Japāņi centīsies noskaidrot, vai mājas sienas tiešām palīdz

Nedomāju, ka būs ļoti stipri melots, ja teikšu, ka Japāna noteikti neasociējas kā valsts, kurā regbijs būtu kaut cik populārs. Jā, "viens no" sporta veidiem, kā jau jebkurā attīstītā valstī, protams, ir, bet nekas īpašs – tā, droši vien, domā daudzi, jo stereotipiem ir liels spēks.

Japānas regbijs patiesībā ir ar ļoti senu vēsturi (pirmo regbija spēli Japānā aizvadīja 1866. gadā) un tieši Japānā, pēc "World Rugby" datiem, ir ceturtais lielākais spēlētāju skaits pasaulē – 125 tūkstoši regbistu un 3631 oficiāls regbija klubs.

Viss, kā jau daudzās valstīs, sākās ar britu ietekmi, tiesa, ja citās valstīs tie bija kristiešu misionāri vai Britu salu imigranti, tad Japānas gadījumā tie bija britu militārie jūrnieki, kas ieradās valstī īsi pēc "Sakoku" perioda beigām, jeb Japānas pašizolācijas perioda beigām. Viņi bija ieradušies Japānā, lai ar fizisku spēku piespiestu japāņus atvērt savu tirgu Rietumu kompānijām. Tiesa, kamēr politiķi un diplomāti risināja savus jautājumus, jūrnieki īsināja laiku spēlējot tolaik jauno un moderno regbija spēli. Protams, ka tolaik par japāņu iesaisti šajās spēlēs runas nebija.

Japāņi šai spēlei ar zināmu masveidību pievērsās 33 gadus pēc tam kā sporta veids pirmo reizi tika "atrādīts", 1899. gadā, kad Keio universitātes profesors Edvards Barmvels Klārks to parādīja saviem studentiem, jo vienkārši vēlējās, lai viņiem ir kāda nodarbe pavasara un rudens pēcpusdienās. Tas arī iesāka regbija izplešanos Japānā, jo drīz vien Keio universitātes paraugam sekoja daudzas citas Japānas mācību iestādes.

Protams, ka militārie konflikti un kari, kas 20. gadsimta pirmajā pusē skāra arī Japānu, pamatīgi ietekmēja gan valsti, gan arī sportu, taču regbijs ļoti ātri atkopās un jau dažus mēnešus pēc Otrā pasaules kara beigām tika aizvadītas pirmās regbija spēles starp skolu komandām.

Lai arī Japānas regbijam bija pieejami diezgan lieli spēlētāju resursi, jau pašā sākumā sporta veids saskārās ar vairākām problēmām, pirmā no kurām bija diezgan lielā izolētība no pārējās regbiju spēlējošās pasaules, otrā – mazais laukumu skaits pilsētās (izteiktās urbanizācijas dēļ trūka laukumu) un, treškārt, spēlētāju fiziskie rādītāji, t.i., vēl 70-tajos gados briti, kas aizvadīja spēles pret japāņiem atzīmēja savu oponentu mazo augumu.

Tiesa, aizvien vairāk iekļaujoties regbija sabiedrībā un profesionālāk pieejot spēlētāju atlasei, Japānas regbijs ir ticis galā ar šīm problēmām un pašlaik ir vērā ņemams spēks ne tikai Klusā okeāna izlašu kontekstā, bet arī visā pasaules regbijā.

Nevar nepieminēt arī Japānas regbija TOP līgu, kas ir viens no naudīgākajiem profesionālā regbija čempionātiem, kurā pēc papildus ienākumiem ļoti bieži dodas arī pasaulē atzīti spēlētāji – gan veterāni, kas ir noslēguši starptautiskā spēlētāja karjeras, gan tie, kas vēlas apstākļu maiņu, slēdzot īstermiņa līgumus ar japāņiem.

Tiesa, interesants šis turnīrs ir ne tikai ar savām zvaigznēm, bet arī ar to, ka visas komandas ir piesaistītas Japānas lielajiem uzņēmumiem. Ja pašlaik tas nav nekas īpašs, tad laika posmā līdz 1995. gadam, kad regbijā nedrīkstēja par spēlēšanu saņemt atalgojumu, japāņi šo apstākli izmantoja gluži tāpat kā savulaik PSRS sporta sistēma, proti, "piesaistīja" spēlētājus pie kāda uzņēmuma, kurš viņiem tāpat maksāja algu.

Pēc 2015. gada Pasaules kausa japāņi uz Super Rugby čempionātu deleģēja arī vienu savu komandu, "Sunwolves", kas, līdzīgi kā argentīniešiem un viņu "Jaguares", pildīja izlases bāzes komandas statusu. Tiesa, japāņiem, atšķirībā no argentīniešiem, spēcīgāko dienvidu puslodes klubu turnīrā tik labi vis nevedās un komanda faktiski "vilkās aizmugurē". Iespējams, ka tas arī bija par iemeslu tam, ka Japānas regbija savienība paziņoja, ka pēc 2020. gada sezonas viņi atsauks savas komandas dalību no Super Rugby turnīra. Tiesa, kā galvenais iemesls šim solim ir minēts naudas trūkums.

Panākumi Pasaules kausā

Japānas izlase ir viena no tām, kas Pasaules kausā piedalījās jau kopš 1987. gada un nav izlaidusi nevienu finālturnīru, tiesa, viņu panākumi četrgades lielākajā regbija forumā ir visnotaļ minimāli, precīzāk, tikai 2015. gada finālturnīrā Japāna spēja parādīt patiešām konkurētspējīgu sniegumu.

Laika periodā no 1987. līdz 2011. gadam, t.i., septiņos finālturnīros Japānas izlase aizvadīja 24 spēles un izcīnīja tikai vienu uzvaru, 1991. gadā ar 52:8 pārspējot Zimbabvi. Protams, ka šāda bilance daudziem liks uzdot jautājumu – vai Japāna bija tik slikta komanda? Atbilde nav viennozīmīga, jo, izmantojot kvalifikācijas turnīra formātu, kā arī samērā zemo konkurenci, Japāna šajā pašā laika periodā zaudēja tikai vienā kvalifikācijas turnīra spēlē un arī uz šo brīdi viņu bilance PK kvalifikācijas mačos ir 31 uzvara un tikai viens zaudējums.

2015. gads, kā minēts, bija Japānas regbija "izlaušanās" gads, jo Pasaules kausa finālturnīrā viņi gan sagādāja līdz šim visu laiku lielāko regbija sensāciju, gan ierakstīja savu vārdu vēsturē, tiesa, viņiem pašiem tas iemeslu priekam nedeva.

Turnīra pirmajā spēlē Edija Džonsa, pašreizējā Anglijas izlases trenera, vadībā Japānas "varonīgie ķiršu ziedi" (tāds ir komandas neoficiālais nosaukums) ļoti skatāmā, neprognozējamā un arī dramatiskā spēlē mača galotnē ar 34:32 tika galā ar DĀR izlasi un vēlāk šī spēle tika nosaukta par "Brīnumu Braitonā". Turnīra otrajā spēlē japāņi gan piekāpās Skotijai (10:45), taču vēlāk tika galā gan ar Samoa, gan ASV izlasi, kopumā grupu turnīru noslēdzot ar 12 punktiem, taču ar to izrādījās par maz, lai iekļūtu izslēgšanas spēlēs, jo Skotijai un DĀR, kurām tāpat bija pa trim uzvarām un vienam zaudējumam, bija, attiecīgi, 12 un 16 punkti. Šis fakts, ka ar trim uzvarām un 12 punktiem izrādījās par maz, lai kvalificētos ceturtdaļfinālam arī ļāva ierakstīt Japānu vēstures grāmatās kā "visu laiku labāko komandu no izslēgšanas mačos netikušajām".

"Braitonas brīnums"

Kvalifikācija un testu mači

Tā kā Japāna pirms desmit gadiem ieguva tiesības rīkot 2019. gada Pasaules kausa finālturnīru, tad tās izlase varēja būt droša par savu vietu dalībnieču sastāvā, tiesa, 2015. gada PK rezultāti viņiem arī būtu devuši automātisko kvalifikāciju.

Tā kā kvalifikācijas mači japāņiem gāja secen, bet Klusā okeāna Nāciju kausa izcīņā komanda iesaistījās vien šogad, tad visas cīņas, kas šajā četrgades nogrieznī tika aizvadītas, bija bez kāda turnīra ietvariem.

Šajās spēlēs ir gājis dažādi, taču, kas īpaši svarīgi, šis nav stāsts "vājajos uzvar, bet stiprajiem zaudē", jo zināmi panākumi japāņiem ir bijuši arī pret pirmā ešelona komandām, jo ir pieveikta Itālija (vienreiz arī zaudēts), ir neizšķirts pret Franciju, bet pret Skotiju un Velsu, lai arī piedzīvoti zaudējumi, spēles ir bijušas spraigas un drīzāk jāsaka, ka Sešu nāciju čempionāta pārstāvjiem ir paveicies.

Runājot par pēdējām pārbaudes spēlēm, tad Japāna ļoti pārliecinoši uzvarēja 2019. gada Klusā okeāna Nāciju kausā, tiekot galā Fidži, Tongu un ASV, bet vienīgajā pārbaudes mačā ārpus šī turnīra, pirms pāris dienām aizvadītajā cīņā pret DĀR, vienība zaudēja ar 7:41, taču šajā spēlē ne vien, ne arī otra komanda nemēģināja "sisties līdz galam", saprotot, ka savainošanās risks pirms atbildīgajiem mačiem ir pārāk liels.

Spēlētāji

Lai arī Japānas regbijam jau labu laiku nav jāuztraucas par to, ka viņu spēlētāji būtu īsāki vai vājāki kā viņu pretiniekiem, tā lieliski savā labā izmanto "World Rugby" spēlētāju naturalizācijas noteikumus, proti, izlasi veido ne tikai no japāņiem, bet arī labākajiem pieejamajiem vietējā čempionāta pārstāvjiem (jāatzīmē, ka visi Japānas izlases spēlētāji spēlē vietējā TOP līgā), kuri drīkst spēlēt izlasē pēc starptautiskās savienības akceptētajiem "rezidences noteikumiem".

Tieši tādā veidā komandā ir iespēlēti jaunzēlandiešu uzbrucēji Maikls Līčs un Lūks Tompsons, kurus var arī uzskatīt par komandas līderiem. Tiesa, komandā tāpat ir DĀR, Austrālijā, Fidži un Tongā dzimušie spēlētāji.

Japānas regbija izlase

Jāpiebilst, ka šogad uz Pasaules kausu nebrauks 2015. gada varonis un visu laiku rezultatīvākais Japānas izlases spēlētājs Ajumu Goromaru. Pēc sev tik veiksmīgā turnīra viņš no Japānas čempionāta pārcēlās uz Kvīnslendas "Reds", kur gan ilgi neuzkavējās, jo drīz vien viņu pārpirka Eiropas regbija superklubs, Tulona. Tiesa, komandas īpašniekam Muradam Buželalam, kurš ir zināms kā visnotaļ odiozs un ekspresīvs komandas vadītājs, neapmierināja japāņa sniegums un viņš pēc vienas sezonas arī tika atlaists, lai arī uz līguma noslēgšanas brīdi Goromaru bija apmaksātākais regbists pasaulē.

Pašlaik viņš spēlē "Yamaha Jubilo" komandā, kuru viņš pārstāvēja vēl pirms 2015. gada PK finālturnīra, vietējā čempionātā un uz izlasi vairs netiek aicināts.

Prognoze

Lai arī Japāna ir PK finālturnīra organizatore un spēlēs savās mājās, tas viņiem nav devis īsti nekādas priekšrocības grupu izlozē, jo viņu pretinieki pirmajā turnīra posmā būs Īrija, Skotija, Krievija un Samoa, kas nozīmē, ka, lai tiktu izslēgšanas mačos, viņiem būs jāpaveic vēl viens brīnums, tikai šoreiz jau savās mājās.

Īrijas izlase uz Pasaules kausu dosies kā Pasaules ranga līdere un favorīti viņi, protams, būs arī mačā pret Japānu. Savukārt Krievija un Samoa ir komandas, kuras japāņiem būtu jāuzvar, jo tā liek domāt komandas panākumi aizvadītajās spēlēs.

Var izdarīt tādu drošu prognozi, ka, gluži kā pirms četriem gadiem, Japānas komandas liktenis izšķirsies mačā pret Skotiju. Tiesa, ja toreiz japāņi zaudēja ar 10:45, tad šoreiz ir cerības uz labāku rezultātu, jo starp abiem finālturnīriem skoti un japāņi ir spēlējuši divas reizes un abās varēja vērot sīvu cīņu. Lai arī skoti abās spēlēs arī uzvarēja, par pārliecinošām un vieglām šīs uzvaras nez vai var saukt – 26:13 un 21:16.

Japānas izlase

Japāna 2019. gada Pasaules kausā