Skatītāji pieprasa atpakaļ "īsto" autokrosu

Nesen rakstījām par kārtējām izmaiņām pasaules rallijkrosa čempionātā. Rakstā minējām, ka notiek atgriešanās pie tradicionālākas braukšanas formulas. Secinājumi faktiski tie paši – tā kā bija pagāšgad, nebija pareizi, bet tā kā bija iepriekš, bija “pa īstam”.

Latvijas autokrosa čempionāts pirms pāris gadiem piedzīvoja ievērojamas braukšanas formāta izmaiņas, ko lielā mērā radīja finanšu apsvērumi. Bija jāatsakās no laika kontroles veikšanas (hronometrāžas), jo šī dienesta izmantošana radīja pamatīgus izdevumus organizatoriem, kas, savukārt, atsauktos uz sportistu dalības maksām katrā posmā. Nepieciešamais risinājums – braukšanas formula, kura ir godīga pret visiem dalībniekiem, veicama bez sekunžu skaitīšanas. Starta vietu izloze, katra braucēja starts no katras rindas, plus Džokera aplis, lai no beigu rindām startējošajiem ātrākajiem braucējiem būtu objektīvas iespējas tikt garām lēnākajiem. It kā viss kārtībā.

Tomēr neliela daļa bijušo un dažu esošo braucēju sauc pēc “īsta” autokrosa. Nemēģināsim analizēt, kuram ir vai nav taisnība. Patiesībā taisnība ir visu formātu atbalstītājiem, kamēr vien attiecīgais formāts ir sportiski godīgs pret katru dalībnieku. Taču apskatīsim, kādi vēsturē bijuši ilgstošākie autokrosa sacensību norises varianti.

GRIBIET ĪSTU AUTOKROSU?!

Kad dzirdams, ka “šis formāts nav pareizi, vajag īsto autokrosu!”, klusībā izzogas neganta doma: īstais autokross, kad tas Latvijā radās pirms daudziem desmitiem gadu, bija šāds: pirmajās Latvijas autokrosa sacensībās aplis bija 80 kilometrus (!) garš. Sacīkste drīzāk mūsdienās atbilstu trofireidam vai rallijreidam. Starta izloze vai laika kontrole? Nē – vairāki desmiti dalībnieku vienā, kopējā startā, braucot no vienas vai vairāk rindām (kā šobrīd motokrosā), — cik nu pļavas platums ļāva!

Tātad nedaudz ķircinoties – šo “īsto” autokrosu?

Bet labi, apcelties nevajag.

Kopš Latvija ieguva neatkarību, bijuši vairāki autokrosa formātu eksperimenti, taču, šķiet, šobrīd esošā Latvijas čempionāta formula ir visekstrēmākais pagrieziens sistēmā.

"2PF + ABFIN"

Klasiskais, šķiet, no padomju laikiem mantotais, formāts bija “divi pusfināli un fināls”. Tas tika izmantots deviņdesmitajos gados, autokrosa uzplaukuma periodā. Notika laika kontroles braucieni (vērtēts ātrākais apļa laiks, startējot pa vienam). Pēc tiem braucējus sadalīja divos pusfinālos – pirmais, trešais, piektais pēc laika kontroles pirmajā pusfinālā, pārējie, attiecīgi, otrajā. Maksimālais braucēju skaits braucienos – 12. Attiecīgi, katra pusfināla top-5 vietu ieguvēji kvalificējās A finālam. Pārējie startēja B finālā, kurā izspēlēja vēl divas vietas uz A finālu. Kurš uzvar A finālā, uzvar visā sacensībā.

Sistēmas pluss – absolūti uzskatāmi skatītājiem, jo ir vienkārši. Līdzjutējs redz, kurš ir vai nav top-5, no tā izdarot secinājumus, kāpēc tieši šie braucēji ir finālā, un, kāpēc tieši šādās fināla starta vietās.

Sistēmas mīnuss – ļoti īsa programma pašam sportistam. Ja esi ātrs un nav jāmokās B finālā, tad tava sacensību diena sastāvēja no treniņbrauciena, laika kontroles, viena pusfināla un fināla. Tātad vien divi braucieni ar kopēju startu.

"3 SUMMA"

Dažkārt, sevišķi, ja klasēs dalībnieku skaits nebija lielāks par 12, tika izmantota alternatīvā braukšanas formula: trīs braucienu summa. Tātad sportisti laika kontrolē noskaidroja pirmā brauciena starta vietas, aizvadīja pirmo un vēl divus braucienus. Sacensību posma rezultātu veidoja visu trīs braucienu rezultātu (vietu, punktu) summa. Ja punkti bija vienādi, izšķirošais bija trešā brauciena rezultāts.

Sistēmas pluss – pilnvērtīga sacensība situācijā, ja dalībnieku skaits ir par mazu pusfinālu formulai. Turklāt visu braucienu ieskaite liek “mīt grīdā” visos braucienos, nevis gatavoties finālam. Braucienu ar kopēju startu jau vairāk!

Sistēmas mīnuss – mazāk uztverams skatītājiem, jo reti kurš skaita līdzi rezultātus, līdz ar to pēc trešā brauciena vairs nav precīzi skaidri līderi (ja vien līderis nav katrā braucienā viens un tas pats). Turklāt bieža bija situācija, kad pēdējā, šķietami izšķirošajā braucienā uzvarēja kāds, kurš patiesībā trīs braucienu summā ne tuvu nebija uzvarētājs, samulsinot skatītājus pavisam.

"3+AFIN"

Līdz ar iepriekš minēto frāzi, tika radīts papildinājums trīs braucienu summas sistēmai: trīs braucienu summa veidoja starta secību ceturtajam braucienam – A finālam. Tātad, jau kaut kas līdzīgs mūsdienu sistēmai.

Sistēmas pluss – lai gan kvalifikācijas summa līdzjutējam palika miglā tīta, vismaz bija viens brauciens, kura uzvarētājs bija arī visa posma uzvarētājs. Sportistam, attiecīgi, klāt vēl viens brauciens ar kopēju startu.

Sistēmas mīnuss – lai gan braukšanas formula bija uzskatāma, tā derēja vien gadījumos, ja klasēs nav vairāk par 12 dalībniekiem.

"EIROPA+"

Braukšanas sistēma piedzīvoja evolūciju. Senā pusfinālu formula tika likvidēta jau minētā mazā braucienu skaita dēļ. Savukārt trīs kvalifikācijas braucienu sistēma bija jāpilnveido tā, lai to var izmantot arī lielāks dalībnieku skaits. Secinājums – tas, kas ir nepieciešams, ir dikti līdzīgs tā laika Eiropas autokrosa čempionāta sistēmai. Eiropas formula tika nedaudz pielāgota nacionālajām īpatnībām, un aiziet! Trīs kvalifikācijas braucieni, no kuriem tika vērtēta divu labāko braucienu vietu summa. Attiecīgi, B fināls un A fināls.

Sistēmas pluss – asociācija ar tobrīd zenītā esošo Eiropas autokrosu, daudz braucienu, interesanti veidojošies rezultāti.

Sistēmas mīnuss – parādījās nianses, kuras regulāri bija vērojamas arī Eiropas posmos. Tā kā formula paredzēja viena kvalifikācijas rezultāta atmešanu, bet klasēs tomēr reti dalībnieku skaits bija pāri 12, sāka veidoties situācijas, ka līderi vienkārši nestartē trešajā braucienā, ja pirmajos divos gūts apmierinošs, pietiekošs rezultāts. Tas radīja situāciju, ka pēcpusdienā uz starta pēkšņi ir gatavi iziet divi, trīs dalībnieki, kuriem no pēdējā brauciena rezultāta vēl varētu būt kāda jēga. Respektīvi, brīdī, kad sacensībai jāsāk piedāvāt arvien izšķirošāku izrādi, starta laukumi kļuva nepiedodami tukši.

NIANSES

Šī formula lielā mērā darbojās daudzus gadus, faktiski var teikt, ka līdz tagadējās formulas ieviešanai 2020. gadā. Sistēma tika precizēta, regulēta, niansēta. Trešo braucienu izlaišanu likvidēja, pieņemot, ka visi trīs braucieni ir ieskaitē. Notika spēles ar kvalifikācijas punktu limitu, kas jāsasniedz, lai kvalificētos finālam pat ar mazu dalībnieku skaitu klasēs. Un tā tālāk – daži mazi sīkumi, kas gadu no gada tika mainīti.

Atsevišķās epizodēs, sacensībās, kausu izcīņās ir bijuši vēl daži eksperimenti ar braukšanas formulām.

Vēsture parāda vienu patiesību: nav tādas “īstās” un “neīstās” braukšanas sistēmas. Autokross gadu desmitu gaitā ir mainījies, pielāgojies situācijām un modes tendencēm. Turklāt ar saviem eksperimentiem laika gaitā uzradās arī Folkreiss, nu jau neskaitāmas sistēmas piedzīvojis arī nākušais, gājušais un atkal atnākušais rallijkross, ar nacionālām, NEZ, Eiropas un dažādām citām sistēmām. Svarīgākais uzdevums – visiem vienādas, godīgas iespējas, kuras vislabāk izmanto ātrākie un gudrākie braucēji.

Taču tas nenozīmē, ka par šo tēmu nevar diskutēt! Nav izslēgts, ka jau drīz Latvijas autokrosa čempionāts atkal var iegūt jaunus sacensību aizvadīšanas risinājumus.

Izmantotie resursi:
Autocross.lv