Labākais motokrosa stāsts
Latvijas motosporta federācija (LaMSF) februārī izsludināja konkursu jaunajiem sportistiem, kuriem izstāstot savu motokrosa stāstu, bija iespēja tikt pie balvas - treniņiem Kaspara Stupeļa uzraudzībā. Konkursā uzvarējais jaunais censonis Tomass Baļčuns, kura stāstu piedāvājam izlasīt arī jums.
"Sveiki, mani sauc Tomass. Esmu dzimis 1999. gada 14. decembrī. Ja būtu zinājis, ka nodarbošos ar motokrosu, būtu padzīvojis mammas vēderā vēl 17 dienas un piedzimis 2000. gadā. Tas man būtu aiztaupījis daudzus kreņķus. Vienmēr esmu bijis vissīkākais un laikam arī īsākais starp savas klases braucējiem.
Dzīvoju Neretā, kas ir pie pašas Lietuvas robežas. Pēc rakstura esmu kluss un ne īpaši sabiedrisks, tāpēc skolā pirmajās klasēs man negāja labi. Tad mamma izdomāja, ka jāaudzina no manis kārtīgs vīrietis un nopirka mocīti. Pirms tam viņa iepazinās ar manu pirmo treneri Aivaru Ābolu. Viņš man iemācīja ne tikai braukt ar moci, bet arī veču lietas. Iemācīja, ka sveicinoties jādod roka un jāskatās acīs, ka jācīnās līdz pēdējam trases metram, ka nedrīkst būt skaudīgs un jāciena savi pretinieki. Atpūtas brīžos stāstīja par Latvijas motosportistiem un veterāniem.
Braukšana 50-niekos ātri beidzās, jo pirms Ķeguma gonkas zagļi ielīda mājā un mocīti nozaga. Biju mazs un ļoti raudāju.
Mans labākais saniegums 65-niekos bija iekļūšana desmitniekā. Pēdējā gadā, braucot 65-niekos, Latvijas čempionātā izcīnīju astoto vietu. Pirms tam man galvenā cīņa bija ar komandas biedru Gunču, kurš būs pēdējais un kurš priekšpēdējais. Cik ķiveres esmu pieraudājis, bet lēnām esmu gājis uz priekšu.
Esmu maza auguma, tāpēc braukšana ar 85-nieku bija grūta, jo mocis bija liels. Tētis uztaisīja koka klucīšus, un tā es braucu. Pirmajā gadā pavasarī pirms sezonas gribēju parādīt saviem džekiem kā motosportisti lec ar BMX, protams, bez ķiveres. Pēc tam bez zobiem un ar smadzeņu satricinājumu gulēju Jēkabpils slimnīcā. Otrajā gadā Stelpes gonkā par tuvu pielīdu vienam braucējam, kas nogāzās. Es viņam virsū un salauzta roka. Kā mamma saka, ja prāta nav, ar spaini neieliesi. Tās ir manas kļūdas un mana pieredze.
Veiksme mani nav lutinājusi, kāpēc es braucu motokrosā? Fiziskai slodzei pieaugot, esmu sācis vairāk ēst un arī augt. Motokross attīsta loģisko domāšanu, tāpēc skolā sekmes man ir labas. Skolā esmu labākais sportists. Ar nepacietību gaidu sacensību dienu, kad satikšu draugus. Motosportisti reizēm ir labāki un tuvāki par radiem.
Patreiz mani trenē Artūrs Līcītis. Ar viņu kopā ejam uz fitnesu. Man patīk, ka Artūrs uzlec uz moča un parāda, kā jāizpilda kāds elements, kas man nesanāk. Artūrs ar uzslavām nemētājas, tās ir jānopelna.
Mana olimpiskā halle ir dīķis pie slimnīcas, kur ar puikām spēlējam hokeju līdz pusdesmitiem vakarā, kamēr mamma dzen mājās. Mans peldbaseins vasarā ir upe. Es dzīvoju laukos un man nav tādu iespēju kā pilsētniekiem.
Vai tāpēc es būtu pelnījis treniņu pie slavenā Kaspara Stupeļa? Protams, nē. Tādu treniņu ir pelnījuši visi puikas.
Dzīvē gribu izaugt par labu cilvēku, kas tālāk strādās vecāku uzņēmumā. Motokross man palīdzēs iegūt vajadzīgās rakstura īpašības.
Es mīlu savu mammu un tēti, jo saprotu, ka viņi no daudz kā ir atteikušies, lai es varētu braukt motokrosā. Es mīlu motokrosu arī...
Vēlot veiksmi visiem jaunajā sezonā, Tomass Baļčuns no Neretas."
Izmantotie resursi:
Tomasa Balčuna Motokrosa stāsts - draugiem.lv
