Facebook
GoogleKristers Serģis par dzīvi un sportu
Šodien un rīt „Nelss” mototrasē Cēsīs atkal rūks motori, jo tur notiks Latvijas motosporta federācijas (LaMSF) kausa izcīņas pēdējais posms. Posma organizators ir pazīstamais latviešu motobraucējs Kristers Serģis.
Kā ir pasaules čempionātu vērot no malas, nevis būt aktīvam līdzdalībniekam?
Ir rūgtuma sajūta. Protams, gribējās būt klāt, bet šis gadījums pierādīja, ka ne viss atkarīgs no mūsu vēlmēm. Sezonu sākām ar jaunu tehniku, jaunām cerībām un jaunām iespējām. Tieši Francijas posmā viss jau bija tā sakārtots, ka sapratām – tagad var sākt cīnīties par augstām vietām. Taču sekoja negadījums, un viss beidzās. Bijām ielikuši laiku, darbu, taču ...
Cik laika un darba nepieciešams, lai mocis ietu, kā vajag?
Garāžā to nevar pateikt, bet, kad liec to dzelzi trasē, tad jūti, kā ripo, kā stūrējas, kāda motora jauda. To nevar sabīdīt divās nedēļās, jo dzinējs bija pavisam jauns. Cilindra sagatavošanai atbilstoši prasībām vien vajag pāris mēnešus. Tas nav tā, kā aiziet uz grāmatnīcu un nopirkt vajadzīgo grāmatu. Ja negribas cīnīties par pirmo vietu, var tikt cauri daudz vienkāršāk, bet ja gribas braukt visiem pa priekšu, nepieciešams nedaudz pasmadzeņot un saspringt.
Sekoji līdzi notikumiem pasaules čempionātā?
Nedaudz, jo uzvarētājs tāpat bija zināms. Vilemsens sezonas izskaņā esot atzinis, ka pēc manas izstāšanās, viņam bijis garlaicīgi braukt. Māris Rupeiks beigās brauca labi, bet sākumā viņu vajāja dažādas likstas, kas arī kopvērtējumā liedza nostāties uz goda pjedestāla. Brāļi Daideri nobrauca savu spēju un iespēju robežās. Labi posmi mijās ar vājākiem, bet tas saistīts ar pieredzes trūkumu un psiholoģisko nenoturību. Zinu no pieredzes. Ja izdodas nobraukt labi, liekas, nu jau ies, un neizbēgami seko kritums. Jābūt vienādi spēcīgam vienmēr, jo katras sacensības jāsāk no nulles.
Kā vērtē situāciju Latvijas motokrosā?
Jaunā paaudze, padsmitnieki brauc starptautiskajās sacensībās 85cm3 klasē un uzrāda gluži labus rezultātus. Tik labi neiet resnajā galā – MX1 klasē, kur brauc Freibergs un Bobkovs. Savā līmenī viņi tur brauc, bet pēdējo gadu laikā nav novērots, ka Freibergam būtu progress. Lai šajā klasē būtu līmenī, jābūt daudziem faktoriem. Vispirms tas ir nenormāls darbs, kad viss jāpakārto tikai tam vienam, pārējo atliekot otrajā plānā. Jābūt arī veiksmei un talantam. Šobrīd mums to talantu ir tik cik ir. Jaunie jau aug, bet vai kāds no viņiem spēs iekļūt pasaules elitē, grūti prognozēt. Līdzīgi kā jebkurā sportā. Cilvēku resursi mums ir nelieli, tāpēc nevaram cerēt uz brīnumiem. Ja būtu 80 miljoni kā Vācijā, tad varbūt. Bet tas tomēr nav noteicošais, jo arī vāciešiem augsta līmeņa motobraucēju nav nevienā klasē. Ja skatāmies pēc izņemto licenču skaita, motokross amatieru līmenī iet uz augšu.
Var būt talants, bet ja tas neaiziet uz pareizajiem cilvēkiem vai aizķeras kas cits, svece paliek zem pūra.
Protams, vai arī gūsti savainojumu tieši tajā brīdī, kad sākusies augšupeja, un tavi plāni apgriežas par 180 grādiem. Uzskatu, ka man paveicās, ka biju īstajā brīdī un īstajā vietā.
Bet ar tiem plāniem arī nosacīti. Tu šogad vasaru biji ieplānojis sacensībām, bet...
Jā, vienā sekundē visa dzīve izmainījās. Tur neko nepadarīsi, tas jāpieņem.
Pieļauju, ka daudziem interesē jautājums – vai Kristers Serģis brauks arī nākamgad?
Esmu nolēmis vismaz vēl vienu sezonu braukt. Aprunājos ar mehāniķiem, līdzbraucēju, visi to atbalsta. Šogad ir nepadarīta darba sajūta. Viss iesākās itin cerīgi, bet palika pusceļā. Tāda filozofiska asociācija ar vijolnieku, kurš spēlē koncertā vijoles solo, bet saplīst stīga un viņš nokāpj no skatuves, tā arī nepabeidzis koncertu. Tā nevar. Gribu nobraukt visu sezonu, pat neatkarīgi, būšu pirmais, trešais vai piektais. Tā teikt, gribu aiziet ar pilnu sezonu. Lai vismaz pašam ir gandarījums, ka esmu izdarījis visu, kas manos spēkos.
Bet arī nākamgad jau galvenā cīņa būs starp divām ekipāžām – tevi un Vilemsenu?
Ķegumā runāju ar Vilemsenu, kurš teica, ja dabūšot labu līgumu no „Yamaha” par braukšanu enduro klasē, viņš blakusvāģos varētu nebraukt. Grūti pateikt, cik tajā taisnības. Kas zina, varbūt abiem būs pēdējā sezona, bet domas jau sezonas gaitā mainās. Kad viss cauri, apsēdies, padomā un nolem – nu, uzlaidīs vēl vienu sezonu. Protams, mērķis ir uzvarēt, bet jāatzīst, ka šobrīd Vilemsens ir spēcīgāks. Viņš ir labā formā, tehnika viņam ir teicama, un vinnēt viņu grūti.
Sacensības Cēsīs pats pieteicies rīkot?
Jā, jo te ir laba trase, kāpēc lai tajā nebūtu sacensību? Arī nākamgad ir doma sarīkot vienu Latvijas čempionāta posmu un LaMSF kausu. Esmu pieteicies arī uz pasaules čempionāta posmu, bet vai tas būs, atkarīgs no finansējuma. Nevaru to darīt tikai ar entuziasmu. Pāris reizes uztaisīju mačus, balstoties uz emocijām un urrā, bet tad pajautāju pats sev – vai man tas vajadzīgs? Saspringt, nervozēt, lūgties, lai iedod un palīdz. Rūpju sanāk pārāk daudz, jādomā gan par braukšanu, gan visu norisi. Kad būšu beidzis aktīvās sporta gaitas, varēšu tam pieslēgties nopietnāk. Ja ir nauda, uztaisīt mačus nav problēmu, visiem samaksā, cik vajag, un viss notiek. Bet ja vēl pēdējā vakarā jāskrien naudas meklējumos, tas nav nopietni.
Varbūt šajā vasarā sanāca vairāk laika veltīt biznesam?
Vispirms tas bija jāvelta veselības atgūšanai. Bet sanāca arī biznesam. Atvēru Rīgā otru veikalu. Tagad vienā veikalā ir motocikli, drēbes, aksesuāri, otrā – rezerves daļas un serviss. Tā, kā līdz šim vairs nevarēja strādāt, jo nelielā telpā bija viss kopā. Pieaugot apjomiem, nācās pieņemt šādu lēmumu, izmantojot brīvo vasaru, pieslēdzos tam.
Cilvēkiem ir vēlme braukt ar močiem?
Katrā ziņā netrūkst, jo latvieši ir tehniski cilvēki. Viss atkarīgs no produkta, ko piedāvā, un servisa. Ja gribas ātru naudu, var jau atgāzt no Ķīnas veselu konteineru ar lētām pļurkām, no īrētas garāžas pārdot un nozust. Kad cilvēkiem radīsies problēmas, nebūs kur meklēt rezerves daļas vai garantijas remontu. Ilgtermiņā strādājot, jābūt citiem uzsvariem, to cenšos iestāstīt arī saviem darbiniekiem. Iespējams, arī Cēsīs taps neliels centrs ar servisu. Tāpat ir trase, kur var pamācīt tos, kuri grib braukt sacensībās.
Vai pircējiem ir svarīgi, ka tieši Kristers Serģis pārdod motociklus?
Nekādu analīzi neesmu veicis, bet pieņemu, ka jā. Varu kaut ko pastāstīt, jo kaut ko šajā jomā saprotu, un cenšos piedāvāt tikai kvalitatīvu preci un servisu.
Pats gan neesi redzēts braucam pa ielu ar moci.
Šogad tikai vienu reizi esmu izbraucis, un tad vien kādus 50 kilometrus. Šogad kājas trauma neļāva braukt, bet ikdienā man uz ceļa ar motociklu ir nedaudz bail. Ja kaut kas notiks, nevarēšu vairs startēt sacensībās. Trasē viss ir citādāk.
Latvijas sacensībās startē braucēji no K.Serģa motokluba. Kā tajā var iestāties?
Ikviens, arī tu vari atnākt un teikt – gribu braukt tavā klubā! Teikšu – nāc un brauc! Klubs atvērts ikvienam. Šie sportisti var trenēties „Nelss” trasē, ar atlaidēm iegādāties rezerves daļas. Arī braucēju licences kluba biedriem lētākas. Neesmu tik spēcīgs, lai varētu sponsorēt, tāpēc palīdzu kā varu. Kad beigšu braukt, varēšu klubam pievērsties nopietnāk. Gribas izveidot motosporta centru, kurā būtu viss – veikals, serviss, trase, motoklubs. Cēsīs un rajonā motosporta tradīcijas ir spēcīgas. Latvijai ir trīs pasaules čempioni motokrosā (Kristers Serģis, Artis Rasmanis, Kaspars Stupelis, aut.), un visi nākuši no mūsu rajona. Arī tagad braucēju netrūkst, kāpēc viņiem nepalīdzēt? Man ir zināšanas un pieredze, labprāt gribētu ar tām dalīties.
Izlasot hokeja kluba „Cēsis” otrās komandas sastāvu, atradu arī tavu vārdu.
Esmu komandā jau no pagājušā gada, kad arī nedaudz uzspēlēju. Šogad spēlētāju skaits kuplāks, tāpēc brīvprātīgi pieteicos uz otro līgu, jo apzinos, ka neesmu augstas klases spēlētājs, varu joņot vajadzīgi vai nevajadzīgi (smejas). Tāpēc labāk otrajā sastāvā ceturtajā maiņā. Fiziskā forma man ir laba, kad visi piekusuši es vairāk tieku laukumā (smejas). Kad mūsējie mazākumā, sūta mani, lai eju paskriet. Cīnīties man patīk, un labprāt to daru.
Hokejs ir labs treniņš, katrā ziņā citādāks, jo cik bieži var bizot pa mežu vai slēpot? Hokejā slodzīte ir nedaudz citādāka. Kād kāja sadzīs, sākšu slidot, jo man tas patīk.
Tuvojas vēlēšanas, un partiju sarakstos lasāmi arī pazīstamu sportistu vārdi. Kā vērtē viņu iešanu politikā?
Nevaru viennozīmīgi pateikt, atbalstu vai neatbalstu. Varbūt sportam tas dos kādu labumu. Sportistam, ja viņš kaut ko ir sasniedzis, tomēr ir neatlaidība un krampis, kas vajadzīgs arī politikā. Jautājums, vai viņš saprot kaut ko no politikas, bet rūdījums un mērķtiecība, ko dod sports, ir visai dzīvei. Varbūt tādi cilvēki tur der.Ja viņš jūt, ka viņam tur jāiet, lai iet.
Protams, jāsaprot arī partiju ieinteresētība piesaistīt pazīstamas sejas. Jo ir atšķirība, ielikt sarakstā nevienam nezināmu Vili Krūmiņu vai pazīstamo svarcēlāju Viktoru Ščerbatihu. Cilvēki izlasīs pazīstamu vārdu, varbūt pārdomās. Bet visā pasaulē pazīstami cilvēki iet politikā. Tas pats Arnolds Švarcenegers. Kurš pirms 15 gadiem varēja pateikt, ka Terminators būs štata gubernators? Ja viņš nebūtu filmu zvaigzne, bet vienkārši Arnolds, nezin, vai būtu tik tālu ticis.
Pašam nav bijuši piedāvājumi?
Ir bijuši. Katru reizi, kad tuvojas vēlēšanas, ir piedāvājumi iet sarakstā. Arī šogad.
Kāpēc atteicies?
Man liekas, ka neesmu no tās mīklas. Vismaz pašlaik sevi tajā jomā neredzu. Cits varbūt manā vietā būtu jau četrreiz aizrāpojis aiz laimes, ka viņam dota tāda iespēja. Man šķiet, esmu vēl tam par jaunu, nepieciešams vairāk visu saprast un izprast.
Vai Latvijā jūtams valsts atbalsts sportam?
Visi jau kliedz, ka par maz. Manuprāt, iet uz labo pusi, katrā ziņā sliktāk nekļūst. Mums visiem gribētos, lai tas notiek tūlīt un tagad, bet, lai mums būtu Spānijas vai Vācijas līmenis, vajadzīgs laiks. Jāsaprot, ka valsts mums nav nekāda bagātā, mums nav naftas vai citu naudas āderu.
Izmantotie resursi:
Jānis Gabrāns
Cēsu rajona laikraksts „Druva”
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]