Facebook
GoogleKo Latvija panāca Eiropas meistarsacīkstēs svaru celšanā?
Bēdīgi ir rakstīt pašam par sevi sliktu atestāciju, tomēr jāsaka, ka mēs daudz ko mācījāmies, bet ar to šoreiz nav reprezentēta valsts, jo 4. un 6. vieta netiek fiksēta. Daudzi brīnās, kamdēļ mēs uzrādījām tik sliktu, savām spējam nepiemērotu rezultātu. Izskaidrojums vienkāršs: daudzus gadus mēs nebijām piedalījušies starptautiskās meistarsacīkstēs un tāpēc bijām pilnīgi nezināšanā kā jāstrādā pēc jaunākiem noteikumiem, to nezināja arī mūsu vadība.
Tā, piemēram, abrocīgā spiešana Latvijā tiek izpildīta nepareizi un tāpēc visi līdz šim uzstādītie Latvijas rekordi spiešanā būtu anulējami. Tagad pie abrocīgas spiešanas kājas nevar turēt platāk par plecu līniju, mugurai jābūt pilnīgi taisnai, nekāda attiekšanās nav atļauta. Tāpat galva jātur pilnīgi taisni, skats jāvērš uz priekšu, bet nevis uz augšu, kā pieraduši mūsu cēlēji. Eiropas meistarsacīkstēs abrocīgā spiešanā sagādāja man un Bileskalnam lielas galvas sāpes. Maz trūka, ka neizkrītam galīgi cauri. Par tādiem spiešanas noteikumiem, nekad nebijām informēti. Tāpēc no abrocīgās spiešanas Bileskalnam un arī man nācās zaudēt pa 10 kilogr. Tas morāliski nosita tā garastāvokli, ka zuda visa enerģija un tāpēc arī turpmākajās disciplīnās uzrādījām par veseliem 10 kilogr. mazāk, nekā parasti. Tā kad Bileskalns uzspieda pirmo svaru 85 kg, ko tiesneši neatzina par pareizu, Bileskalns, likās, viegli uzspieda otreiz to pašu, bet arī šoreiz tiesneši neatzina. Tad nāca trešo reizi un, lai neizkristu galīgi cauri, Bileskalns ar lielu enerģiju uzspieda tos pašus 85 kg, ko tiesneši arī beidzot atzina. Tā iet tad, kad sportisti nezin laikā pēc kādiem noteikumiem vajadzēs strādāt. Man liekās, ka šis vienkāršais ierēdņu darbs mūsu vadībai būtu tomēr jāveic oficiālākā garā. Nevar taču braukt uz sacīkstēm tad, ja neviens nezina pēc kādiem noteikumiem būs jāstrādā. Tiesnešus mēs nevaram vainot, jo viņi tiesāja reti taisnīgi un objektīvi pēc noteikumu prasībām.
(...)
Visās mūsu gaitās vienmēr mums pavadīja mūsu svinīgais un laipnais pārstāvis, adv. Melnbārda kungs. Jāsaka, ka adv. Meldbārda kungs bija tiešām vienīgais, kurš izpildīja mūsu lūgumu un brauca mums par pavadoni tikai ar saviem līdzekļiem, jo olimpiskā komiteja bija atvēlējusi naudu tikai dalībniekiem. Tāpēc pilnīgi nevietā un aplams ir kāda laikraksta uzbrukums Melnbārda kungam par braukšanu pirmā klasē un izēšanos banketos. Man liekās, ka par savu naudu katrs var dzīvot kā patīk un par to nevienam nav jānodod norēķins. Arī mēs braucam guļamvagonā un ēdam to, kas patikās.
Tiešām jābrīnās, ka daži laikraksti var sagrozīt tik aplami faktus, kas bieži neatbilst pat viselementārākam saprātam.
Alberts Ozoliņš, Latvijas rekordists svaru celšanā. Sporta Pasaule: Pirmdiena, 25. septembris, 1933
Izmantotie resursi:
periodika.lv
[+] [-]
[+] [-]