Ozoliņš: "Gods un cieņa visiem spēlētājiem!"

Komandas kapteinis Sandis Ozoliņš ne pirmo reizi šajā turnīrā iztika vien ar īsu paziņojumu, ar daudznozīmīgu smaidu izvairoties no tālākiem jautājumiem un pazūdot ģērbtuves virzienā. “Es jums pateikšu tikai dažus teikumus, pārējo izstāstīs puiši. Lai arī kāds katram būtu viedoklis par to, kā spēlējām, domāju, neviens mums nevar pārmest, ka nebūtu cīnījušies katrā spēlē un līdz galam. Atdevām visu, kas mums tajā dienā bija. Gods un cieņa visiem spēlētājiem,” paziņoja Sandis.

“Katrs nākamais metiens tikai vairoja pārliecību par saviem spēkiem,” pēc mača izteicās viens no tā galvenajiem varoņiem Kristers Gudļevskis, kurš Latvijas izlases vārtos tika galā ar 55 no 57 Kanādas metieniem. Kad pēdējoreiz viena mača gaitā bija nācies atvairīt tik daudz metienu? “Grūti teikt. Kad spēlē sliktākās līgās, dažreiz jau tos neskaita – varbūt bijis pat vairāk.”

- Un kad pēdējoreiz juties tik noguris?
- Es jūtos normāli.

- Ja būtu jāspēlē papildlaiks, rezervīte atrastos?
- Dotu līdz galam!

- Šī bija tava līdz šim svarīgākā spēle karjerā?
- Domāju, ka jā.

- Vienubrīd nācās saukt uz laukuma ārstus. Sāpīgi trāpīja vai vienkārši iedevi atpūtu komandas biedriem?
- Vienkārši devu atpūtu komandas biedriem.

- Sajuti, ka vari spēlēt pret šo līmeni?
- Protams.

- Gaidīji no viņiem vairāk?
- Mazāk... (Smejas.)

- Šobrīd esat turpat, kur varenā Krievija...
- Spēle tomēr zaudēta. Ja esi apmierināts ar zaudētu spēli, dzīvē neko daudz nesasniegsi.

Viens no labākajiem komandas spēlētājiem olimpiskajā turnīrā bija aizsargs Oskars Bārtulis, kurš šodienas spēlē savainojuma dēļ laukumu bija spiests atstāt klibodams, taču pēcāk atgriezās un palīdzēja cīnīties līdz galam.

- Spēle, kurā atdots viss un vēl vairāk?
- Domāju, visi redzēja – mēs tiešām atdevām visus spēkus, kas bija, taču jāiedod kredīts Kanādai – tā ir lieliska komanda. Arī mūsu vārtsargs šodien spēlēja lieliski, vilka mūs. Grūti ko vairāk pateikt – patiešām atdoti visi spēki, taču mazliet pietrūka.

- Ja kāds pirms turnīra būtu teicis, ka tik līdzīgi nospēlēsim ar Kanādu un zaudēsim būtībā tikai galotnē – īsti negribētos ticēt...
- Ja mēs šurpu brauktu ar tādu domu un nekam neticētu, tad mūsu šodien nebūtu arī šeit, šajā spēlē. Mēs braucām un ticējām, un kā jau daudzi saka – tādas komandas sen nav bijis. Visi tik draudzīgi, laukumā palīdz cits citam, bloķē metienus. Mēs paši ticējām, ka kaut kas būs, taču sports ir sports – šodien tā veiksme nebija mūsu pusē.

- Tu esi spēlējis NHL. Viņiem šāda mūsu spēle varētu būt šoks vai pārsteigums?
- Domāju, viņi skatījās, kā iepriekš spēlējām – nevajag jau arī mūs tā nolikt, ka neko nevaram. Jā, tur ir zvaigznes, bet mums ir viena, liela Komanda. Un tas pats galvenais. Un jūs redzējāt, ko var viena Komanda pret pasaules lielākajām zvaigznēm. Vai šoks – nezinu, to prasiet viņiem.

- Tik laba komandas aizsardzība kā šajā turnīrā Latvijas izlasei kādreiz ir bijusi?
- Ne tikai aizsargi, laukumā cīnījās visi – sākot no vārtsarga un beidzot ar katru no pieciem laukuma spēlētājiem. Atkārtošos, taču tieši tas, komandas saliedētība, bija pats svarīgākais.

- Pats vienā brīdī paliki uz vienas kājas. Kā šobrīd jūties?
- Jā, viss kārtībā. Kamēr varu paiet... Kur trāpīja ripa? Pa ceļgalu, sānā.

- Kā šobrīd ir vairāk – vilšanās par to, ka varbūt palika neizmantota unikāla iespēja, vai gandarījuma par to, kā nospēlējāt un kāds bija šis turnīrs kopumā?
- Protams, pēc zaudējuma ir vilšanās. Tas ir sports, vienmēr gribas vinnēt. Šodien pietrūka.

Zemgus Girgensons atturējās vērtēt, kādas būtu šīs Kanādas izlases izredzes uzvarēt Stenlija kausa izcīņā, un arī Latvijas komandas līmeni uz NHL fona nebija gatavs komentēt, uzsverot – olimpiskās spēles un regulārais čempionāts ir divas dažādas lietas. Tomēr jaunais uzbrucējs uzsvēra, ka spēlēt šajā komandā viņam bijis patiess gods. “Katrs spēlētājs šo kreklu uzvelk ar godu un man bija prieks pavadīt šīs dažas nedēļas ar visiem kopā. Vai maijā būšu pasaules čempionātā? Protams.”

Latvijas izlases vienīgo vārtu autors Lauris Dārziņš, tāpat kā ikviens no uzrunātajiem, veltīja vislabākos vārdus Latvijas izlases kolektīvam, norādot – gandarījums droši vien nāks pēc nedēļas vai divām, bet pagaidām ir rūgtums.

- Vēl viens nesmukais iekrita, bet ar to izrādījās par maz...
- Jā, bišķi par īsu... Jau runājām pirms turnīra – jo ilgāk izdosies spēli saglabāt līdzīgu, jo vairāk pretinieks sāks sev uzdot jautājumus, vai visu dara pareizi. Veiksmīgā taktikas izvēle un spēles noturēšana pie dzīvības ar katru minūti noslieca svaru kausus uz mūsu pusi, tomēr mazliet pietrūka.

- Izskaties vīlies, kaut gan tā izmocījāt vareno Kanādu.
- Jā, tā nu sportā ir, nekādu baigo prieku par turnīru kopumā uzreiz pēc zaudējuma ceturtdaļfinālā jūs no manis nedzirdēsiet... Iespējams, emocijas nomierināsies, pēc nedēļas vai divām skatīsimies atpakaļ un uzsitīsim sev uz pleca, jo kolektīvs bija fantastisks, un man bija prieks un lepnums būt daļai no tā. Taču vēl kāds laiciņš paies pārdzīvojumos...

- Kad iepriekšējoreiz izlasē bija tik fantastisks kolektīvs?
- Bija kaut kāds klikšķis. Pēdējā pusotra, divu gadu laikā mēs mazliet pamainījām domāšanu un, domāju, [šī kolektīva sajūta] no turnīra uz turnīru uzlabojās. Šeit vienkārši savācās kopsumma, tas nebija vienas dienas jautājums. Gribas domāt, ka esam izauguši par kaut ko stipru, par labu kolektīvu.

- Kāpēc notika šis klikšķis?
- Katrs parakās sevī. Un kombinācijā ar to, ka treneris spēja atrast pareizos vārdus – tas viss kopā ir spēks. Kad to spēku sajūti, no tā uzlādējies un ar katru dienu kļūsti tikai spēcīgāks.

- Tas, ka šīs bija olimpiskās spēlēs nevis ikgadējais pasaules čempionāts, arī iedeva kādu īpašu grūdienu?
- Jā, es nenoliegšu – jau bērns būdams, seko līdzi olimpiādei, un tas ir liels notikums. Atmosfēra, sajūtas. Tas ir īpaši. Nav bijušas arī pasaules čempionātos mokas atrast motivāciju un vēlmi uzvarēt, taču šis notikums viennozīmīgi ir īpašs. Te piedalās pasaules labākie hokejisti un patīkami, ka bijām iekšā tajā putrā kopā ar visiem pārējiem.

- Pastāv cerība, ka tik labu komandu kaut kad drīzumā vēlreiz kopā redzēsim?
- Ir jācer... Kas cits atliek. Viss notiek dabiskā ceļā un, domāju, tie, kas komandā ir jaunāki, uzsūc šīs sajūtas, kas bija gan šī turnīra, gan olimpiskās kvalifikācijas laikā. Ja arī daži kadri pamainīsies, viņi spēs nodot stafeti tālāk un saglabāt spēcīgo komandas garu.