EJČ orientēšanās Staņa izcēlies ar cēlu rīcību, palīdzot samaņu zaudējušam konkurentam

Jau ziņojām, ka rīdziniekam Gustavam Staņam (8. vieta sprintā, M18), madonietim Ritvaram Ļepeškinam (9. vieta garajā, M16) un ogrēnietei Elīzai Odriņai (9. vieta, sprintā, W16) izdevās iekļūt desmitniekā, taču Latvija lielāku uzmanību citu valstu vidū piesaistīja ar izpalīdzīgu rīcību Staņas izpildījumā. Viņš skrējiena laikā pamanīja zemē gulošu Serbijas pārstāvi, kurš bija zaudējis samaņu. Ar vēl viena cita sportista palīdzību Latvijas jaunais orientierists serbu ir aiznesuši pie mediķiem.

“Tā bija cēla rīcība, kura ir vērtīgāka par medaļu,” atzīst Latvijas jauniešu izlases galvenā trenere Baiba Smila. “Kopējā Latvijas komandas sanāksmē teicu, ka dzīvība un veselība ir daudz vērtīgāka par jebkuru medaļu. Es vēlos, lai jūs visi, ja nonāksiet šādā situācijā, rīkotos līdzīgi,” stāsta Smila, cerot, ka komandas jaunie orientieristi to būs sapratuši.

M18 izlases līderis Gustavs Staņa, kurš ziemā izcīnīja bronzu savā vecumā pasaules junioru čempionātā orientēšanās uz slēpēm, par saviem startiem Ungārijā: “Šī gada EYOC (Eiropas Jauniešu orientēšanās čempionāts) noslēdzu ar ne tik labiem rezultātiem kā gribējās. Sprints bija disciplīna, kurai gatavojos vismazāk, taču noskrēju vislabāk un finišēju 8. vietā. Pieļāvu dažas kļūdas, un top 6 noteikti bija sasniedzams, bet domāju, ka tāpat nostartēju atbilstoši savām spējām. Stafetē skrējām, zinot, ka būs smagi jācīnās, lai parādītu labu rezultātu. 1.etapā Emīls Lazdāns nostartēja ļoti labi un nodeva stafeti kā septītais, atpaliekot aptuveni divas minūtes. Arī Emīls Saulīte lielāko daļu distances noskrēja labi, taču viena liela kļūda piebeidza mūsu cerības uz Top6. Pēdējā etapā devos ar domu nostartēt, cik labi vien varu, un skrējiens kopumā izdevās.

Visvairāk gatavojos garajai distancei, taču tieši tā izdevās vissliktāk. Švakas viesnīcas brokastis un nepietiekamas pusdienas bija iemesls, kādēļ spēki beidzās jau distances vidū. Pieļāvu arī dažas kļūdas, taču visvairāk laika zaudēju, palīdzot serbu sportistam, kurš bija zaudējis samaņu karstumā. Kopumā ar saviem rezultātiem neesmu apmierināts, bet esmu motivēts trenēties un turpināt strādāt, lai parādītu labākus rezultātus nākotnē.”

Elīza Odriņa labāko panākumu sasniedza sprinta distancē: "Garajā distancē neteiktu, ka kļūdījos orientējoties, iespējams, ceļu varianti nebija ideāli. Skriet pa gravām, kalniem un lielo karstumu nebija fiziski viegli. Ātrumā gan iekritu. Bet es esmu pietiekami lepna par savu paveikto. Savukārt sprintā veicu pareizas un ātras izvēles, tempu varēju nedaudz palielināt. Uz šo distancei noskaņojos visvairāk, kurā arī izliku visas savas spējas. Stafetē vairs nespēju koncentrēties un paskriet. Jutos izdegusi no sprinta un garās distances. EYOC man deva jaunu pieredzi, ko nekad neaizmirsīšu. Turpināšu celt mērķus nākošajam gadam.”

Leonarda Baltiņa, kas Latvijas komandu izvirzīja 1. vietā pēc pirmā etapa W18 stafetē (beigās iegūta 7.vieta), bija īpaši gatava tieši stafetei: “Vakarā pirms stafetēm pārdomāju iepriekšējos skrējienus (garo distanci un sprintu), jo nebiju īsti laimīga ar rezultātu. Uz brīdi bija neliels izmisums, jo es nesapratu, kas pie vainas un kā labāk rīkoties. Es tikai zināju, ka ir kaut kas jāmaina un stafetē jādod viss, ko varu atdot. Mēģināju atcerēties visus iepriekšējos skrējienus, kur jutos labi un ko es tad darīju, domāju. Tas palīdzēja tikt galā ar vilšanās sajūtu no iepriekšējo dienu rezultātiem un virzīja domas uz veiksmīgu startu stafetēs.

No rīta pamostoties, man beidzot bija tā sajūta, ka es nevaru sagaidīt, kad ieskriešu mežā. Šoreiz atšķirībā no garās distances man nebija bail no tā, ka būs grūti un smagi, jo distance nav gara un kāpums nav liels. Spriežot pēc pagājušā gada, es zināju, ka mūsu komandai ir lieliska iespēja pacīnīties par top3. Braucot uz sacensību centru, izdomāju klausīties atkal savas trakās dziesmas un atcerējos to sajūtu, kāda bija smagajos treniņos, kad atdevu visu, ko varu. Pēc tam pārējā rutīna kā vienmēr - saģērbjos, iesildos utt. Bija stress, bet es to izbaudīju, jo tādu nebiju jutusi pāris mēnešus.

Startā stāvot, jutu saspringumu, bet man nebija bail no pārējām. Es zināju, ka es arī varu tikpat labi vai labāk. Sākot skrējienu, es uzreiz domāju savu variantu uz punktu, bet paturēju acīs, kur skrien somiete, kas izrāvās priekšā. Plāns nebija skriet pa priekšu, bet gan turēties tuvu līderēm, jo neesmu pieradusi vadīt grupu - tas man rada lielu stresu. Principā visu laiku bija sajūta, ka skrienu viena, bet paturēju acīs pārējās. Man nebija ne jausmas, kura es esmu, jo pieļāvu nelielu kļūdu, šķita, ka līderu grupa jau ir aizgājusi prom. Turpināju viena pati orientēties, skrēju savus variantus un gandrīz vispār nepievērsu uzmanību citiem. Par savu rezultātu es uzzināju tikai pēc finiša. Tas bija patīkams šoks. No karantīnas puses dzirdēju pārējo latviešu saucienus. Tik ļoti patika redzēt, kā Laura skrēja, lēkāja un bļāva no karantīnas, vienīgi es nezinu, vai viņai tas bija nenormāls prieks vai stress. Es biju ļoti priecīga par savu skrējienu, taču man bija bail par to, ka tāds stafetes sākums varētu radīt milzīgu stresu komandas biedrenēm. Lai nu kā, bet es esmu tiešām priecīga par komandas sastāvu, jo es zināju, ka lai arī kā es noskrietu, viņas man neliks justies slikti un atbalstīs. Sajūta bija, ka mēs esam kā viens vesels.”