Šefanovskis: "Latvijas regbija-7 izlases iekļūšana "Grand Prix" ir pilnīgi reāla"

"Pagājušais gads bija īpaši piesātināts ar iekšējiem konfliktiem," Šefanovskis atbildēja uz jautājumu, kas pirmais viņam nāk prātā, atceroties 2018. gadu. "Runājot par sportisko pusi, tikām pie labākā sasnieguma regbijā-7 kopš turnīra, kurā tika izcīnīta ceļazīme uz 1993. gada Pasaules kausu - trešās vietas Eiropas čempionāta posmā Lietuvā. Tas bija vērā ņemams panākums un paliks ilgi atmiņā. Vietējās sacensības ietekmēja konflikts regbijā-7, ko atcerēšos no negatīvās puses, tomēr kopumā sezona aizvadīta labi. Prasītos gan vairāk sacensības tieši Latvijas mērogā, bet tās iegūstam, kad spēlējam Lietuvā."

Tāpat pagājušajā augustā Šefanovskis, kurš jau trīs gadus pēc kārtas nosaukts par Latvijas labāko spēlētāju regbijā-7, svinēja kāzas.

"Kad 15-16 gadu vecumā pārvācos dzīvot uz Baldoni, pirmie draugi, kurus tur iepazinu, nodarbojās ar regbiju. Šis bija prestižākais sporta veids Baldonē, jo tur nebija ne futbola, ne basketbola. Draugi uzaicināja uz treniņu pamēģināt, bet sākumā nepavilkos. Divus treniņus apmeklēju un beidzu," pirmssākumus regbijā atceras spēlētājs. "Pienāca vasara un vajadzēja draugiem aizbraukt līdzi paskatīties, kā viņi spēlē. Sanāca tā, ka viņiem pietrūka viena spēlētāja. Tad nu Valdlauču laukumā, kuru mēs saucam par purvu, jo tur ir mīksts zāliens, nebija varianti - man iedeva līdzi paņemto buču pāri un nācās iet laukumā. Treniņu procesā, īpaši ziemā, nevari izjust īstās sajūtas, bet spēle mani pavilka un radīja vēlmi turpināt trenēties. No tiem draugiem joprojām spēlē Raivis Kokins, Jānis Zālamans, Gundars Grieķis un Mārtiņš Bokišs. Mēs esam pieci no Baldones, kuri turpina nodarboties ar regbiju. Mūsu pirmais treneris bija Kaspars Jakušs, kurš tagad ir fizioterapeits Rīgas "Dinamo" komandā, tāpēc regbijam viņam sanāk mazāk laika."

"Pirms tam nodarbojos ar vidējo distanču skriešanu. Atceros, ka treniņi bija smagi, gandrīz katru dienu. Tā ir mana primārā bāze, kas iedeva tālākai fiziskajai attīstībai. Vieglatlētika ir visam pamatu pamats," saka Šefanovskis, kurš šobrīd strādā Baldones vidusskolā par sporta skolotāju, kā arī trenē jaunos spēlētājus "Miesnieku" klubā. "Jau studiju gados sāku trenēt jauniešu komandu regbija klubā "Miesnieki" un daru to joprojām - kopš strādāju skolā, ar jauniešiem man ir labāks kontakts, māku viņiem piekļūt. Kaut trenēju tikai regbijā, ziemas periodā pie manis nāk arī citi sportisti, kuriem palīdzu sevi pilnveidot fiziski."

"Jāmēģina atrast ēsmu, kā pievilināt jauno paaudzi turpināt apmeklēt treniņus. Treniņi nedrīkst būt vienveidīgi, tiem jābūt dažādiem, jāizceļ kādi ir ieguvumi no vispārējās fiziskās sagatavotības. Jaunā paaudze ir pasīvāka, ļoti novērojams ir motivācijas trūkums un uzskatu, ka lielākais iemesls tam ir fakts, ka pirms desmit gadiem skolās tika pārtraukti vispārējie standarti saistībā ar sportu - no skolēniem vairs netiek prasīti konkrēti uzdevumi, lai saņemtu vērtējumu. Tagad vērtēšana izvēršas par to, ka vērtējums jāliek likšanas pēc pat tad, ja viņš neko īsti nav izdarījis," stāsta viens no Latvijas izlases līderiem, kurš gan piekrīt, ka 12 gadu vecumā bērniem vēl nevajag cīnīties par vietām. "Ja viņš pēkšņi zaudē, var zust motivācija. Māka palikt pēdējam nāk tikai ar gadiem - gan trenerim, gan vecākiem tam bērns ir jāsagatavo psiholoģiski."

Kaut "Miesnieku" komandā Šefanovskis un pērnā gada Latvijas labākais regbija spēlētājs Emīls Balodis ir divi līderi, spēlētājs uzsver arī komandas biedru palīdzību. "Bez komandas mēs neko nevarētu izdarīt, mums ir arī citi ļoti labi spēlētāji, kā Ivars Eglis un Krists Krūzkops, no kura tvēriena Latvijā baidās visi. Ir jābūt šiem līderiem, kuri ir kā paraugs, bet es būtu tikai priecīgs, ja kāds no maniem jaunajiem audzēkņiem pārspētu visus manus sasniegumus."

Šefanovskis regbijā ir "mazais spēlētājs", kuram lielākas priekšrocības ir regbijā-7. "Ļoti lielas atšķirības abos regbija veidos nemanu. Īpaši tagad, kad, kaut kā nemanot, radies svara pieaugums, bet ātrums nav mazinājies, izturība nav mazinājusies. Vairāk man patīk septītnieks, jo tur svarīgākas ir individuālās īpašības. Piecpadsmitniekā ir vairāk spēlētāju, viens otru var palabot. Šobrīd labāk man patīk regbijs-7, bet ar gadiem gan jau labāks liksies regbijs-15, jo tur mazāk jāskrien."

"Bija periods, kad piedzīvoju šausmīgi daudz veselības problēmas. Pirmā trauma bija tieši, kad pārgāju no Baldones kluba - ieguvu krustenisko saišu plīsumu kopā ar ikra muskuļa plīsumu," Šefanovskis atceras nogriezni, kad vairākus gadus nevarēja palīdzēt klasiskā regbija izlasei. "Tad tieši bija izlases rudens cikls un arī pavasarī vēl nebiju gatavs spēlēt izlasē. Vasarā pienāca regbija-7 izlase un tad jau varēju sākt spēlēt. Nospēlēju sezonu, neiesaistoties lielajā izlasē, un man plīsa īkšķa cīpsla. Tad atkal bija operācija, nāca pavasaris un sekoja smaga saslimšana ar meningītu, ko ieguvu no ērču encefalīta. Tas bija ļoti smagi, zaudēju apmēram desmit kilogramus svara un bija ilga atlabšana. Uzskatu, ka šis bija smagāk par krusteniskajām saitēm - cīņā iesaistīts bija pilnīgi viss ķermenis. Līdz ko atkal bija iespēja palīdzēt izlasei, to izmantoju."

2015.gada vasarā Latvija izcīnīja trešo vietu Eiropas čempionāta A divīzijas turnīrā, kas mēnesi vēlāk Lisabonā ļāva piedalīties Riodežaneiro olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīrā. "Toreiz bija diezgan liels veiksmes faktors, jo abos posmos palikām ceturtie. Tajā vasarā bija sajūta, ka esam gandrīz kā profesionāļi - bija piesātināts treniņu process, medicīniskā puse. Uzskatu, ka Lisabonā nospēlējām labāk par savu līmeni. Spēles mums bija pret tādām valstīm kā Rumānija un Itālija, kas regbija rangā skaitās galvas tiesu pārākas, tiem pašiem vāciešiem. Nebija komanda pret kuru mēs negūtu piezemējumus patiesībā gan bija 0:17 pret Rumāniju - aut.. Tas ir augstākais līmenis, kādā esmu spēlējis. Itālijai zaudējām vien ar 5:12, pietrūka viena piezemējuma. Jau tad varējām pārtraukt zaudējumu sēriju Lietuvai, kas ienesa pēdējo bumbu 17:21. Tā bija sāpīgākā neveiksme pēdējās četrās sezonās, tomēr pērn viņus beidzot uzvarējām turklāt tas notika Lietuvā," atceras Šefanovskis.

Runājot par pērn Eiropas čempionāta A divīzijas turnīra otrajā sabraukumā gūto trešo vietu, Šefanovskis uzsver lielu galvenā trenera Dena Skarboro pienesumu. "Viņa pieredze kā trenerim vēl augs, tomēr viņš ir bijis profesionāls spēlētājs, līdz ar to skatījums uz spēli un ap to viņam ir pavisam citādāks. Viņš atklāja daudzas un dažādas nianses, kuras jāņem vērā. Jā, mums, "Miesnieku" spēlētājiem, ar viņu bija tikai trīs treniņi, bet daudz deva atmosfēra, esot turnīrā - emocionāli izjūtas bija pietuvinātas Lisabonas sajūtām. Protams, lieli palīgi bija arī "leģionāri" Dāvis Jansons un Davidsoni."

"Uzskatu, ka uz "Grand Prix" līmeni starp 12 spēcīgākajām Eiropas izlasēm mēs mierīgi varam pretendēt. Tas īstenībā ir pat vienkārši izdarāms, tomēr viss atkarīgs vai ir cilvēki, kas gribēs to darīt, strādāt. Vienā dienā un trijos treniņos tas nav paveicams, nepieciešams ilgāks sagatavošanās cikls un savlaicīgi savākts izlases kodols. Viss atkarīgs, kādi mērķi ir federācijai un klubiem. Protams, katrs klubs grib attīstīt savus spēlētājus pie sevis, bet, ja skatāmies no izlases skatu punkta, lai piesaistītu spēlētājus nākotnei, mums ir nepieciešams kāds liels panākums. Tad mēs parādītu, ka regbijs ir sporta veids ar kuru var nodarboties pat profesionāli," Šefanovskis noskaņots optimistiski. "Ceru, ka pērnais Lietuvas rezultāts bija pirmais solis. Savlaicīgam gatavošanās ciklam būtu jābūt divus mēnešus garam, tajā ietilptu arī pārbaudes turnīri. Kad bija Dens, uz izlases treniņiem nāca diezgan daudz cilvēku, tomēr citreiz latviešiem ir raksturīgs kautrīgums - es tur tāpat netikšu, tāpēc nemaz neiešu. To īpaši var just piecpadsmitnieka izlasē - ja ir liels skaits ar cilvēkiem, tad arī notiek strādāšana, ja ir maz cilvēki, treniņš nav produktīvs. Tāpēc arī septītnieka izlasē vajadzīgs lielāks spēlētāju skaits, lai būtu lielāka konkurence. Visiem jaunajiem ir jānāk un jāmēģina."

Šogad abās Latvijas izlasēs gaidāmi jauni galvenie treneri, kas, iespējams, varētu kļūt zināmi pat jau šonedēļ - regbija-15 izlasē netiks turpināta sadarbība ar Sergeju Lisko.

"Vislabākais ir olimpiskais četru gadu cikls. Šis termiņš ar Lisko bija pagājis, tāpēc vajadzēja jaunas vēsmas treneru korpusā, lai dotu stimulu citiem spēlētājiem," Šefanovskis atbalsta galvenā trenera nomaiņu. "Protams, sākumā no viņa saņēmām nebijušas zināšanas tieši par tehnisko pusi gan piespēlēs, gan raku elementos un cīņā - tehniskas, taktiskas un psiholoģiskas lietas, kuras latviešu treneri nemaz nezina. Mūsu treneriem pietrūkst pieredzes, bet to nevar gūt šeit Latvijā - ja gribi būt kvalificēts treneris, lai Tavs klubs ir no labākajiem, Tev jāiegūst zināšanas ārpus Latvijas. Daudz jauna paņēmu arī no Skarboro. Dažas no šīm lietām mēs jau darījām, bet viņš apstiprināja, ka, jā, ir tieši tā, kā domājam. Tas deva pārliecību pašiem par saviem spēkiem, ka mūsu domāšanas veids ir pareizs."

Runājot par klasiskā regbija pagājušo sezonu, Šefanovskis saka, ka triumfs Latvijas čempionātā bijis ļoti negaidīts, jo pirms tam "Top" līgas turnīrā "Miesnieki" rādījuši pēdējos gados vājāko sniegumu. "Lietuvā sezona bija grūta. Lielākais mūsu klupšanas akmens bija paaudžu maiņa - varēja just, ka vecajiem spēlētājiem vairs nav tādu fizisko īpašību, tomēr arī nebija jauno, kuri būtu gatavi stāties viņu vietā. Šogad galvenā trenera Kristapa Andersona pamata moto ir, lai jaunie spēlētāji gribētu nākt spēlēt. Tieši viņi turpmāk balstīs mūsu klubu. Tas, ka uzvarējām Latvijas čempionātā piecpadsmitniekā, bija liels pārsteigums, jo pēc Lietuvas likās, ka esam pēdējo gadu zemākajā līmenī."

"Pirms Latvijas čempionāta fināla izdarīju nelielu kļūdu - lai iesvētītu Baldones stadionu, divas nedēļas pirms spēles noskrēju savu pirmo maratonu. Pēc tā dabūju iekaisumu gan celī, gan potītē un tikai trīs dienas pirms spēles manas kājas atgāja. Izšķirošajā spēlē palīdzēja komandas saliedētība. Šobrīd komandā ir iekšējs miers, spēlētājiem vairs nav jādiskutē savā starpā - viņiem tiek dots uzdevums un viņi šos uzdevumus pilda. Nepietiek laika diskutēt, jo trūkst elpas. Visi gājām uz vienu mērķi un tas arī bija redzams Ogres stadionā, kur cīnījāmies par katru metru. Piemēram, Emīlam sanāca pāršķelt abas uzacis, kas deva motivāciju turpināt darboties un cīnīties līdz beigām," saka Šefanovskis, kurš pats šoziem "Miesnieku" spēlētājiem reizi nedēļā vada fiziskās sagatavotības treniņus. "Lai būtu rezultāts, ir jābūt grūti. Pēc šiem treniņiem, viņi saka, ka jūtama fiziskās formas uzlabošanās. To pierādījām arī ziemas turnīra "Livonia winter 10s" pirmajā posmā, kurā pārbaudījām savus šī brīža trūkumus. Sagatavošanās process ir pietiekami garš, uz pavasari būsim gatavi. Šajā turnīrā uzvarējām "Siauliai", kam pērn "Top" līgā zaudējām. Pēc tam spēlē par trešo vietu viņi uzvarēja "Livonia", kas parāda šīs komandas spēku - tur ir daudzi Lietuvas jaunie, talantīgie spēlētāji."

"Man ar "Livonia" spēlētājiem attiecības ir pilnīgi neitrālas. Uzskatu, ka tām nebūtu jābūt naidīgām - tas ir sports. Kad spēle beidzas, visam jāpaliek uz laukuma un nav jēgas liekās emocijas staipīt līdzi. Tas visu tikai padarīs grūtāku. Turklāt šādi konflikti arī ir pilnīgi lieki, kad tiekamies izlasē. Tiem, kam gribas konfliktēt, lai konfliktē, piemēram, kluba vadība un fani. Savukārt spēlētājiem ir jāspēlē regbijs," stāsta viens no Latvijas labākajiem regbistiem. "Šogad arī mēģināsim iet uz tituliem - nevis uz zeltu, bet uz labākā snieguma parādīšanu. Kā jau teicu, pagājušā sezona bija ļoti slikta līmeņa ziņā, negribētos tādā līmenī turpināt. Latvijas regbijā ir jāuzlabo no visa pa bišķītiņam. Lai viss turpinātu un attīstītos, trūkst kvalificētu treneru, kā arī nepieciešams izplesties reģionāli, jo šobrīd viss ir bāzēts netālu ap Rīgu. Lai treneri darbotos, nepieciešama samaksa. Ja būs konkurētspējīgs atalgojums, nepieciešama komanda, ja būs komanda, vajadzīgas kvalitatīvas sacensības."

Noslēgumā Šefanovskis atklāj, ka savu pirmo maratonu noskrējis bez specializētiem treniņiem, 42 kilometru distanci pabeidzot trijās stundās un 21 minūtē. "Viena no skolas darbiniecēm ierosināja šādu pasākumu Latvijas simtgadei. Līdz ko izdzirdēju, man ienāca prātā ideja, ka es varētu būt pirmais, kurš noskrien jaunajā stadionā. Tā arī sanāca. Nekad nebiju skrējis maratonu, galva reiba, kājas nejutu, gaisa temperatūra bija pie nulles. Bija ļoti pacilājošas sajūtas, tomēr atlabšana prasīja gandrīz divas nedēļas. Nākamreiz pirms svarīgiem mačiem neskriešu. Lai nebūtu tā, ka pēc tam jūties pilnīgi beigts, tam ir jāsagatavojas. Kā teicu, ja izlasei jāgatavojas divus mēnešus, arī maratonam jāgatavojas vismaz divus mēnešus, lai varētu kvalitatīvi to noskriet."

Izmantotie resursi:
Latvijas Regbija Federācija