Francija mēģinās turpināt izslēgšanas maču sēriju

Lai nonāktu Francijā, regbijam nebija jāmēro tāls ceļš, tik vien kā jātiek pāri Lamanša šaurumam, tāpēc nav arī nekāds brīnums, ka regbijs Francijā parādījās aptuveni ap to pašu laiku, kad Anglijā tika dibināta regbija savienība, proti, 19. gadsimta septiņdesmitajiem gadiem, trīs desmitgades pēc tam kā Regbijas skolā Viljams Vebs Eliss veica savu nu jau leģendāro skrējienu ar bumbu rokās.

Lai arī sākumā regbiju Francijā spēlēja britu ieceļotāji un uzņēmēji, vietējās sporta biedrības ātri vien atzina jauno sportu par labu esam un ieviesa to pie sevis. Savukārt 1892. gadā tika aizvadīts pirmais Francijas regbija čempionāts. Interesants gan te ir nevis pats čempionāta norises fakts, bet gan tas, ka par titulu cīnījās tikai divas komandas – "Racing" un "Stade Francais" (abas spēlē Francijas čempionāta augstākajā divīzijā vēl aizvien), bet vienīgo finālspēli tiesāja moderno olimpisko spēļu ieviesējs Pjērs de Kubertēns. "Racing" šajā cīņā uzvarēja ar 4:3.

Jāatzīst, ka de Kubertēns ir spēlējis lielu lomu Francijas regbija vēsturē, jo tāpat tieši viņa atjaunotās olimpiskās spēles kļuva par pirmo nopietno starptautisko turnīru, kurā Francija spēja izcīnīt zelta medaļas, triumfējot 1900. gada olimpiskajās spēlēs, kas norisinājās Parīzē (pretinieki gan viņiem bija tikai vācieši un briti). Lai arī tā laika olimpiskajās spēlēs regbijs nebija pats populārākais sports un gadījās, kad par medaļām cīnās mazāk komandu nekā ir pašu medaļu, Francija tobrīd kļuva par medaļām bagātāko regbija-15 izlasi un, tā kā klasiskais regbijs olimpiskajās spēlēs vairs nav pārstāvēts, tāda ir vēl aizvien – divi sudrabi un viens zelts.

1910. gadā Francija tika uzņemta "Mājas nāciju" turnīrā, kas pašlaik zināms kā Sešu nāciju čempionāts, bet tolaik tika noformēts Piecu nāciju turnīrs. Jāsaka, ka francūžu panākumi tajā bija mainīgi un arī attieksme pret viņiem dažādos gados ir mainījusies, jo no 1932. līdz 1947. gadam francūžiem bija liegts piedalīties turnīrā, tā kā bija aizdomas, ka viņi maksā saviem spēlētājiem, kas tolaik (un vispār līdz 1995. gadam) bija aizliegts.

Francijas izlase

Uzvarot 1954. gadā Francijas regbija izlase lika pamatu saviem nākotnes panākumiem, kas uz šo brīdi uzskaita 17 uzvaras Sešu nāciju čempionātā, astoņas no kurām ir bijušas "Grand Slam" uzvaras (viena turnīra laikā nezaudējot nevienā mačā). Interesanti, ka Francijas regbija atbalstītāji nereti arī atgādina, ka, ja ņem vērā tikai pēckara periodu (sākot no 1945. gada), Francija ir proporcionāli uzvarējusi teju tikpat turnīros cik Anglija, kas padara to par vienu no veiksmīgākajām Sešu nāciju kausa izlasēm (kopējā ieskaitē viņi gan ir tikai trešie).

Lai arī Francija spēlēja kopā ar Eiropas regbija grandiem, tāpat tā bija aktīva dalībniece arī "otrā ešelona" futbola dzīvē, dibinot Eiropas regbija federāciju un aizvadot testu mačus ne tikai ar Britu salu vai dienvidu puslodes vadošajām komandām.

Interesanti, ka Francija, kura, kā minēts, tika turēta aizdomās par neatļautu maksāšanu saviem spēlētājiem vēl trīsdesmitajos gados, deviņdesmitajos bija viena no aktīvākajiem profesionālisma idejas virzītājiem un aizstāvjiem. 1995. gadā tam arī tika dota zaļā gaisma un, kā to atzīmē pasaules regbija speciālisti, tas deva Francijas regbijam "otro elpu".

Iemesls šim izrāvienam ir acīmredzams – Francijā izveidojās finansiāli ļoti spēcīgs vietējais čempionāts, ko arī mūsdienās pilnīgi pamatoti sauc par naudīgāko regbija turnīru, Top 14. Tas ļāva ne tikai piesaistīt jaunos spēlētājus un uzlabot vietējo spēlētāju treniņu apstākļus, bet arī nolīgt visaugstākās klases ārzemniekus. Protams, ka ārzemnieku ienākšana čempionātā radīja jaunas problēmas (vietējie netiek pie spēļu prakses), taču kopumā Francijas regbijs no profesionālisma ieviešanas, iespējams, ir guvis visvairāk.

Tāpat, laikā, kad vēl aizvien pilnībā profesionālu regbija klubu čempionātu pasaulē nav nemaz tik daudz, Francijā par pilnībā profesionālām tiek uzskatītas pat divas līgas, arī Pro D2, kas ir otrais nacionālā čempionāta līmenis.

Runājot par Francijas regbija popularitāti, tad tas tiek saukts par otro populārāko komandu sporta veidu valstī, tiesa, ar piebildi, ka to vairāk spēlē valsts dienvidos, kamēr ziemeļi ir futbola teritorija. Savukārt 2016. gada fināls, kas gan norisinājās Barselonas "Camp Nou" stadionā, kļuva par visu laiku skatītāko regbija spēli sporta veida vēsturē, jo to noskatījās vairāk kā 99 tūkstoši skatītāju.

Panākumi Pasaules kausā

Francijas izlase ir viena no tām komandām, kas ne tikai ir spēlējusi katrā Pasaules kausa finālturnīrā, bet arī katru reizi ir spējusi iekļūt izslēgšanas mačos. Vēl vairāk, divus Pasaules kausa finālturnīrus viņi ir organizējuši paši un arī 2023. gadā pasaules labākās izlases savas attiecības skaidros tieši Francijā.

Runājot par panākumiem laukumā, tad Francijas kontā ir trīs sudraba medaļas, viena bronza, kā arī viņi savā aktīvā ir ierakstījuši divus turnīrus, kuros ir izdevies aizkļūt līdz pusfinālam.

Tie, kas ir izlasījuši rakstu līdz šai vietai jau nojauš, pašu lielāko Francijas regbija līdzjutēju sāpi – komanda vienmēr ir starp favorītiem, tā sešos no astoņiem turnīriem ir tikusi līdz pusfinālam, taču... ne reizi nav spējusi uzvarēt Pasaules kausā. Vistuvāk galvenajai regbija balvai francūži bija 2011. gada finālturnīrā, kad finālā tika piedzīvots zaudējums pret mājniekiem, jaunzēlandiešiem, ar 7:8 (grupu turnīrā "All Blacks" svinēja uzvaru ar 37:17).

2011. gada Pasaules kausa fināla apskats

2015. gada turnīrs francūžiem nebija tik veiksmīgs (grupu turnīrs noslēgts ar bilanci 3-1), turklāt, viņiem atkal izslēgšanas spēlēs kāju priekšā aizlika Jaunzēlande, šoreiz gan jau ceturtdaļfinālā un ar 62:13.

Kvalifikācija un testu mači

Tā kā Francija ir viena no Pasaules kausu veiksmīgākajām komandām un arī 2015. gada turnīrs viņiem bija gana labs, lai neuztrauktos par vietu 2019. gada turnīrā, tad kvalifikācijas mači viņiem, protams, izpalika, tiesa, pārbaudes spēlēs gan francūžiem klājās ļoti dažādi.

Aizvadītajos četros Sešu nāciju kausa turnīros Francijas izlase ir tikuši pie panākumiem pret visām izlasēm, bet Itāliju apspēlēja visos mačos. Tiesa, tā kā panākumi pret grandiem nav bijuši vienā turnīrā un kopumā Francijas izlases "firmas zīme" šajā četrgadē bija ļoti viļņveidīgs sniegums, tad gala ieskaitē augstāk par trešo vietu viņiem nav izdevies finišēt.

Šīs četrgades laikā Francija ir piedzīvojusi arī ļoti drūmus laikus, kas bija 2017. gada pārbaudes spēļu sezona, jo ne vasaras, ne arī rudens testu sērijās, kopumā septiņās spēlēs, francūži nespēja uzvarēt un noslēdza gadu ar neizšķirtu pret Japānu. Francūžu neveiksmju sērija turpinājās vēl līdz pat 2018. gadam un sasniedza deviņu maču atzīmi līdz 23. februārī viņi pārspēja Itāliju. Pēc tam sekoja arī negaidīts panākums pret Angliju, kura pati atradās "bedrē", taču vēlāk Francija atkal atgriezās pie sev ierastā spēles stila, jo nākošajās 12 spēlēs, pārbaudes mačos un 2019. gada Sešu nāciju kausā, viņi tika tikai pie trim uzvarām.

No otras puses skatoties, no pēdējām sešām spēlēm francūži ir uzvarējuši četrās cīņās un piekāpušies tikai esošajiem Pasaules ranga līderiem īriem un pozīciju augstāk esošajiem skotiem.

Spēlētāji

Francijas izlases sastāvs, protams, ir komplektēts tikai no vietējā čempionāta spēlētājiem, kas arī ir loģiski, ņemot vērā, ka Top 14 ir, iespējams, spēcīgākais regbija nacionālais čempionāts. Tiesa, nebūt ne visi spēlētāji ir francūži vai tie, kas regbija pamatus ir apguvuši šajā valstī.

Sofiane Guitons (Alžīrija) Alivereti Raka un Virimi Vakatava (Fidži), Bernards le Rū (DĀR), Sebastjans Vahāmahina un Peato Mauvaka (Jaunkaledonija). Guitons ir viens no tiem, kurš dzimis citā valstī, bet regbiju apguvis jau Francijā, bet abi Jaunkaledonijā dzimušie regbisti ir iespēlēti izlasē, jo šī teritorija atrodas Francijas pakļautībā, lai gan tieši Klusā okeāna salu valstī viņi pirmo reizi iepazinās un līdz tīņu gadiem arī spēlēja regbiju. Savukārt Raka un Vakatava, kā arī le Rū, ir pilnībā "naturalizēti", t.i., izmantojot "World Rugby" noteikumus, izlasē iespēlēti citu valstu regbisti, kas sākotnēji Francijā ieradās jau kā profesionāļi.

Te gan jāpiebilst, ka francūžiem ir arī gana daudz savu regbija zvaigžņu un, protams, te var minēt kā pieredzējušo Luī Pikamolu, tā, ātro un asi uzbrūkošo Joanu Južē, vienu no visu laiku rezultatīvākajiem izlases spēlētājiem Morganu Paru un faktiski, tā kā visi ir Top 14 turnīra spēlētāji, Francijā teju katrs ir lielāka vai mazāka līmeņa zvaigzne. No jaunajiem talantiem var izcelt ne tikai Romanu Ntamaku, kurš ir Emīla Ntamaka dēls un jau pašlaik, 20 gadu vecumā, sevi pieteicis lielajā izlasē, bet arī gadu vecāko uzbrucēju, 185 cm garo un 125 kg smago Dembu Bambu, kurš pagājušajā gadā palīdzēja Francijai izcīnīt uzvaru U20 Pasaules čempionātā, kā arī U20 Sešu nāciju čempionātā.

FRANCIJAS REGBIJA IZLASES SASTĀVS 2019. GADA PASAULES KAUSA FINĀLTURNĪRĀ: ŠETI

Prognoze

Francijas izlase 2019. gada Pasaules kausa finālturnīru sāks vienā grupā ar Angliju, Argentīnu, ASV un Tongu. Jāsaka, ka tā nav pati patīkamākā kompānija grupu turnīram, ja ņem vērā pēdējo gadu nestabilo sniegumu.

Francijas izlasei pats svarīgākais mačs, visdrīzāk, būs turnīra pirmā spēle, kad 21. septembrī viņiem būs jācīnās pret Argentīnas valstsvienību. Lai man piedod abu izlašu līdzjutēji, taču Anglija uz šo brīdi izskatās kā apakšgrupas favorīti. Tas savukārt nozīmē, ka vai nu Argentīnai vai Francijai 2019. gadā būs jāiztiek bez izslēgšanas mačiem, jo no apakšgrupas tiem kvalificējas tikai divas komandas.

Turklāt, nav jānoraksta arī divas pārējās komandas. Lai arī ASV izlase izskatās mazāk konkurētspējīga, Tonga noteikti ir komanda, kas katru Francijas (vai jebkuras citas) komandas "paslīdēšanu" vai neuzmanību centīsies izmantot, tāpēc francūžiem ir jādomā ne tikai par maču pret "Los Pumas", bet arī nopietni jānoskaņojas cīņām pret Tongu un ASV. Interesanti, ka Francijas vēsturiskā bilance spēlēs pret Tongu ir 3-2, t.i., no piecām spēlēm francūži ir uzvarējuši tikai divās.

Anglija, protams, ir uzvarama un, kā jau iepriekš tika pieminēts, francūži viņus ne tik sen arī ir pieveikuši, kas, protams, ir īpaši patīkami, ņemot vērā angļu un franču attiecības, taču šobrīd izskatās, ka Anglija vienkārši nepieļaus iepriekšējo gadu kļūdas un arī pēdējos pārbaudes mačos viņi izskatījās pārāk labi, lai domātu, ka Pasaules kausā notiks brīnumi.

Francija izlase

Francija 2019. gada Pasaules kausā