Birzulis par un ap Pļaviņa un Pēdas sadarbību

2012-12-05 09:26 Jānis Celmiņš

@JanisCelmins

Birzulis par un ap Pļaviņa un Pēdas sadarbību — Aigars Birzulis
Foto: Romualds Vambuts

Aizvadītajā nedēļā sava jaunā pārinieka vārdu nosauca pludmales volejbolists Mārtiņš Pļaviņš, paziņojot, ka turpmāk spēlēs kopā ar Jāni Pēdu. Dueta treneris būs Aigars Birzulis, kurš savā blogā ļauj iemest aci aizkulisēs, atklājot dažas nianses par spēlētāju sadarbības pirmssākumiem.

Jau pavasarī kad jutu, ka mūsu (Mārtiņa Pļaviņa / Jāņa Šmēdiņa) pāra sadarbība pēc olimpiskajām spēlēm visdrīzāk pajuks tika uzsāktas pirmās sarunas ar Jāni Pēdu, par iespējām veidot jaunu tandēmu nākotnē. Man bija svarīgi, lai Mārtiņš nepaliktu pie kārtējā nulles varianta un jau laicīgi būtu zināms drošības garants nākotnei, kas ļautu mierīgāk gatavoties olimpiskajām spēlēm. Neslēpšu, ka vēl pēc sezonas tomēr nedaudz cerēju, ka „bronzas pāris” varētu savu sadarbību turpināt, jo tikai sezonas beigās viņi tika klāt lieliskam izpildījumam un galvenais stabilitātei. Sāka demonstrēt to sniegumu, kuru gaidīju ilgāku laiku, bet acīmredzot tie spēki, kuri bija lēmuši sportistu ceļus šķirt bija spēcīgāki un vilinošāki. Tagad tā jau ir vēsture!

Ar skaļiem paziņojumiem nemētājāmies agrāk un netaisāmies to darīt arī turpmāk, tāpēc man pirms jaunās sadarbības bija svarīgi klātienē redzēt, ko un kā dara Pēda laukumā un ārpus tā treniņu procesā ziemas periodā. Aizvadīju produktīvu nedēļu Itālijā, kur kluba vadība man neliedz piedalīties arī treniņu procesā. Daudz diskutējām ar Jāni par un ap volejbolu saistītām lietām, lai nākotnē līdz minimumam izslēgtu jebkādas domstarpības daudzos jautājumos un nenāktos kāpt uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem kā līdz šim, kad „procesa“ laikā tiek mainīti galvenie „spēles nosacījumi“, kas nu nekādi nevar uzlabot attiecības jebkurā no dzīves situācijām...

Man patika tas, ko redzēju un dzirdēju Itālijā. Treniņu režīms Jānim ir pietiekami profesionāls: 8-10 treniņi nedēļā. Spēles līmenis A2 pieņemams. Konkrēto spēli, kuru redzēju Jānis aizvadīja labi. Tās lietas, ko redzēju viņa izpildījumā (bloka augstums, serve, ātrums, spēles izjūta un citas tehniskās nianses) mani apmierināja. Protams, ir nelielas bažas, kā tas viss izskatīsies smiltīs, jo tajās viņš nopietni nav atradies kopš Eiropas U-20 čempionāta Zalcburgā 2003. gadā (kļuva par čempionu).

Tāpat ir skaidrs, ka visas lietas, kuras jāuzsāk no jauna nes līdzi vairāk jautājumu, nekā atbilžu, tāpēc esam noskaņoti grūtam darbam un zināmiem riskiem, kas neizslēdz arī neveiksmes, bet par to runājām jau tagad, lai nebūtu nevienam „jāuzmet lūpa“, ja risinājumi būs nepatīkami kādai no pusēm. Te ir runa par veselīgu konkurenci, jo mērķis ir un paliek olimpiskās spēles Riodeženeiro. Nekur gan nav teikts, ka uz Brazīliju mēs dosimies vai tiksim tieši šādā sastāvā. Tāpēc gaidīšu profesionālu attieksmi visos jautājumos, bet visas lietas, kuras bijušas kādreiz „ap un ar...“ mani maz interesē. Tās ir kā izlasītas grāmatas, kuras uz kādu laiku noliktas malā un aizmirstas. Esmu tendēts skatīties uz priekšu, bet šī atskaites vienības starta pozīcija parasti ir apaļa nulle. Mani vispirms interesē ideja un mērķis kā to sasniegt. Tātad pienāk mirklis kad tas sākas ar pirmo sekundi, tad stundu, dienu līdz turpinās gadiem, bet laiks ir netverams jēdziens - reizēm tas rit tik ātri, bet ir brīži, kad ļoti lēni. Galvenais nesajaukt ritmus...

Aigars Birzulis