No sporta līdz mūsu sabiedrības neredzamajai daļai

Viens no populārākajiem sporta veidiem
Eiropā un pasaulē cilvēkiem ar invaliditāti ir ratiņbasketbols. Latvijā šobrīd palikušas trīs komandas — "Rīga", "Kurzeme" un "Zemgale", kas čempionātā savstarpēji cīnās par spēcīgākās godu. Sarunā Oskars Āboliņš, kurš savulaik trenējies basketbolā pie Arkādija Bajāra, bet, kā pats atzīst, jaunības dullumā pirms aptuveni 14 gadiem kļuvis invalīds, Rīgā protēžu centrā iepazinies ar Andri Ulmani, Latvijas Paralimpiskās komitejas ģenerālsekretāru, kurš spēlē basketbolu, sēdvolejbolu, popularizē to Latvijā un kurš Oskaru izvilcis ārā, līdz talsenieks sācis braukāt uz treniņiem Rīgā un piedalīties sacensībās.

Latvijas izlasē viņš spēlē sēdvolejbolu — ar šo sporta veidu nodarbojas apmēram desmit gadu, izbraukājis Eiropu, un izlase ir tikusi astotniekā. Taču spēcīgākās esot Bosnija un Hercegovina, Krievija, Vācija, Horvātija, valstis, kurās ir bijis karš un līdz ar to ir daudz invalīdu. Mūsu izlases sastāvā startējis Holandē, Bulgārijā, Norvēģijā un citur. Pirms vairākiem gadiem Oskars piedalījies Eiropas čempionātā ratiņbasketbolā Cēsīs, taču pēdējos divus trīs gadus viņš nav trenējies, jo esot grūti savienot darba pienākumus ar treniņu apmeklēšanu Rīgā gan laika trūkuma, gan izmaksu dēļ. Tomēr viņš pieļauj, ka pavasarī varētu pārstāvēt Latvijas izlasi Eiropas čempionātā.

"Daudzi spēlētāji devušies uz ārzemju klubiem, lai startētu profesionālā līmenī. Šeit izveido spēcīgu Latvijas izlasi, bet, tiekot līdz Eiropas čempionātam, seko izdevīgi piedāvājumi profesionālos klubos. Mēs spēlējam amatieru līmenī, balstoties uz savu entuziasmu un saviem līdzekļiem.

Šis basketbols neatšķiras ne ar ko, gan grozu augstums, laukuma izmērs, punktu skaitīšanas sistēma, puslaiku garums, noteikumi ir tādi paši, citādāka ir pretinieka bloķēšana, ir lielāks savstarpējais kontakts, jo spēlētāji ar ratiņiem arī apgāžas, spēle, pieļauju, ir asāka. Viegla šī spēle nav, to varu teikt no savas pieredzes. Komandās, ja nav pietiekams spēlētāju skaits, maināmies, nav tā, ka esam tikai pretinieki. Ir pamata kodols, bet rezervisti nepieciešamības gadījumā ir no pretinieku puses.

Mēģinu cilvēkus vilkt ārā
no mājām, iesaistīt volejbolā vai basketbolā, taču tas ir grūti. Viņi uzskata, ka ir invalīdi, un ērtāk ir nedarīt, bet sūkstīties, cik viss ir sūdīgi. Katram pašam sevi ir jāpārvar; pazīstu cilvēku, kurš zaudējis pirkstu, bet viņš sevi uzskata par invalīdu, tāpēc sēž mājās, un viss. No Talsiem šajās sacensībās neviens nepiedalās, bet daži tomēr ir atnākuši paskatīties. Būtu labi, ja varētu izveidot šeit komandu. Domāt jau domā daudzi, bet it kā baidās, pašvaka ir gribēšana, kas ir vissvarīgākais, jābūt vēlmei kaut ko darīt, pamainot savu domāšanu. Tāpēc mēģinu šādā veidā un varbūt izdodas kādu ieinteresēt. Esmu optimists, visu laiku tāds esmu bijis.

"Kurzemi" pārsvarā veido kuldīdznieki, viņus pašvaldība diezgan labi atbalsta. Mēs neesam meklējuši palīdzību, jo pagaidām nav interesentu. Šī posma visas izmaksas sedz divas firmas — SIA "Konstro" un SIA "KTB Stende". Komandām dāvinām kausus ar Talsu simboliku, pat finālspēlēs nav tādu! Gribētu pie mums, Talsos, noorganizēt starptautiskas sacensības, bet tas prasa līdzekļus un laiku," saka O. Āboliņš.

Uldis Znotiņš strādā Talsu novada invalīdu biedrībā, bet no 1. novembra palicis bez darba, jo vairs nepastāv Nodarbinātības valsts aģentūras subsidētā darba vieta, kas domāta invalīdiem, kaut gan, pēc viņa teiktā, daudz izdarīts, un svarīgi, lai iesāktais neapstātos un viss turpinātos. Viņš, vērojot sacensības, teic, ka pirmoreiz klātienē redz, kā spēlē ratiņbasketbolu. "Skatāmies, izvērtējam, varbūt kādreiz arī Talsos spēlēs, kaut gan tas nav tik vienkārši, jo šie rati ir ļoti dārgi, pielāgoti katram cilvēkam individuāli. Pie mums nav aktivitāšu, jo ļoti grūti iesaistīt cilvēkus, īpaši jaunos. Tā kā esmu Talsu invalīdu biedrības valdē, ar šiem jautājumiem sakaros diezgan bieži, mūsu cilvēki ir iesēdušies savās mājās. Man pašam veselība neatļauj ar šādiem sporta veidiem nodarboties, bet esmu ar mieru palīdzēt, organizēt.

Ņemot vērā to, kas valstī notiek, tai skaitā mazās pensijas, grūti viņus izkustināt, iesaistīt. Ir jābūt pamatotai motivācijai, lai kāds kaut kur izietu, līdz ar to sarežģīti nokomplektēt cilvēku grupu, kas gribētu darboties. Ir dažādas aktivitātes, bet visur vajadzīga nauda, arī vides pieejamība Talsos nav tāda, lai cilvēki ratiņkrēslā vai ar kustību traucējumiem varētu kur nokļūt. Talsu pensionāru dienas centrā mēs netiekam iekšā, tāpat tautas namā, kinoteātrī, turpat arī Ziemeļkurzemes nevalstisko organizāciju atbalsta centrā otrajā stāvā, kur notiek dažādi semināri.

Vai pie mums uz ielas redzat kādu invalīdu? Vai domājat, ka viņu nav? Rodas jautājums, kāpēc viņi neiziet no savām mājām? Braucu pa Vāciju, kūrortos redzēju ļoti daudz invalīdu, Talsos viņu nav. Ārā jau nenāk slimības dēļ, tādēļ, ka kauns. Ļoti grūti ir sākumā, vēlāk pierod. Saeimas vēlēšanās var piedalīties, esot mājās, bet kāpēc man tas jādara mājās? Es arī gribu ar dēlu kopā aiziet uz vēlēšanām. Ejot pie tautas nama pa uzbrauktuvi augšā ar kruķiem, pēkšņi atdūros pret diviem lieliem puķupodiem, kāpēc tie tur nolikti? Invalīdu stāvvietas tur nav.

Pirmoreiz Talsos redzu, ka šeit, pie sporta halles, invalīdu stāvvieta ir atbilstoša visiem noteikumiem — gan uz asfalta ir zīme, gan atbilstoša ceļazīme, kā paredzēts Ministru kabineta noteikumos, turpat vieta, kur ar ratiņiem uzbraukt uz ietves. Pie mūsu lielveikaliem, administratīvās ēkas ir stāvvietas, bet tur tikai uzkrāsots uz asfalta. Kad uzkrīt pirmais sniegs, zīme vairs nav redzama. Tie visi ir sīkumi, kas neprasa lielus ieguldījumus. Pie veikala "Maxima" ir gan uz asfalta, gan ceļazīme… bet tikai pie tālākajām durvīm… Lai invalīdam būtu jāveic lielāks gabals? Man tas ir svarīgi, kad kļūst slidens, jo tiešām ar kruķiem grūti aiziet līdz veikala durvīm. Tad arī rodas jautājums — varbūt neiet, varbūt sēdēt mājās? Bet varbūt es arī gribu uz Ziemassvētkiem kādu dāvaniņu iegādāties vai ko citu?" jautā U. Znotiņš, runājot par tēmu, kas veselajam cilvēkam liekas tik tāla, lai jebkad vispār par to aizdomātos un pievērstu uzmanību…

"Es pats esmu cilvēks,
kāpēc manā vietā kaut kur kādam citam ir jāiet? Ja iznāku, man prasa, vai nav kaimiņa, kas var atnest no veikala nepieciešamo; aizejot pie ārsta, jautā, vai nav radinieka, kas pēc receptes atnāktu. Ceļu policija aptur, kad ratiņos braucu no Lībagu pagasta, viņi neteic, ka pārkāpju noteikumus, bet jautā, ko es uz ceļa daru, kāpēc nesēžu mājās. Esmu šādā stāvoklī jau nodzīvojis 30 gadu. Izmantoju visas iespējas, kādas tiek piedāvātas, tai skaitā datorapmācību, " savu pārliecību pauž Aivars Krekovskis un, izmēģinājis īpašos basketbola spēlei domātos ratus, novērtē, ka tie ir ļoti viegli.

Daiga Skvorcova, Mērsraga invalīdu atbalsta centra izveidotāju un valdes priekšsēdētāja, sastapta sporta hallē, teic, ka jaunībā, dzīvojot Rīgā, spēlējusi sēdvolejbolu, bet pagājušajā gadā viņa piedalījās maratonā invalīdiem. Daiga gribētu spēlēt sēdvolejbolu, jo vajadzīgi mazāki finanšu līdzekļi nekā ratiņbasketbolā. Viņa uzskata — ja būtu Talsu pašvaldības atbalsts, cilvēku noteikti šeit būtu vairāk. "Bieži saskaramies ar to, ka mūs neatbalsta, vienīgi telpu īres ziņā ir priekšrocības, savukārt Mērsraga pašvaldība atbalsta mūsu iniciatīvu un finansiāli ļoti palīdz mūsu centram. Taču lielā mērā atkarīgs arī no cilvēka paša, vai viņš grib piedalīties, mācīties, attīstīties, pilnveidoties, pašam arī jāgrib integrēties, savu dzīvi mainīt. Tagad arī invalīdiem ir iespējas, varbūt viņiem trūkst informācijas, taču daudzi tikai sūrojas. Mēs ar Uldi (Uldi Znotiņu — M. B.) ļoti cīnāmies par vides pielāgošanu. Tepat, netālu no Talsu 2. vidusskolas, uz krustojuma pie poliklīnikas — kā var uztaisīt ietvi, kur vienā pusē ar ratiņiem var nobraukt, bet pretējā pusē nevar uzbraukt, jo ir tāda mala, ka nevar tikt augšā! Ieguldīti milzīgi Eiropas Savienības līdzekļi, tuvākajā laikā taču neviens to nepārtaisīs!" neizpratni pauž Daiga.

Valērijs Beļikovs, kurš septiņus gadus jau piesaistīts ratiņkrēslam, piebilst, ka pirms negadījuma viņam bijis sportisks dzīvesveids. Arī tagad bijušais ugunsdzēsējs piedalās visās aktivitātēs, ko rīko invalīdu biedrība, jo viņam tas ir svarīgi, tā ir pārmaiņa vienveidīgajā dzīvē, iespēja tikties ar citiem cilvēkiem, kuru liktenis ir līdzīgs.

Andris Ulmanis, Latvijas Paralimpiskās komitejas ģenerālsekretārs, spēles pārtraukumā atpūšoties saka: "Ratiņbasketbolu spēlēju aptuveni piecus gadus, pamata sporta veids mums sākotnēji bija sēdvolejbols, kam šogad atzīmējām 27. jubileju. Arī Talsos sēdvolejbols bija ļoti populārs pirms gadiem desmit, kad talsenieki spēlēja Latvijas izlasē; šeit notika treniņnometnes. Pamazām šis sporta veids atdzimst, un jācer, ka kaut kas notiks arī Talsos. Kopumā mums ir 13 sporta veidi — vieglatlētika, ratiņbasketbols, sēdvolejbols, stājhokejs, peldēšana, loka šaušana, džudo neredzīgajiem cilvēkiem, paralimpiskā iejāde, riteņbraukšana, galda teniss, kērlings.

Kas cilvēkiem jāpārvar, lai sportotu? Sarežģītāk ir ar sadzīviskajām problēmām, kā transportēšanu. Lai izietu cilvēkos, jāpārvar psiholoģiskā barjera, parādot, kāds esmu, jāpārvar kompleksi. Šeit, kas spēlē basketbolu, tikuši ar to galā un psiholoģiskā ziņā ar viņiem viss ir kārtībā. Tos, kuri tikko nokļuvuši nelaimē, ir grūtāk pārliecināt piedalīties. Galvenais ir materiālā situācija, kas liedz nodarboties un visu laiku trenēties. Ar katru gadu mūsu integrēšanās sabiedrībā notiek vieglāk. Protams, ka valstī krīzes dēļ krietni vien mazāk tiek atvēlēts sportam, bet ir daudz finansiālo atbalstītāju, laba sadarbība ar pašvaldībām. Nākamais gads ir paraolimpiskais, kad Latviju Londonā varētu pārstāvēt 13 sportisti."

Monta Bērziņa,
"Talsu Vēstis"