Graudiņa: "Bēdīgi, jo nākamgad nebūs tāda iespēja sagatavoties olimpiādei"

Graudiņas runa:

"Kā es tagad jūtos, kad Tokijas olimpiskās spēles pārcēla uz nākamo gadu? Jūtos diezgan bēdīgi. Protams, domāju, ka tas ir pareizs lēmums šajā situācijā, kas valda pasaulē. Sportisti nevar vienādi sagatavoties un pilnvērtīgi trenēties. Ja es runātu tikai no personiskā viedokļa, tad jā: man ļoti nepatīk [šī pārcelšana]. Pēdējos divus gadus katrs mans lēmums bija ar domu, ka 2020. gada vasarā startēšu Tokijā. Bet pēc tam nākamie gadi man bija plānoti, balstoties uz to, ka Tokijas spēles notiks šovasar. Līdz ar to bija grūti pieņemt [pārcelšanu]. Nezinu, es joprojām droši vien neesmu pieņēmusi. Bet nu, ko lai dara... Grūtāku to padara tas, ka arī pārējās sacensības ir atceltas. Ja tikai olimpiāde būtu pārcelta uz nākamo gadu, tad jau viss kārtībā un viss notiek. Bet tagad tā kā neviens turnīrs vispār nenotiek. Tikko uzzinājām, ka ir atcelti visi vasarā plānotie piecu zvaigžņu turnīri. Tagad izskatās pat tā, ka vasarā nebūs neviens turnīrs.

Ko man tas maina kā sportistei, kad olimpiskās spēles pārceltas uz nākamo gadu? Domāju, ka varbūt īstenībā tas nav nemaz tik slikti, jo mēs ar Nastju pagaidām vēl katru gadu progresējam. Iespējams, ka nākamgad mēs būsim vēl labākas un stiprākas nekā šogad. Bet, no otras puses, nākamgad es būšu skolā [Dienvidkalifornijas Universitātē jeb USC]. Jūtu, ka akadēmiskā gada paņemšanai liels pluss ir tāds, ka tagad tiešām koncentrējos tikai sportam. Un ir jūtams rezultāts. Tāpēc ir bēdīgi, ka nākamgad man nebūs tāda iespēja sagatavoties tikai olimpiskajām spēlēm. Tas ir tāds sportiskais aspekts. Bet negribu sevi tā negatīvi nostādīt, ka nākamgad būšu sliktā formā. Jo tā nebūs. Nākamgad es būšu labā formā un labi spēlēšu. Vienkārši tas, ka vajadzēs paralēli arī mācīties, kas galvu tā kā sadala uz pusēm. Nākamgad iešu USC, divus akadēmiskos gadus pēc kārtas negribu ņemt, jo tas man vēl vairāk pagarinātu laiku līdz absolvēšanai. Tad es vēl vienu gadu nevarētu saņemt naudas balvas un neskaitītos profesionāla sportiste. Man tas būtu pārāk ilgi, jau četri gadi man šķiet pietiekami daudz. Ja paņemtu divus akadēmiskos gadus, tad sešus gadus nesaņemtu pludmales volejbola naudas balvas - tas man ir bišķi par daudz. Iešu atpakaļ mācīties, par ko esmu ļoti priecīga. Tikko pieteicos uz lekcijām nākamajā semestrī.

Vai nebija bailīgi caur lidostām ceļot uz mājām? Es teiktu, ka īstenībā nebija bailīgi, jo lidostās visi cilvēki tomēr ir mierīgi un apzinās, ka nevajag celt paniku. Man pašai arī nebija bail, teiksim tā. Protams, dažiem ir maskas. Dažās vietās lidosta bija pārbāzta, jo visi cilvēki mēģināja tikt mājās, pirms viņu valstis slēdz robežas. Bet dažās vietās lidosta bija tā kā pilnībā tukša - saproti, ka cilvēkiem ir bail ceļot koronas dēļ. Varbūt to koronavīrusu tā īsti neesmu izjutusi tieši savā tuvumā. Man tāda sajūta, ka tas kaut kur tālu pasaulē ir, bet tiešā saskarsmē, paldies Dievam, neesmu nonākusi. Varbūt tāpēc man bija tāda mierīga sajūta, lidojot atpakaļ, un ir arī tagad.

Grūtākais karantīnā? Man grūtākais ir tā emocionāli psiholoģiskā apziņa, ka zinu: kad tā karantīna beigsies, nekas labāks jau īsti nebūs. Vienkārši tagad ir pazudis mērķis. Gandrīz visu dzīvi vienmēr esmu trenējusies, it īpaši pēdējos divus trīs gadus, trenējusies ar tādu skaidra mērķa apziņu, kāpēc to daru. Un tagad nav, jā. Man šķiet, ka grūtākais ir tas psiholoģiskais galvā. Ne jau palikt mājās un gulēt gultā vai uz dīvāna - tas nav tas grūtākais.

Ko es jums ieteiktu šajā trakajā laikā? Pirmkārt, sevi jāpiespiež atrast tās pozitīvās lietas. Manā gadījumā tas noteikti nostrādāja. Jo sākumā, kad dzirdēju, ka viens pēc otra viss tiek atcelts, tad man likās, ak Dievs, viss ir slikti: pasaulē vairs nav nekā laba. Bet, protams, ka tā nav. Arī man ir pozitīvais šīs situācijas dēļ. Un otra lieta - jāizmanto šo laiku, lai pabeigtu varbūt dažus neizdarītos darbus, vairāk parūpēties par sevi, pamēģināt kaut ko jaunu. Man šķiet, ka tagad mēs esam tādā eksperimenta laikā, kad varam darīt gandrīz jebko, protams, paliekot mājās. To arī vajadzētu izmantot. Visiem novēlu saskatīt to pozitīvo!''

---

Uz šādu sirds izkratīšanu reaģēja viņas komandas biedrene Anastasija Kravčenoka, publicējot komentāru: "Un pēc tam Tīna Graudiņa ar mierīgu sirdi aizgāja ēst makaronus!"

---

Izmantotie resursi:
instagram.com/volejbolslv