Ozoliņš: "Manus puikas šodien neaiztieciet!"
Pēc otrā zaudējuma olimpiskā kvalifikācijas turnīra apakšgrupā Latvijas izlases hokejisti izteicās, ka laukumā atstātas visas spēka un enerģijas rezerves. Pieļautas kļūdas, taču kopumā – novērtēta arī Čehijas izlases pieredzējušo spēlētāju meistarība un prasmes.
“Šodien nevienu no maniem puišiem neaiztieciet! Mani varat kritizēt – nav problēmu, uz priekšu. Bet puikas neaiztieciet,” tāpat kā pēc pirmās spēles, arī pēc otrās ar paziņojumu sāka Sandis Ozoliņš. “Cīnījāmies, kapājām. Bija momenti, kad viņus pārāk daudz respektējām. Tas, par ko nav šaubu – viņu meistarība ir liela, ļoti daudz spēlētāju ar labu un dažādu pieredzi NHL, taču tas netraucēja mums cīnīties. Spēlējām līdz galam, taču mums šodien pietrūka laika. Tas bija tas, kā bija par maz – laika...” Kādus vārdus komandai pateica pirms izšķirošās trešdaļas, Sandis nebija noskaņots atklāt. “Būtu tu ģērbtuvē, tad zinātu...”
Latvijas izlases pirmo vārtu autors Soču olimpiskajās spēlēs Jānis Sprukts atzina, ka nav pamanījis, ka ripa šķērsojusi līniju. “Patiesību sakot, man likās, ka ripu aizķēra vārtsargs – jo tā izlēca laukā, neskarot tīkliņu. Tobrīd vienkārši vajadzēja spēlēt līdz galam – jo, ja izvilka, tad jāturpina un jāmēģina iemest atkal,” epizodi, kurā nenoorientējās arī tiesneši, vārtu guvumu konstatējot tikai pēc vēl 15 spēlētām sekundēm, atcerējās uzbrucējs. “Spēles sākums bija pagrūts – par daudz metāmies pretkustībā un viņi vienkārši ar ātrumu mums gāja garām. Momentus nerealizēja, taču bija grūti. Pēc tam jau labāk iegājām spēlē. Vajadzēja efektīvāk pieskatīt viņu spēlētājus, kas ieslidojās ātrumā. Mēģinājām ripu pārtvert, kas nebija pareizi – tas noveda pie tā, ka viņi saņēma ripu ātrāk un nāca virsū. Pretkustībā un ātrumā – tur jau vairs neko nevari izdarīt.”
Čehu nospiedošo pārsvaru metienos pa vārtiem Sprukts neuzskata par nozīmīgu faktoru – drīzāk par normālu parādību Latvijas izlases rokrakstā. “Mums pašiem bija jāiemet vairāk. Sākumā sanāca, pēc tam vēl bija varianti, kad to varējām izdarīt. Nekad jau nav bijis tā, ka pretiniekus nomētājam. Ir bijuši treneri, kas nākuši un teikuši, lai metam no jebkurām pozīcijām, bet es domāju, ka mums hokejs jāspēlē tā, kā paši to jūtam. Pārkombinēties nevajag, taču nekam neder arī tikai sausi metieni no zilās līnijas.” Rīt spēle ar grupas favorīti Zviedriju, taču par to Jānis vēl nebija gatavs domāt, un izvairījās vērtēt komandas kopējo līkni – vai tā uzlabojas, pamazām tuvojoties turnīra izšķirošajam ceturtajam mačam. “Mūsu prātos ir tikai katra nākamā spēle, mēs neskatāmies uz to ceturto, kas vēl tikai nāks. Bija svarīga spēle pret čehiem – jā, mēs to zaudējām, taču atstājām laukumā visus simts procentus, lai to vinnētu. Rīt runāsim par zviedriem.”
Savukārt uzbrucējam Kasparam Daugaviņam tika vaicāts, vai savas pēdas prātā neatstāja nelaimīgi zaudētā pirmā spēle. “Jā, varbūt arī tas iedzina kādu nagliņu, taču tā zaudējuma dēļ šodien nedrīkstējām spēlēt sliktāk un tā arī nebija – sākām labi, aktīvi, visu laiku metām uz vārtiem. Protams, nebija tā, ka vazājām viņus šurpu turpu, taču cīnījāmies, līdām uz vārtiem, spēlējām drusciņ netīrāk. Viņi drusciņ iespieda, kaut kur parādījās dažas mazas kļūdiņas, un uzreiz dabūjām iekšā trešo un ceturto. Varbūt varējām vēl kādu iemest vairākumā, taču kopumā ņemot – spēlējām diezgan labi. Varbūt otrā trešdaļa sanāca tā vairāk uz mūsu vārtiem, taču principā turējāmies labi, nospēlējām aizsardzībā un izskatījāmies diezgan solīdi,” uzskata Kaspars.
- Spēles disciplīna nedaudz nepievīla?
- Protams, vienmēr var izvairīties no kādiem noraidījumiem, taču tā ir spēles daļa, un tur neko nevar izdarīt. Kopumā mazākums turējās, un visi noraidījumi šodien bija pa lietu. Protams, mazliet nūja aizgāja pa brīvu, trāpīja pa ķiveri, vēl asinis kaut kur – rezultātā četras minūtes un tur dabūjām iekšā vārtus.
- Kāds vispār bija spēles plāns? Zinot čehu vecumu, varbūt prasījās nedaudz straujāks temps.
- Pret tādām komandām grūti spēlēt, jo viņi kontrolē ripu. Īsti uzskriet arī nevar, jo viņiem tā taktika tāda – ar diviem aizsargiem un centru turēt to ripu savā zonā, kontrolēt, bet tajā pašā laikā abi pārējie ganās augšā. Aizmet tālo piespēli un tad savukārt tie trīs nāk ar otro vilni ātrumā. Grūti tam atrast kādas pretzāles. Mēģinājām cieši spēlēt vidējo zonu un it kā sanāca ļoti labi – šodien nebija tādu 2:1 vai 2:0 situāciju, kad Edža paliktu viens pats. Taktiski spēlējām diezgan disciplinēti un tas bija tas, ko no mums arī prasīja. Pirms trešās trešdaļas runājām par to, ka jāatrod veids, kā skriet virsū un spēlēt agresīvāk, tiešām arī nopelnījām divus vairākumus. Bija tur pāris šances iemest vēl kādu, bet nepaveicās.
- Viņi divreiz vairāk meta pa vārtiem un divreiz vairāk arī iemeta. Par šo Sandis pēc Šveices mača teica – jāuzlabo!
- Viņi meta vairāk, jo viņiem bija lielāka ripas kontrole un diezgan labi izspēlēti vairākumi – dabūja daudz mest no augšas. Domāju, nevaram mēs kaut ko baigi sūdzēties, tā tomēr ir pasaules klases komanda. Grūti likt kaut ko pretī. Mēs tomēr ikdienā spēlējam dažādās līgās, dažādos klubos, viņi – var teikt, ka vienā līgā.
- Uz šodienas spēli tika pamainītas maiņas, arī tev viens partneris nomainījās – kā tas palīdzēja?
- Neko daudz neizdarījām... Bija labi, aizsardzībā nospēlējām labi, taču uzbrukumā pietrūka.
[+] [-]
[+] [-]
Bet kurš gan tās spēj!?
galvenais ,lai pašiem nenosēžas "bačenes",TAD JAU VISS BŪS KULĒ!!!
[+] [-]