Personiskais rekords treniņā? Oho...
Kādu laiciņu nav rakstīts, bet Nordea Rīgas maratons tuvojas straujiem soļiem, tāpēc nolēmu par sevi atgādināt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šajā laikā treniņos pietiekami daudz interesantu notikumu gadījies...
Iepriekšējā reizē slavēju "ProfilSport" sporta uzturu, kuru tobrīd tikko biju sācis lietot – un kāpēc gan ne, ja fiziskā ziņā viss arvien uzlabojās. Psiholoģija? Iespējams. Kā reiz nesen no kolēģa dzirdēju stāstu par to, ka sportists sūdzējās ārstam par nespēku, ārsts iedeva vienkāršu C vitamīna tabletīti un pēc neilga laika sportists jau slavēja "brīnumzāles". Viss jau ir galvā, kā mēdz sacīt... Un ceļā uz panākumiem pareizi "nokonfigurēta" galva/prāts ir viens no izdošanās pamatelementiem.
Jāatceras arī mūžam senais teiciens "Grūti mācībās, viegli kaujā", ko savulaik basketbola treniņos uzsvēra mans treneris. Gatavošanās posmā Nordea Rīgas maratonam arī man ne viss gājis gludi, taču šobrīd viss liecina, ka esmu uz pareizā ceļa – tēlaini izsakoties, ar liftu kalna virsotnē nevar tikt, jāpārvar grūtības, lai sasniegtu smaili.
Pirms trim nedēļām kādā jaukā aprīļa piektdienā gribēju uzskriet pavisam vieglu treniņu un tāds tas arī solījās būt, ja vien es neizdomātu, ka 40-50 minūtes būs par maz... Tā nu turpināju skriet, nokļūstot pašam līdz šim nezināmos Iecavas mežos. Protams, sekoja pagrieziens nepareizā virzienā un kādā brīdī attapos meža biezoknī, secinot, ka visapkārt ir upīte. Maza, bet tomēr – pārkāpt gluži nevar... Nācās pārvarēt, liekot lietā tuvumā esošos kokus, ko meistarīgi bija apstrādājuši bebri. Brīdī, kad šķita, ka drīz jau atkal tikšu uz ceļa, nācās vilties – atkal upe vai jauns biezoknis bez takām vai ceļiem... (atpakaļ pa ierasto nedevos, jo biju jau ticis pārāk dziļi mežā, lai apgrūtinātu sevi ar izejas meklēšanu – ticēju, ka tūlīt, tūlīt jau kaut kur tepat jābūt izejai...) Bet sāka arvien vairāk tumst un es klusībā pie sevis jau lamājos par savu vēlēšanos "paskriet ilgāk". Apziņas tālākajos nostūros jau apdomāju nepateicīgāko variantu – ja nu nāksies nakšņot mežā? Par laimi manas orientēšanās spējas (vai drīzāk intuīcija?) pavisam nezināmā vietā nostrādāja - tiku uz ceļa brīdī, kad tas jau biju gandrīz tumsā tīts. Tālāk jau ierastajā tempā līdz mājām. Kopsavilkums – 1h45min, no kurām puse - uzdevums "atrast izeju"...
Nedēļu vēlāk atkal biju iecerējis it kā "pavisam vieglu" treniņu. Te jāpiebilst, ka jau gandrīz mēnesi lietoju "adidas MiCoach" – lielisku treniņu palīgu skrējējiem, kas nosaka gan pulsu, gan veikto distanci, laiku, sadedzinātās kalorijas un tempu distancē. Todien jutos lieliski, taču pēc aptuveni sešiem veiktiem kilometriem tik un tā biju pārsteigts, ka skrienu personiskā rekorda tempā. Tas nebūtu es, ja manā galvā nedzimtu ideja – nu ko, tad šādi arī pamēģināsim noskriet 21 kilometru jeb pusmaratonu. Domāts, darīts! Protams, distances otrajā pusē palika arvien grūtāk, tomēr temps būtiski nekritās, spēka finiša spurtam arī pietika. Mazliet gan pārrēķinājos ar cipariem, noskriedams nedaudz mazāk, taču veicot vienkāršus aprēķinus konstatēju, ka 21.0975km būtu veicis aptuveni 1:40:30 (pērn Valmierā sasniegtais personiskais rekords – 1:42:51). Lieliski, neoficiāls (pirmkārt, netika skriets sacensībās, otrkārt patiesībā tika noskriets nedaudz mazāk un PR matemātiski izskaitļots par pamatu ņemot tempu pēdējos kilometros) personiskais rekords...
Tad, protams, sekoja sportiskās formas bedre. Pats par to nebiju sajūsmā, bet tai pat laikā apzinājos, ka bez tās jau nevarēja iztikt un šādi pārbaudījumi (treniņi) nāk tikai par labu. Turklāt nepilnu mēnesi pirms Nordea Rīgas maratona, kur man iecerēts trešais pusmaratons mūžā, tas nav nekas ļoti traks – gan jau no bedres tikšu laukā. Un šobrīd pēc visa spriežot tas, ja ne pilnībā, tad gandrīz ir noticis – pašsajūta ir laba, rādītāji treniņos labi un esmu pārliecināts, ka vēl uzlabosies.
Par mērķiem esmu izteicies jau iepriekš un izskatās, ka vismaz minimālais (1:38:00) tiks sasniegts. Maksimālais (to atklāšu pēc sacensībām) arī nav nekas nereāls, taču, lai to paveiktu nāksies pacīnīties. Līdz mačiem vairs nepilnas divas nedēļas. Vēl tikai jāveic pēdējie "priekšdarbi" un vēl labāk (jo labi jau ir!) jānoskaņo sevi psiholoģiski. Man izdosies! Jums noteikti tāpat!
P.S. Paldies visiem līdzšinējiem padomdevējiem un atbalstītājiem. Labprāt uzklausīšu idejas un padomus arī turpmāk, tostarp šī raksta komentāros.
Lasiet vēl:
Blogs: Dabīgs spēks jauniem sasniegumiem
Blogs: Pa Mežaparka ielām pretī NRM
Blogs: Līdz Rīgas maratonam 100 dienas. Skriesim?
+7 [+] [-]
+2 [+] [-]
+14 [+] [-]
+7 [+] [-]
Bet Pārumam - veiksmi! Lai izdodas iecerētais.
[+] [-]
+3 [+] [-]
-3 [+] [-]
+8 [+] [-]
-3 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]