viens. Kurš? Jo lielāka izvēle, jo neskaidrākas treneru darbības un neprognozējamāka rīcība. Nebrīnošos, ka vienā brīdī vajadzēs atcerēties Lūsiņu.

2) Spēles izskaņa
Šajā sezonā ir diezgan skaidri parādīts, ka saspringta spēles izskaņa nav dabas stihija, kurā Šuplers gribētu atrasties. Viņš gan saka, ka dinamīta muca viņu uzbudina, bet – diemžēl, šīs sajūtas neko nemaina spēles gaitā. Lai gan bieži var redzēt, ka minūtes pārtraukumā vairāk izpildās Ābols, tomēr diriģenta kociņš vienalga ir galvenā rokās. Slovāks bieži pēdējās minūtēs aizmirstas, jūtot līdzi spēlei. Lēmumu pieņēmējs viņš noteikti nav un mēs varam saskaitīt daudz epizožu - gan par iemetieniem, gan vārtsargu nomaiņu ar sesto laukuma spēlētāju - kas tikušas nopūdelētas.

3) Ceturtā maiņa
Tā arī nav saprotams, kāda misija ir ceturtajai maiņai. Kopš tajā ir ielikts fiziski nevarīgais veterāns Petrovickis, kopā ar Štālu un Podziņu viņi izpilda enerģijas maiņas funkcijas. Saprotams, ar skriešanu un gaisa maisīšanu aizraujas pēdējie divi. Sezonas sākumā bija līdzīgi, tikai tad maiņas saturu veidoja Bukarts, Džeriņš un Meija. Viņus bieži turēja rezervē un sauca par nākotni. Vai viņu entuziasmu nokāva treneru sastāvs, vai puiši paši apsīka – tā ir mīkla. Tāpat kā tas, ka ceturtajā tagad spēlē leģionārs, kas pirms sezonas nebija pat dienas kārtībā.

4) Uzbrukuma triecienspēks
Sezonas otrajā pusē par galveno triecienspēku izvirzījās Lauris, Broks un Miķelis – to Šuplers stabili negaidīja, jo Troters priekš viņa bija norakstīts jau novembrī. Septembrī daudz pārliecinošāk izskatījās Aleksandrs, Marks un Tomašs, taču viņu varēšana apsīka līdz ar Hartigana savainojumu. Redzot, ka Hartigana maiņai spēle nevedas, treneriem nebija nekādas pretzāles, ko mainīt šajā virknējumā. Sējējs gan skubināja Šupleru rīkoties, taču – tā pat nebija darbības imitācija. Sezonai raksturīgi – ja vadošie tiek nosegti vai neitralizēti (vai viņiem spēle nevedas), pietrūkst elastīgu risinājumu, lai spēles uzbrukuma akcentus novirzītu uz citiem.

5) Aizsargi
No aizsargiem pagaidām vismazāk šosezon ir aiztikti Reķis ar Sotnieku. Citi pāri ir raustīti, mainīti, atsēdināti. Ja ir gūts savainojums, tad izskatās, ka tas priekš Šuplera ir kā atvieglojums – sak, nav jādomā, ko ar viņu iesākt, lai ārstējas. Aizsargu rezerves nav slikts risinājums, slikti ir tad, ja treneris pašmērķīgi viņus maina, bez dibināta iemesla vai argumentācijas. Kā tas bija ar Cibuļski. Savainots Ozoliņš, tātad – malā jāsēž arī Oskaram. Kāpēc? Tāpat arī nav izprasts kļūdu barometrs, kas un kā Šupleram liek aizsargus rotēt. Paziņojumi, ka turpmāk aizsargus par kļūdām laukumā sodīs ar nauda sodu, tikai parāda, cik liela bezspēcība ir šajā ziņā.

P.S.
Šodien rīta treniņā kopā slidoja Petrovickis, Hartigans, Surovijs (Ņiživijam kājas sasitums), ceturtajā maiņā pa vidu Podziņam un Štālam – Džeriņš. No aizsargiem izskatās, malā sēdēs Reķis, kas slidoja, taču – ar rezervi (viņa vietā pie Sotnieka – Krišjānis)... Sajūsmina eksperiments ar Petrovicki, kurš ir universāls plāksteris – ja slims ir Hartrigans, tad viņu aizstāj Petrovickis, ja sasirdzis Ņiživijs – atkal Petrovickis. Nav viegla maize leģionāram... Jā, un Telkvists rāvās pa vārtiem pilnās miesās.