Par pieredzi Super Enduro stāsta Vitālijs Ovčiņikovs

Ieguvu daudz jauna, sapratu kā gatavoties nākamajām sacensībām. Bija arī daudz kļūdu, kuras nākamajās sacensībās nevajadzētu atkārtot, zinu pie kā labāk piestrādāt. Mēģināšu gatavoties arī nākamajam gadam uz Super Enduro.
Super Enduro – tās ir sacensības slēgtā trasē, slēgtā telpā - hallē. Pavisam cita specifika un braukšanas stils salīdzinājumā ar klasisko Enduro. Super Enduro ir līdzīgi kā Super Kross, taču Super Enduro ir dažādi elementi, šķēršļi, kuri jāpārvar. Piemēram, baļķi, riepas, akmeņi, tramplīni, ir jālec pāri riepām, lielām koka spolēm un dažādiem citiem elementiem. Ir arī ūdens šķēršļi -vannas, kurās ir ielikti baļķi. Tie, protams, ir slideni, tādēļ grūti pievarami.
Pirms sacensībām es divus mēnešus trenējos, izrādās - tas bija par maz. Vajadzēja ilgāk trenēties, lai saprastu, kas ir vajadzīgs. Visu gadu Enduro un Cross Country sezonu braucu ar 125 cm3 motociklu bet oktobra beigās uzkāpu uz 300 cm3 motocikla. Gdaņskā es braucu jau ar jauno motociklu – tas ir daudz jaudīgāks. Sākumā bija grūti saprast, ko tas motocikls no manis grib. Nesapratu, kad vairāk uzgāzēt kaut kad piestrādāt pie korpusa. Sākums bija grūts. Gdaņskā arī tam nebiju pareizi sagatavojis amortizatorus, priekš Super Enduro tie bija par mīkstu. Klasiskajā Enduro ir jābrauc visu dienu, apmēram 180 km dienā, tad šāds regulējums būtu labs, bet priekš Super Enduro, ja ir jālec pāri baļķiem un citiem elementiem, tad īsti nederēja šāda tipa amortizatori. Dažos elementos kritu un nevarēju pārvarēt šķēršļu zonu. Pirms Somijas sacensībām Helsinkos jau biju kaut ko iemācījies, sapratis kas šīs par sacensībām. Arī fiziski labāk biju sagatavojies, bija vairāk treniņu. Piemēram, otrdienās un ceturtdienās bija pa diviem treniņiem dienā. Pa dienu braucu ar motociklu un vakarā gāju uz akrobātikas zāli – lēkāju pa batutiem, veicu dažādus stiepšanās vingrinājumus. Mēneša laikā uzlaboju savu fizisko formu. Pēc Somijas sacensībām arī guvu lielāku pieredzi. Izlēmu, ka uz Francijas posmu nebraukšu, jo jāsagatavojas tā, lai varētu tikt vispār pie starta līnijas. Nav jēgas tērēt līdzekļus 10-15 minūtēm.
Pavasarī plānoju pārbūvēt savu trasi, kurā trenējos, salikt vairāk elementu: baļķus, riepas, jo tādā trasē ir nepieciešams arī ātrums. Pirms Helsinkiem es trenējos ar vasaras riepām, nebija pārāk liels ātrums, aizbraucot uz Helsinkiem, tur pavisam cits ātrums. Nebiju pie tā pieradis. Tā bija tāda neliela kļūda. Sešu minūšu laikā grūti saprast, kā pareizi viss jāizdara.
Cīnījos un otrajās sacensībās rezultātu uzlaboju. Pirms startiem trenēju starta procedūru.
Sacensībās piedalījās 30 sportisti. Pirmajos treniņos piedalās top 10 labākie pagājušās sezonas braucēji. Ir divas kvalifikāciju grupas A un B. Es braucu B grupā. Uz starta stājas top 10 braucēji no A grupas un vēl 6 labākie braucēji no B grupas, finālā 16 labākie braucēji tiek uz starta un vēl divi rezerves braucēji, gadījumā ja kāds no 16 braucējiem izstājas, vai arī kādu citu iemeslu dēļ nestartē. Braucēji sastājās divās rindās, tiek dots kopējais starts. Kopā ir 3 braucieni. Treniņu laikā ir divi treniņu braucieni un divas kvalifikācijas. Pats esmu braucis tikai divus treniņus, kā arī kvalifikāciju, bet finālā netiku. 6 minūšu laikā ir jāuzrāda labākais laiks. Trases garums ir aptuveni 300 metri. Starp šķēršļiem ir minimāls laiks atpūtai.
Pieredzi guvu, bet nepietiekami, jākrāj braukšanas pieredzi, lai varētu labāk un ātrāk braukt pasaules čempionātos.
Esmu pirmais no Latvijas, kurš brauc pasaules čempionātā Super Enduro. Vēl brauca Kristaps Bajārs pasaules kausa čempionātā. Pagaidām esam divi vienīgie latvieši, kuri piedalās Super Enduro.
Šogad plānoju piedalīties poļu Super Enduro čempionātā Polijā. Vēl plānoju septembrī piedalīties sešu dienu enduro sacensībās Slovākijā, bet Latvijā un Baltijā piedalīties visos Enduro un Enduro Sprinta posmos. Plānoju pabeigt savu stadionu un uzbūvēt Super Enduro trasi Latvijā.”

Informāciju sagatavoja: Luīze Mīkstā, LaMSF praktikante
Foto: Vitālija Ovčinikova personīgais arhīvs