Kā es braucu Somijas WRC ralliju lūkoties

Pēc pirmā Somijas rallija, kuru redzēju klātienē (pirms četriem gadiem), sapratu, ka noteikti braukšu vēl, jo tas dod neaprakstāmas emocijas, jaunus draugus un krāšņus iespaidus. Ja uz pirmo WRC ralliju gatavojāmies pāris mēnešus, tad šoreiz mantas krāmēju tikai izbraukšanas dienā, jo saraksts ar nepieciešamajām lietām jau bija palicis no pirmās reizes un, izņemot pārtiku un dzeramo, neko vairāk nevajadzēja. Jā, protams, prāmja biļetes gan es pasūtīju divas nedēļas iepriekš.

Pirmā diena

Ceļš uz Somiju sākās ceturtdienas naktī jeb plkst. 3:00. Braucām trīs cilvēku sastāvā, taču mašīna bija piekrauta tā, it kā mēs pārceltos dzīvot uz citu vietu. Brauciena laikā kādā asākā līkumā sadzirdējām nepatīkamas skaņas. Apstājāmies un secinājām, ka automašīnas riepas lien iekšā arkās un pie katra pagrieziena pa labi tas strīķējās pret spārnu un rada nepatīkamu troksni. Neko darīt. Nolemju braukt uzmanīgāk un turpinām ceļu. Plkst. 7:30 jau esam Tallinā, vēlreiz ielejam degvielu un kāpjam uz kuģa ''Viking Line''. Protams, kā ikkatru gadu, arī šoreiz uz kuģa dzirdami latviešu fani, kā arī ļoti daudz igauņu pilota Ota Tanaka atbalstītāji. 10:30 veiksmīgi sasniedzam Helsinkus, neliela ekskursija un dodamies tālāk uz rallija centru Juvaskulā.

Protams, rindas kārtībā servisa parka apmeklējums. Šoreiz, salīdzinot ar citiem gadiem, tā izkārtojums bija savādāks. Visvairāk cilvēku, kā jau tas bija gaidāms, atradās pie WRC Top mašīnām, taču pašu pilotu pa dienu tur nebija. Arī vizuālais noformējums šoreiz liecināja par to, ka šis ir jubilejas rallijs. Ātri izstaigājot servisa parku, aizstaigājām līdz "LMT rallija komandai'', taču ne Andis, ne Māris Neikšāni servisa zonā nebija. Pēc īsa laika pie komandas preses sekretāra noskaidroju, ka tūlīt abiem pilotiem ir jābūt klāt. Tā arī bija, jo pēc nepilnas minūtes atbrauca gan Andis, gan Māris, gan arī viņu stūrmaņi. Kopā nedaudz papļāpājām, pasmējāmies, novēlējām visiem veiksmi un devāmies tālāk.

Pēc laika jau mums vajadzēja doties un nakts mājām, taču nolēmām vēl uzkavēties servisa parkā, lai redzētu pilotus dodamies uz pirmo dopu, jo ne katru dienu izdodas vaigā redzēt Sebastienu Lēbu, Juhu Kankunenu, Kimi Raikonenu, Miko Hirvonenu, Peteru Solbergu un citus. Pēc laika no Top pilotiem pirmajam servisa parku jāpamet Raikonenam. Atskrienam, bet tur jau priekšā cilvēku jūra... Laiks rit un parādās Kimi. Daži aplaudē, daži spiedz, bet daži vienkārši skatās uz bijušo F-1 pilotu. Turpinājumā ejam uz "Ford" nometni. Pa ceļam redzam Lēbu, kurš smejas kā kutināts. Protams, pie "Ford" cilvēku masas ir daudz lielākas. Pēc pāris minūtēm no savas motormājas iznāk Hirvonens un cilvēku pūļi krīt eiforijā. Hirvonens, atšķirībā no Raikonena, pienāk pie līdzjutējiem (metru no mums) un sniedz autogrāfus. Pēc brīža viņam pievienojas arī stūrmanis.

Nu gan viss, jo laiks bija doties uz nakts mājām. Pa ceļam uz izeju uz lielā ekrāna tiešraidē vēl nedaudz paskatījāmies pirmo ātrumposmu un ar to mūsu trīs stundas servisa parkā bija pavadītas. Apmēram 60 kilometri un esam klāt Somijas rallija otrajā ātrumposmā – Urria. Apmetāmies trases malā, vakariņas, šo to iemalkojām un devāmies pie miera.

Otrā diena

Šorīt bija jāceļas pirms 7:00, jo pirmās automašīnas starts tika dots 7:42. Devāmies uz ātru līkumu, kuru bijām noskatījuši jau iepriekšējā naktī. Vēl dažas minūtes un rallijs varēja sākties. 7:44 un tuvumā izdzirdējām dobjo skaņu, kas liecināja par to, ka pirmā automašīna jau ir trasē. Burtiski pēc pāris sekundēm gar mums aizlidoja Hirvonens, kas visiem uzdzina patīkamas skudriņas, jo bija jāgaida gads, lai atkal redzētu pasaules labākos rallija braucējus savām acīm. Noskatījāmies šo ātrumposmu, paēdām brokastis un kājām devāmies nedaudz tālāk, lai vēlreiz skatītos šo pašu posmu, tikai citā vietā. Nostājāmies viena līkuma ārmalā (jā, zinu, ka tas nav prātīgi, bet nu tur bija vairāki lieli koki, aiz kuriem paslēpties, ja gadījumā kas, bet, paldies Dievam, viss bija kārtībā). Pirmās trīs mašīnas aizbrauca kā nākas, bet tad brauca Latvala, kurš iebrauca tādā sānslīdē, ka sapratām, sūdi būs. Un bija arī... Viņš ar aizmugurējiem riteņiem trāpīja smilšu valnī un burtiski pēc pāris simtdaļām mēs katrs sev virsū dabūjām apmēram pāris spaiņus ar smiltīm. Sajūtas tādas, ka tu stāvi (par laimi, mēs paspējām pagriezt muguru) un tev kādas divas sekundes ar ļoti labu spiedienu virsū gāž smiltis (par laimi, tās bija ļoti sīkas un smalkas). Notīrījāmies (pat apakšveļā bija smiltis) un sapratām, ka jādodas citur. Pāris līkumus tālāk sagaidījām Anda un Māra ekipāžas, kad pēkšņi saņēmu sms – dopā, kuru tobrīd skatāmies mēs, avarējis Hirvonens.

Pēc ātrumposma beigām nolēmām aizbraukt un paskatīties, kur un kas noticis Hirvonenam. Aizbraucām uz minēto vietu, kur mūs sagaida liels cilvēku pūlis. Jā, tādu WRC autiņu es vēl nebiju redzējis - dzelži samīcīti krustām šķērsām, logi izsisti, riteņi aplauzti, taču štrunts par to, jo galvenais, ka abiem braucējiem viss kārtībā. Laiks rit un jādodas uz nākamo dopu. Izbraucot uz šosejas secinām, ka sastrēgums līdz pilsētai ir mēmākais (līdz aplim, kurš bija jāšķērso, veidojās 12 kilometrus garš sastrēgums). Nolēmu braukt pilnīgi pretējā virzienā un uz nākamo dopu mums kopā bija jāveic ne vairāk ne mazāk kā 180 kilometri. Jāatzīst, šis brauciens bija diez ko neizdevīgs, jo pirmo dopu nokavējām (paspējām uz beigām), bet otrajā dopā vienīgā skatu vieta bija kopā ar milzīgu baru somiem. Redzamība desmit baļļu sistēmā bija labi ja divi... Nu, neko darīt, gadās arī tā. Noskatījāmies pāris mašīnas un devāmies uz nakts mājām, līdz kurām bija jābrauc ap 100 kilometriem. Izbraucām pusi no trases, kura, jāatzīst, bija ļoti interesanta, taču vietas, kur palikt, bija gaužām maz. Nedaudz vēlāk beidzot nobāzējāmies, ieturējām vakariņas, iedzērām somu alu un devāmies pie miera. Otrā diena bija galā.

Trešā diena

Trešā diena sākās vēl agrāk – 6:00. Līdz noskatītajam līkumam bija jāiet 15 minūtes. Ejot uz minēto vietu, šķērsojām nelielu tramplīnu, kur nodomājām, nez, šeit kāds leks vai nē? Kā beigās izrādījās, pat pēdējās mašīnas leca, ka maz nelikās (var redzēt video), bet ko nu vairs. Noskatījāmies minēto līkumu un devāmies uz pēdējiem diviem ātrumposmiem. Ceļš uz minēto dopu bija ļoti interesants un līkumains, bet vietējie vairāk par 80 km/h tur nebrauca, Jā, arī zīme bija 80 km/h, bet nu ceļš bija tik labs, ka grēks bija to neizmantot. Tā nu mēs un vēl viens busiņš ar Latvijas numuriem ātri vien bijām galā. Jāsaka, ka pēdējie divi dopi bija ļoti skatāmi. Pirmkārt, tuvuma sajūta (līdz mašīnai metrs) un, otrkārt, ātrums. Pirms pēdējā dopa mums bija brīvas trīs stundas. Aizgājām ieņemt vietas pie viena līkuma un gaidījām dopa sākumu. Pa šo laiku paspējām paēst pusdienas, pagulēt, palasīt avīzes un pasmieties, jo somi kā jau somi, guļot laiž baložus un atraugājās gandrīz vienlaicīgi. Sēžam un gaidām dopa sākumu, kad pēkšņi viens krievu tautības cilvēks mums bļauj (sēdējām ''LMT rallija komandas'' kreklos): (Tulkojums no krievu valodas) "Kur Māris? Ko? Kur Māris? Ā, Māris ir izstājies. Nu tad pasaki, ka mēs viņu tā gaidījām, bet neko darīt. Bet kāpēc Andis tik lēns? Kā lēns? Nav viņš lēns, paskaties rezultātos." Jāatzīst, bijām nedaudz izbrīnīti, ka pļavā mūs kāds uzrunā un jautā par latviešu ekipāžu.

Lai nu ko, bet šis dops beigās ilgi paliks atmiņā. Lai arī līkums gana ass, WRC Top autiņi to izbrauca garā jo garā sānslīdē. Skatos, vienam džekam ir radars. Aizbrauc P.Solbergs, un es šim jautāju, kāds bija ātrums. Izrādās ne vairāk, ne mazāk kā 130 km/h. Labi, sagaidu Latvalu, kurš izbrauc vēl agresīvāk. Pajautāju, kāds ātrums šoreiz...133 km/h. Un tad man likās, nu kā var diezgan asu līkumu izbraukt ar 133 km/h sānslīdē... Tomēr var, un tāpēc tas arī ir pasaules rallijs, kur brauc pasaules labākie braucēji, par ko viņu priekšā ir jānoņem cepure. Sagaidījām Anda ekipāžu (Māris jau bija izstājies) un devāmies prom. Pa ceļam atvadījāmies no jaukas somu ģimenes, kura atzina, ka pazīst Neikšānus (nezinu, varbūt tāpēc, ka mēs par viņiem fanojām) un, ka latviešu valoda esot ļoti sarežģīta. Aizbraucām uz Tamperi, kur atradām feinu vietu pie viena liela, liela ezera, pārnakšņojām, nākamajā dienā apmeklējām Tamperi, karuseļus un devāmies uz mājām. Četras dienas pagāja vienā elpas vilcienā, bet emocijas, tās gan neviens neatņems, jo arī šobrīd, rakstot šo blogu, atceros to skaņu un ātrumu, ko sniedz WRC automašīnas un pasaules labākie rallija braucēji.

Ja kāds šaubās par to, vai ir vērts apmeklēt kādu WRC posmu, tad uzreiz saku, ka IR VĒRTS, jo tādas emocijas, ātrumu, adrenalīnu nekur citur nevar iegūt. Noteikti arī nākamgad braukšu uz Somiju, kur būs jaunas mašīnas un jauni piedzīvojumi.

Atziņas par Somijā piedzīvoto

- Tu neesi soms, ja tev rokās nav alus
- Ja tu palaid balodi, tad tas ir normāli
- Sasveicināšanos Latvijā var pielīdzināt ar atraugām Somijā, jo, ja esi barā, tad ik pēc vienas minūtes kāds soms noteikti atraugāsies
- Atpakaļceļā, kāpjot uz kuģa, mūs sagaidīja skaista Selīnas Dionas dziesma ''My Heart Will Go On'' (skanēja filmā ''Titāniks'')
- Šņabi tirgo tikai dažos veikalos un līdz 20:00 (Sestdienās - 18:00)
- Atrast vietu, kur nopeldēties, ļoti problemātiski, jo visur pie ezeriem ir skaistas villas un privātīpašums
- Neēdiet tur saulespuķu sēklas. Mēs ēdām, par mums smējās. Ziniet kāpēc? Tāpēc, ka veikalā viņiem tādas saulespuķu sēklas kā mums (mazajās paciņās) tirgo 10 kg maisos trušiem un citiem mājdzīvniekiem
- Ja gribat iegādāties kādu kemperi jeb dzīvojamo māju uz riteņiem, tad droši dodaties uz Somijas ralliju, jo tad katrs trešais auto ir kemperis.