Rubļevska: "Sāp kāja un sāp sirds..."

Par spīti šokam šaušanas sacensībās, kad pistole pēc sacensībām vairs neizgāja tehnisko kontroli (arī atkārtoto, kad Latvijas puse bija uzrakstījusi protestu), un neveiksmei ar zirga izlozi, Atēnu olimpiskā vicečempione Jeļena Rubļevska pēc finiša saglabāja pozitīvu skatu uz dzīvi. "Nē, šodien esmu priecīga - BMX mums šodien dabūja pirmo vietu un, kad to uzzināju, man uzreiz bija daudz priecīgāk skriet! Citādi jau nebija motivācijas, kādēļ vispār iet uz starta - ja nav medaļas, pēc kā gan skriet? 15. vai 25. vieta - ja godīgi, man šobrīd nav starpības."

Situāciju ar pistoles problēmu (pārāk viegla mēlīte, kas neizturēja pārbaudi ar atsvaru) Rubļevska uztver filozofiski, sak - tā mēdz gadīties, un neko nepadarīsi. "Pirms šaušanas pistoli pārbaudījām paši, pārbaudīja tiesneši, un nekādu problēmu nebija. Gāju uz šaušanu tikai ar vienu domu - pēc iespējas labāk sašaut. Taču tehnika ir tehnika - vienu brīdi strādā, nākamajā jau kaut kas notiek. Tas ir mehānisms - kāda skrūve, kāda atsperīte. Nezinu, kas tieši notika, taču nevaru arī tajā iedziļināties - ja sākšu to darīt, vispār nekas nestrādās. Pirmās paukošanas zināju, ka man būs tie soda punkti, taču vienalga negribēju nevienam neko dāvināt bez cīņas - lai izcīna savu vietu tādā situācijā, kāda tā ir," stāstīja sportiste.

Kā atzina Olimpiskās komitejas viceprezidents Andris Feldmanis, negodīgas konkurentes piedāvājušas Jeļenai šajā situācijā nopelnīt, pārdodot cīņas, taču viņa atteikusi, norādot, ka spēcīgākās jānoskaidro cīņā. Summa būtu ar pieciem cipariem... "Domāju, ka savā dzīvē nopelnīšu arī bez šādiem gājieniem," apliecināja Jeļena. Feldmanis sākumā negribēja, ka šī informācija tiek publiskota, taču vēlāk piekrita - ne jau mūsu sportistei par to jāsarkst, bet gluži pretēji.

Pēdējais trieciens Rubļevskas izredzēm bija jāšanas sacensības - zirgs, kas dienu iepriekš vīriešu sacensībās bija viens no labākajiem, iepriekšējās dalībnieces rokās tika padarīts par nervu kamolu, un pat uzbruka Latvijas sportistei, savainojot kāju. "Es redzēju kā pirms manis ar šo zirgu jāja ēģiptiete, un negribas tagad teikt sliktus vārdus, bet... Viņa ļoti slikti jāj, principā sabojāja zirgu, un man nācās labot viņas kļūdas," atzina Rubļevska. "Ja zirgs ir gudrs, un kaut kādus gājienus noķer, tad ne par ko tos tāpat vien neatdos, ja tos neizlabo. Es izlaboju, mēģināju maksimāli glābt, kas glābjams, taču jau iesildīšanās laikā viņš mani gandrīz nosita. Pieskrēja pārējie treneri, pat prasīja, vai varbūt vajag vest uz slimnīcu, taču teicu, ka nē - dodiet atpakaļ zirgu, es jāšu!"

Ar savainoto kāju gan nebija labi. "Turas - vēl ir klāt..." pat šajā situācijā smaidu saglabāja Jeļena. "Man iešpricēja pretsāpju līdzekli, un vēl turos. Varbūt vakarā būs vēl sliktāk. Visu laiku man tika turēts klāt ledus. Paldies dakterim [Aldim] Cīrulim - visu, ko varēja, viņš izdarīja. Ar kāju bija problēmas jau pirms četrām dienām, bet tagad vēl zirgs uzkāpa - vēl trakāk." Taču vēl skaudrāk par kāju sāp sirds - par rezultātu, kas varēja būt daudz labāks. "Pēc šaušanas, kad pēdējo trāpīju desmitniekā un noliku pistoli, es domāju, ka šodien pieccīņai pielikšu lielu, skaistu punktu. Taču pēc finiša skriešanā jāsecina, ka laikam jau vēl būs jāturpina. Jāsāk gatavoties Londonai? Jā!"