Birzuļu ģimenes projekts: soli pa solim

“Vairāk jutu līdzi austrāliešiem, jo viņi nebija favorīti, taču patīk arī kā spēlē amerikāņi,” pēc spēles atzina 17 gadus vecā olimpiete, kas ikdienā mācās Rīgas 49. vidusskolā, kas pazīstama ar spēcīgām basketbola tradīcijām. Taču ne jau grozi un bumba Riodežaneiro Ketijai prātā – viņa šeit ieradusies pēc tik vērtīgās pirmās profesionālās olimpiskās pieredzes, un, kaut gan šādā konkurencē augstus mērķus pagaidām izvirzīt nevar, nospraudusi sev arī sportisku izaicinājumu – kādā no braucieniem iekļūt labāko divdesmitniekā. “Objektīvi tas būtu uzlēkt augstāk par manis pašas līmeni, bet mērķi vienmēr ir jāizvirza augstāki,” viņa uzsver. “Liela nozīme būs arī laika apstākļiem un manai gatavībai pirms paša starta. Arī taktikai – svarīgi būs neiebraukt nepareizajā vietā. Akvatorija ir mainīga, lielā mērā tā ir arī veiksme – trāpīties īstajā pusē. Ja izvēlēšos pareizo taktiku, noteikti tikšu arī augstāk. Nekas nav neiespējams. To izdarīt būs grūti, bet es noteikti centīšos.” Pēc puses veiktās distances (sešiem no 12 braucieniem) pirms ceturtdienas turpinājuma Birzule ieņēma 25. vietu 26 dalībnieču konkurencē.

Sportiste atzīst, ka olimpiskās sacensības prasa patiešām augstāko līmeni. “Te ir daudz mazāk dalībnieku nekā citās lielajās sacensībās – tikai labākās nācijas. Akvatorija, protams, ir sarežģīta, bet es pat teiktu – interesanti sarežģīta. Tajā ir dažādība, ik pa laikam mainās straumes. Un nav tā, ka no rīta ir viena straume un tad divos pēcpusdienā cita – tās mainās biežāk. Arī vēja izmaiņas ir ļoti lielas, jo atšķiras reljefs. Citiem vārdiem, akvatorija nav vienkārša. Lēnā garā sākam saprast kas un kā te notiek,” stāsta Birzule. “Protams, ir pacilātības sajūta, ka varu būt starp visām vislabākajām. Līdz ar to varu gūt daudz jaunu pieredzi. Mācīties un vērot, kā viņas brauc un kā braucu es.”

Kaut gan meistarības plaisa pagaidām ir liela, jaunā Latvijas burātāja pārliecināta, ka viņas spēkos ir konkurentes kādu dienu noķert. “Protams, ka tikšu viņām klāt. Vēl jāiegulda liels darbs, un nav tā, ka tas viss pie manis atnāks tā pēkšņi un vienā brīdī. Taču ar lielu darbu un pieredzi – atnāks.” Tieši pieredzi, ne fizisko sagatavotību, inventāru (tas ir standarta un visām dalībniecēm tika izdalīts jau šeit uz vietas), vai kādus citus parametrus, Ketija uzsver kā lielāko priekšrocību, kas patlaban ir sāncensēm. “Viņām ir uzkrāta pieredze burāt dažādās akvatorijās, dažādās vietās un dažādos apstākļos. Var redzēt, ka ir meitenes, kuras braukušas flotē kopā ar džekiem – lai pakāptos jau viņu līmenī. Viņas ir daudz spēcīgākas.”

Līdzās meitai – viņas tēvs un vienlaikus treneris Māris Birzulis. Arī viņš savulaik stāvējis uz olimpisko spēļu sliekšņa, taču pirms 2000. gada olimpiskajām spēlēm Sidnejā, kad bija jāizdara izvēle par vienīgo Latvijas pārstāvi sacensībās, izvēle krita uz divās olimpiādēs jau startējušo Ansi Dāli. Tieši olimpiskā sapņa zaudēšana toreiz likusi pieņemt lēmumu pārtraukt sporta gaitas par labu biznesam. “Protams, ka Ketija tagad piepilda arī tēva sapni. Tie ir vecāku mazie velniņi, kas viņus dīda,” pasmaida Māris, kurš atzīst – meitas gatavošanai patlaban velta pat vairāk laika nekā biznesa lietām. “Lai Ketija virzītos uz priekšu, es viņai velku līdzi arī jauniešu bariņu – jo ir nepieciešama arī pēctecība. Piesaistu arī kompetentāka līmeņa speciālistu – Maksimu Oberemko, kurš patlaban Krievijas komandas sastāvā pats ir šeit un piedalās olimpiskajās spēlēs. Esam labi draugi kopš 1996. gada, kad paši kopā burājām. Viņš ar sievu dzīvo Spāniju, un Ketija brauc pie viņa trenēties. Oberemko sieva savukārt trenē Izraēlas burātāju, kura startē Rio.”

Meitas profesionālo izaugsmi Māris redz pakāpenisku, bez steigas un straujām ambīcijām. Bez sporta būtiska arī laba izglītība – par to netikšot aizmirsts. “Domāju, viņas īstā olimpiāde būs nākamā pēc Tokijas. Pēc četriem gadiem mērķis varētu būt labāko desmitnieks. Kā jau Ketija teica, burāšana ir pieredzes sporta veids. Jau tagad zinu punktus, pie kuriem mēs turpmāk strādāsim. Burāšana – tas ir maratons, sprints un šahs kopā. Daudz būs jāiegulda, lai viss notiktu, bet – gan notiks!”