Ščerbatihs: "Svarcelšana izaudzināja manu raksturu"

Raitcha rakstīja: Raksturu? Dopings ir raksturs?
Velns, kā nedēļas nogalēs ielas piepilda raksturā spēcīgi cilvēki...

Juris Miņins rakstīja: Dopinga jautājums ir visai neviennozīmīgs un es pat teiktu, ka filozofisks, it sevišķi ja runājam par spēka sporta pārstāvjiem (svarcelšana, pauerliftings, strongmeni, bodibilderi utt.).

Un nevajag arī jaukt dzērājus/narkomānus, kas apdolbījas un sportistus, kas lieto farmu, lai sasniegtu rezultātu.

avārijas_brigāde rakstīja: Ko tu tur muldi. Nejauc smurguļus ar Viktoru.

Raitcha rakstīja: Tas tavs Viktors ir urla. Viņa attieksme pret cilvēkiem ir nožēlojama. Staigā noplīsušās trenuškās un iedomāja,s ka ir vispasaules seja, ka visiem viņš ir jāpazīst, ka visiem viņa priekšā ir paklājiņš jānoklāj, ka viņam nav sabiedrībā pieņemtas ētikas normas jāievēro...

avārijas_brigāde rakstīja: A tu pats esi tas pareizais? Varbūt pakomentēsi pats sevi?

Juris Miņins rakstīja: Dopings (tas ko plaši lieto tieši spēka sportā) nav narkotikas. Kaut vai tāpēc, ka no dopinga nerodas atkarība, netiek ietekmēta atlētu apziņa utt.
Alkohols un narkotikas gan ir domātas tieši tāpēc, lai nonāktu konkrētā psiho-emocionālā stāvoklī.

Ir valstis (Kanāda, Taizeme utt.), kur daudzi dopinga sarakstos iekļauti preparāti atrodas brīvā tirdzniecībā, pārtikas veikalu plauktos un cilvēki tos brīvi pērk un lieto.

Protams daudzas dopinga sarakstos iekļautās vielas atstāj iespaidu uz veselību (taču tāpat tajos sarakstos ir preparāti, kas nemaz tik bīstami nav), taču pie noteiktas lietošanas šos riskus var samazināt līdz minimumam. Pie tam, ja runā par mērķiem kāpēc lieto farmu, tad to dara ne jau asinsrites vai tonusa palielināšanai... .

"Cēlie mērķi"... da ne tur ir tas jautājums. Te ir jārunā par to, ka nevajag dzīvot ilūzijās par tīru sportu, jo, lai vai cik banālas nebūtu runas par to, ka Olimpiādes, Pasaules čempionāti utt. patiesībā ir farmacietu sacensības, tā arī ir. Jautājums ir tikai par to kurš atlēts paspēj "iztīrīties" uz testiem, bet kuram kkas sajūk kursā un viņu pieķer (jo nu vajag jau parasti kādu saķer, lai pakratītu ar pirkstu un parādītu, ka ar notiek cīņa ar dažādu neatļautu substanču lietotājiem). Tajā pašā spēka sportā vispār mūsdienu rekordi jau sen ir pāri visām cilvēka iespēju robežām.
Taču te ir arī otra puse - nevajag arī domāt, ka tagad jebkurš paņems dopinga kursu un jau pēc gada PČ visus saliks... jebkurā gadījumā, lai vispār būtu jēga no kkāda dopinga ir NENORMĀLI DAUDZ jātrenējas, jāievēro režīms utt. un tikai tad, kad jau ir sasniegta individuālā spēju robeža, ir jēga no palīgpreparātiem.

Nevar cerēt uz augstiem rezultātiem, ja konkurenti izmanto visas iespējas, kas ir pieejamas (un paši sportisti to atzīst, ka jā, viņiem "ir ļoti laba un praktiski pierādīta informācija par dopingu"), bet viens sāk pa savam... tādi vienkārši neiztur konkurenci un nemaz nekur netiek, jo tādas ir mūsdienu sporta reālijas un konkurence.

Es tagad nemēģinu nevienu attaisnot, bet es ļoti labi saprotu, kāpēc sportisti lieto konkrētus preparātus un zināmā mērā arī respektēju viņu izvēli, jo tā nav viegla (zinot iespējamās sekas un riskus).

Daudz sliktāk ir, kad cilvēks, kas uz trenažieru zāli iet 3 reizes nedēļā, meklējot īsākos ceļus uz rezultātu, sāk absolūtā bezjēgā, bez saprašanas un kontroles lietot anaboliskos steroīdus, lai "būtu kruts". Vot tā gan ir problēma ar ko jācīnās.

Juris Miņins rakstīja: Dopings (tas ko plaši lieto tieši spēka sportā) nav narkotikas. Kaut vai tāpēc, ka no dopinga nerodas atkarība, netiek ietekmēta atlētu apziņa utt.
Alkohols un narkotikas gan ir domātas tieši tāpēc, lai nonāktu konkrētā psiho-emocionālā stāvoklī.

Ir valstis (Kanāda, Taizeme utt.), kur daudzi dopinga sarakstos iekļauti preparāti atrodas brīvā tirdzniecībā, pārtikas veikalu plauktos un cilvēki tos brīvi pērk un lieto.

Protams daudzas dopinga sarakstos iekļautās vielas atstāj iespaidu uz veselību (taču tāpat tajos sarakstos ir preparāti, kas nemaz tik bīstami nav), taču pie noteiktas lietošanas šos riskus var samazināt līdz minimumam. Pie tam, ja runā par mērķiem kāpēc lieto farmu, tad to dara ne jau asinsrites vai tonusa palielināšanai... .

"Cēlie mērķi"... da ne tur ir tas jautājums. Te ir jārunā par to, ka nevajag dzīvot ilūzijās par tīru sportu, jo, lai vai cik banālas nebūtu runas par to, ka Olimpiādes, Pasaules čempionāti utt. patiesībā ir farmacietu sacensības, tā arī ir. Jautājums ir tikai par to kurš atlēts paspēj "iztīrīties" uz testiem, bet kuram kkas sajūk kursā un viņu pieķer (jo nu vajag jau parasti kādu saķer, lai pakratītu ar pirkstu un parādītu, ka ar notiek cīņa ar dažādu neatļautu substanču lietotājiem). Tajā pašā spēka sportā vispār mūsdienu rekordi jau sen ir pāri visām cilvēka iespēju robežām.
Taču te ir arī otra puse - nevajag arī domāt, ka tagad jebkurš paņems dopinga kursu un jau pēc gada PČ visus saliks... jebkurā gadījumā, lai vispār būtu jēga no kkāda dopinga ir NENORMĀLI DAUDZ jātrenējas, jāievēro režīms utt. un tikai tad, kad jau ir sasniegta individuālā spēju robeža, ir jēga no palīgpreparātiem.

Nevar cerēt uz augstiem rezultātiem, ja konkurenti izmanto visas iespējas, kas ir pieejamas (un paši sportisti to atzīst, ka jā, viņiem "ir ļoti laba un praktiski pierādīta informācija par dopingu"), bet viens sāk pa savam... tādi vienkārši neiztur konkurenci un nemaz nekur netiek, jo tādas ir mūsdienu sporta reālijas un konkurence.

Es tagad nemēģinu nevienu attaisnot, bet es ļoti labi saprotu, kāpēc sportisti lieto konkrētus preparātus un zināmā mērā arī respektēju viņu izvēli, jo tā nav viegla (zinot iespējamās sekas un riskus).

Daudz sliktāk ir, kad cilvēks, kas uz trenažieru zāli iet 3 reizes nedēļā, meklējot īsākos ceļus uz rezultātu, sāk absolūtā bezjēgā, bez saprašanas un kontroles lietot anaboliskos steroīdus, lai "būtu kruts". Vot tā gan ir problēma ar ko jācīnās.

Raitcha rakstīja: Super, viedoklis, labs, patiess...
Tikai, tas ko es nekad neesmu sapratis, kapēc sports un viss saitsīts ar sportu ir tik cēls? Loģiski, ka tās ir medicīniska rakstura sacensības, kuras ir balstītas uz pēdu slēpšanu un regulu un direktīvu caurumu meklēšanu. Tā teikt, nepasacīts nav samelots.
Tikai redzi, ja man ir diskusija par kaut ko aizliegtu, un neatļautia, tad man rodas jautājums, kāpēc sports ir vērtēts augstāk, par jebkuru citu profesiju. Sportā nav atļauts konkrētu vielu, medikamentu un savienojumu klāsts. Tāpat ir arī jebkura cilvēka dzīvē ārpus sporta. Bet tomēr, Viktoru un viņa biedrus es salīdzinātu ar lielu, grāmatvedības pakalpojum sniedzošu, kantorīti. Kur viens kadrs ir paņēmis kādu ripiņu, lai varētu pabeigt gada pārskatu. Viņu mēs saucam par narkomānu, bet Viktors kurš arī sava darba rezultātu uzlabošanai ir kko paņēmis, nav narkomāns...
Laikam jau nesaprotat, ko es mēģinu pateikt, bet apkopojot domu. Uzskatot sportu par profesiju, viņa nav ne pa kapeiku cēlāka, aizsargājamāka vai kaut kādā veidā augstāk vērtējama par pataloganatomu vai filologu.