Neikšāns: "Pasaulē ir pavisam cits līmenis"

Uzreiz pēc tam, kad "LMT rallija komandas" ekipāža Neikšāns/Dzirkals no Norvēģijas WRC rallija bija atgriezusies Rīgā, eSports.lv sarunāja satikties ar komandas pilotu Neikšānu, lai uzzinātu, kā tad ekipāžai klājās savā pirmajā pasaules rallija čempionāta posmā, tāpēc šī intervija ir tikai par un ap Norvēģijas ralliju.

Uz Norvēģiju Tu devies jau 7.februārī. Kāpēc tik agri, un ko Tu tur darīji?
Katram pasaules rallija čempionāta posmam shēma ir līdzīga un tiek stipri rekomendēta – pirmdien tiek izņemti dokumenti, otrdien un trešdien notiek trases pierakstīšana, trešdien vakarā paralēli ir tehniskā apskate, ceturtdien no rīta ir treniņbraucieni, bet vakarā jau pirmais Superspecial ātrumposms. Piektdien, sestdien un svētdien jau pašas sacensības. Šoreiz, par cik tas bija pirmais posms, mēs uz Norvēģiju izpeldējām 7.februārī, bet galā bijām tikai 8.februāra vakarā. Mehāniķi ar servisa auto un sporta mašīnu ieradās otrdien, jo trešdien bija mašīnas tehniskā apskate. Kopā komandas sastāvā bija 11 cilvēki.

Visus jautājumus, kas bija saistīti ar dzīvošanu, kārtoji Tu, vai arī Jūsu sadarbības partneris?
Var teikt, ka visus jautājumus darījām un risinājām kopā – meklējām dažādus variantus. Bet dzīvošana ir apmēram viena trīsdesmitā daļiņa no visa risināmā...(Smejas)

Cik tālu dzīvojāt no rallija norises vietas?
No servisa parka dzīvojām kādus četrus kilometrus. Optimālais variants ir līdz 20 kilometriem, jo katru rītu jāceļas sešos, vēlu jāiet gulēt, tāpēc garāks ceļš uz un no mājām būtu vēl nogurdinošāks.

Kā veicās ar trases pierakstīšanu? Vai trasi pierakstījāt savādāk nekā pēdējā Lietuvas rallijā?
Ceļi un rallija garums ir pavisam citi. Tāpat arī katrā rallijā, ņemot vērā ceļu specifiku, trase tiek pierakstīta savādāk. Trasi pierakstījām nevis savādāk, bet gan piesardzīgāk. Latvijā tās vietas jāraksta tuvu maksimumam. Tagad, izbraucot Norvēģiju, var teikt, ka Latvijas ralliji ir sprintu sacensības, bet tas ir maratons, kur finišs ir nobraucot pus Latvijas čempionāta sezonu, tāpēc arī pieraksti atšķīrās.

Trasi pierakstīt varēja tikai divas reizes?
Jā, trasi varēja pierakstīt tikai divas reizes – vienreiz pieraksti, otrreiz pārbaudi. Sākumā bija neliels uztraukums, taču jāsaka, ka pieraksti labi sakrita. Pierakstot trasi mēs visus dopus filmējam, taču video īpaši neskatījāmies un 90% paļāvāmies uz saviem pierakstiem un pēc tiem arī braucām. Piemēram, ceturtdien man bija laiks un es pārskatīju visus piektdienas dopus, taču nekādas izmaiņas pierakstos neveicu. Bija tā, ka mēs sākām rakstīt dopus ar trešās dienas pirmajiem posmiem. Ir tā, ka ir jāiesildās, jāaprod ar trases rakstīšanu katru reizi, tāpēc pirmajos posmos varbūt kļūdas. Tās arī bija šoreiz. Ja mēs sāktu pierakstīt ar pirmajiem dopiem, tad nebūtu vēl tik traki, jo tāpat mēs vēl sākumā braucām diezgan piesardzīgi. Bet tā bija jau trešā diena, un tad jau sacensībā mēs bijām iesiluši un jau braucām pārliecinošāk. Tad mēs pārskatījām pirmos uzfilmētos dopus un veicām šādas, tādas izmaiņas. Pārsvarā tās bija uz leju, nu stingrāk, lai būtu drošāk.

Vai vari noraksturot kāda attieksme bija pret Jums pirms rallija un kāda pēc?
Nu pirms rallija mums nebija iespēja uztvert to attieksmi. Mums nebija nekāda kontakta. Rallija gaitā jā, tiešām bija liela interese. Citi braucēji par mums jau sāka interesēties – piemēram, Sandels (PWRC klases uzvarētājs – aut.) nāca klāt un runājās ar mums. Attieksme tiešām bija forša. Nebija tā, ka viņi tur baigie čaļi, bet mēs no laukiem atbraukuši. Domāju, ka interese bija dēļ mūsu rezultātiem, jo mēs kopvērtējumā bijām uzreiz aiz vadošajiem pilotiem. Domāju, ka viņiem arī tas bija pārsteigums. To varētu salīdzināt ar Latvijas rallija čempionātu. Piemēram, ja kāds galīgi nepazīstams braucējs no minirallija atnāktu uz lielo ralliju un brauktu stabili uzreiz aiz vadošajiem braucējiem, tad interese būtu līdzīga. Pirms posmiem visi stāvējām kopā un tad arī dažreiz pārmijām kādu vārdu.

Vai rallija laikā bieži sniedzi intervijas un komentārus?
Jā, rallija laikā bieži pēc ātrumposmiem sniedzām komentārus. Piemēram, visiem ar ralliju saistītiem cilvēkiem noteikti ir zināms žurnālists Martins Holms, kurš vairākas reizes nāca pie mums un runājās. Interese bija.

Viens LV rallija posms ir apmēram 100 kilometrus garš, bet Norvēģijā Jums katru dienu bija jāveic pa 100 kilometriem. Cik smagi tas bija gan psiholoģiski, gan fiziski?
Jā, mēs šajā sacensībā nobraucām pusi no Latvijas rallija čempionāta sezonas. Kopā sanāk, ka PWRC čempionātā šogad nobrauksim trīs Latvijas rallija sezonas. Psiholoģiski nebija grūti. Bijām kārtīgi sagatavojušies gan fiziski, gan psiholoģiski, arī plānotos uzdevumus izpildījām. Protams, fiziski arī bija grūti, jo dienā sanāca ap desmit stundām sēdēt pie sporta automašīnas stūres. Vakarā, ejot gulēt, pus nakti vēl sporta auto skaņa ausīs dūc. No rīta piecelies, knapi tikai atgājis un jau atkal sēdies pie stūres un sāc braukt. Tas ir smagi, bet tam mēs gatavojāmies, tāpēc kopumā ļoti traki nebija.

Kā uz jums skatījās pēc pirmās rallija dienas, kad PWRC kalses kopvērtējumā bijāt ceturtajā vietā?
Nu nebija tā, ka beidzās posms un tagad visi skrēja un skatījās uz mums. Jā, žurnālistiem bija interesanti, kuri nemācēja ne izrunāt mūsu uzvārdus, ne zināja mūsu valsti (Smejas).

Vai visu Norvēģijas ralliju braucāt vienādā tempā, vai arī tas mainījās?
Tas mainījās. Pirmajā dienā braucām piesardzīgāk. Otro dienu jau braucām pietiekami labā tempā. Trešo dienu arī veicām labā tempā, taču pēdējos posmus atkal braucām piesardzīgi.

Jūsu braukšanas ātrums bija tuvu tāds, kāds tas ir Latvijā, vai tomēr tas bija lēnāks?
Braukšanas temps noteikti bija lēnāks. Īstenībā ir grūti pateikt. Kādreiz, garajos dopos braukšana uzreiz aiziet un tad, ja viss iet no rokas un es jūtos droši, varam braukt ātrāk un tad tas ir tuvāk braukšanas tempam, kāds ir Latvijā. Tomēr Latvijā ceļi un to specifika ir apgūta un tad, ja jūties labi, var braukt vēl diezgan ātrāk. Bet Pasaulē ir citi ralliju garumi, cita atbildība, kā arī divu reižu pieraksti. Ņemot to vērā, temps veidojas lēnāks nekā Latvijā. Procentuāli temps bija ap 80%-90% no tāda, kādā braucam Latvijā.

Kā tev liekas, ar ko izskaidrojams tas, ka vadošie piloti spēj braukt tik ātri un precīzi?
Pasaulē vadošajiem pilotiem ir pavisam cita pieredze, komandas darbojas citā līmenī, viss notiek pavisam citādāk. Esmu pārliecināts, ka Latvijā nevienam īsti nav saprašana, kas tās visas ir par lietām un niansēm.. Mums pašiem arī vēl ir ļoti daudz jāmācās, bet cenšamies visu mācīties, uztvert, paņemt labāko un realizēt savā komandā. Pasaulē ir pavisam cits līmenis.

Laikam uzdot jautājumu par iespaidiem, par dabu un par laika apstākļiem būtu lieki?
Nu tā arī ir – iespaidi bija ļoti krāšņi. Interesanti bija jau tad, kad braucām uz sacensību vietu - aizbraucām līdz vietai, kur ir apļa veida kustība. Sniega vaļņi tur bija lielāki par mašīnas jumtu, tāpēc, lai paskatītos vai nenāk mašīna, bija jāskatās gandrīz kā aiz mājas stūra. Ātrumposmos vietām bija jābrauc kā pa tuneli. Tik lielus sniegus vēl nebiju redzējis.

Atceros, ka vienā intervijā Tu man teici, ka tev patīk ziemas ralliji, kad ir daudz sniega, jo tad ar automašīnu var atspiesties pret kupenām. Vai Tu to izmantoji arī Norvēģijā?
Jā, izmantoju gan. Ja tu atspiedies, tad tu nedaudz zaudē ātrumu, bet, no otras puses, tu atkal vari ātrāk ieiet tajā līkumā. Kas labāks – atspiesties vai nē, pat tagad vēl neesmu atkodis. Jāskatās arī pēc ceļa konfigurācijas, jo vietām vaļņi ir sasaluši, vietām nav. Bet kopumā ziemas rallijam tā ir normāla sastāvdaļa.

Vai, braucot ātrākā tempā, bija iespēja noķert kādu konkurentu?
Domāju, ka jā. Araujo mēs varētu noķert. Prokopu? Domāju, ka nē. Taču mērīties un sacensties ar konkurentiem - tas šogad vēl nav mūsu galvenais uzdevums. Šogad mums jācīnās pašiem ar sevi! (Smejas)

Daži jūsu grupā startēja ar S2000 mašīnām. Ko tu varētu teikt par viņām?
Man ļoti grūti pateikt. Sandela gadījumā tur ļoti labs salikums – laba mašīna ar izcilu braucēju. Pārējās S2000 mašīnas bija aiz mums. Tiešām grūti teikt. Viena mašīna var būt labāka tāda tipa ceļos, cita vēl savādākos.

Vai nepārsteidza, ka divi Jūsu klases favorīti Mikelsens un Flodins kopvērtējumā ierindojās aiz tevis?
Īstenībā tas nepārsteidza, jo, ņemot vērā iepriekšējos gadus, vadošie braucēji brauc ļoti ātrā tempā, rallijs ir garš, viņi iet tuvāk riskam. Kļūdas un atbirums notiek katrā rallijā. Šoreiz tas bija mazāks, jo bija sniega vaļņi, kas pēc kādas kļūdas neļāva mašīnai noiet no ceļa un sabojāt to tā, ka sacensību nevar turpināt.

Vai trases malā bija arī atbalstītāji no Latvijas?
Biju pārsteigts, jo kopā bija apmēram 50 cilvēki. Prieks bija trases malā sastapt latviski runājošus cilvēkus ar Latvijas karogu rokās.

Kādas ir tās būtiskākās atziņas, ko esat guvuši no šī rallija?
Grūti kaut ko izcelt, bet atziņu pēc rallija ir ļoti daudz – par braukšanas tempiem, gatavošanos, koncentrēšanos braukšanai, komandas imidža veidošana. No visiem sīkumiem viss salasās kopā, tāpēc atziņu tiešām ir daudz.

Ko tagad darīsiet līdz Kipras rallijam? Treniņi, kādas sacensības?
Sporta auto un servisa tehnika no Latvijas izbrauc jau 28. februārī, jo ceļš ir garš. Tas arī iekļauj prāmjus. Šajā laikā, kamēr tehnika vēl būs Rīgā, tai daudz kas jāatjauno – jāsasūta rezerves daļas. Treniņi pagaidām nav nekādi paredzēti, tikai kādus testus veiksim pirms izbraukšanas.

Vai nebūs grūti uzreiz no ziemas rallija pāriet uz grants?
Šis ir tikai viens no jaunajiem elementiem, kurš šosezon mums ir jāapgūst. Piemēram, Norvēģijā bija jāpierod pie jaunām riepām, kuras bija platākas, bet Kiprā atkal jauna lieta mums būs tāda, ka 40% no rallija būs asfalts, bet pārējais grants. Asfalta rallijos līdz šim neesmu braucis.

Spriežot pēc komentāriem rallija laikā, tad automašīnai tika veiktas tikai regulārās apkopes, vai arī bija kaut kādas problēmas?
Šis rallijs bija ļoti, ļoti veiksmīgs. Taisījām tikai regulārās apkopes, problēmu praktiski nebija. Šis bija diezgan saudzīgs rallijs tehnikai.

Visas dienas servisa parks bija Hamarā, bet pirmajā dienā pēc pirmajiem posmiem tas bija Kongsvingerā. Ar ko atšķīrās šie servisa parki?
Tas saucās Remote serviss, kurš ir diezgan interesants servisa veids. Tas ir diezgan īss (15 minūtes – aut.) un noteikumi šim servisam ir apmēram uz trīs lapām. Īsumā tas ir tā – atbrauc mašīna un mehāniķi drīkst pieslēgties tikai ar instrumentiem. Viņi nedrīkst izmantot nevienu rezerves daļu. Drīkst izmantot tikai tās rezerves daļas, kuras ir vestas līdzi sporta mašīnā. Šī bija gara sacensību diena, tāpēc mums jau no rīta mašīnā salika daudz un dažādas detaļas, jo, ja mums kaut kas atgadītos, tad, atbraucot uz servisa parku, mehāniķi tās varētu nomainīt.

Vai nepārsteidz tas, ka Norvēģijā uzvarēja Lēbs nevis Hirvonens?
Tas nu galīgi nepārsteidz (smejas). Pārsteigtu tad, ja uzvarētu Hirvonens. Nesanāca īpaši viņiem pasekot līdzi, taču man ir pieņemts, ka pa priekšu brauc Lēbs.

Kas Jums īsti notika pēdējā dopā?
Nu pēdējā dopā pārāk daudz koncentrējāmies, lai nepieļautu nevienu kļūdu, un beigās tas arī notika – pieļāvām kļūdu. Braucām no kalna, kur lejā bija ass līkums, nedaudz nestājās mašīna un taisni ieslīdējām valnī. Īstenībā, ja brauktu normālā ritmā, tad mēs to mašīnu samestu šķērsām un iebrauktu līkumā, bet šoreiz domāju, labāk ieskriešu nedaudz kupenā, padošu atpakaļ un braukšu tālāk, lai arī, ka jau es teicu, ja brauktu normāli, tad mēs tikai atspiestos pret kupenu un aizbrauktu tālāk. Šoreiz ar ātrumu 20 km/h ieskrējām kupenā, taču ar to pietika, lai mašīna uzsēstos. Stūrmanis brīdināja gan nākamos braucējus, gan arī abi rakāmies ārā. Zaudējām laiku, bet mierinājums ir tas, ka pozīcija nemainījās.

Vai saliekot kopā Latvijas un Lietuvas ziemas rallijus sanāktu kaut kas kopīgs ar Norvēģijas ralliju, vai tomēr tie ir ceļi ar savu specifiku?
Ceļi Norvēģijā bija pilnīgi citādāki. Kaut kas tuvāk Somijai, bet ne īsti Somija. Pilnīgi citāda veida ceļi tur bija – šauri, ar asiem līkumiem, daudz sniega, reljefs kalnains. Arī pārbraucienos 80% bija sniegs. Viņi ir ziemeļu valsts, tāpēc arī ziemā viņi ceļus praktiski netīra. Ja pie krustojuma ir ledus, tad viņi nevis uzber sāli, bet gan akmentiņus. Tas viņiem tur ir pierasts.

Pieredze laikam no šāda viena posma ir uzkrāta liela?
Nu jā, pieredze tika uzkrāta ļoti liela. Domāju, ka katrā posmā mums būs jauna pieredze, kura būs jāuzkrāj.

Kas vēl tāds palicis atmiņā?
Nu ziema, sniegi, braukšana. Noteikti arī aukstums, jo vienu brīdi bija pat -27 grādi.

Vai bija kāds plāns pirms Norvēģijas rallija – kāda konkrēta vieta, uzdevums?
Visi sponsori ir ļoti saprotoši. Arī kopā ar ģenerālsponsoru "Latvijas Mobilais Telefons" pirms rallija pārrunājām, kā labāk braukt pirmajā sezonā. Gan viņu, gan mūsu nostādne ir galvenais finišēt katrā posmā. Papildus uzdevums ir iebraukt pirmajā desmitniekā. Pēc šī rallija visi sponsori ir ļoti apmierināti, jo iebraukt pirmajā sešiniekā ir ļoti, ļoti labs rezultāts. Pats arī parasti cenšos neprognozēt neko, bet klusībā par sešinieku domāju.

Vai sekojāt līdzi Māra Neikšāna sniegumam "Sarmas" rallijā?
Jā, katru dienu vakarā skatījāmies un analizējām rezultātus. Jāsaka, zaudēja viņš gana daudz, jo tomēr sen nebija braucis un tagad Māris brauc kopā ar jaunu stūrmani, bet strādās viņi pie tā, lai uzlabotu savu braukšanu un domāju, ka būs labi!