Kalnciems: "Pie sporta siles barojas pārāk daudz funkcionāru"

Valsts līdzkļu sadalei būtu jānotiek tikai caur vienu no organizācijām, piemēram, Latvijas Olimpisko komiteju vai Latvijas Sporta federāciju padomi. Bet tagad valsts naudu administrē gan vieni, gan otri, turklāt vēl daudzi sporta veidi pamanās iegūt valsts budžeta līdzekļus pa tiešo. Top arī vēl jaunas “jumta organiācijas”, piemērām Latvijas Komandu sporta spēļu asociācija, kura taču neveidojas, lai sporta sistēmā injicētu jaunu naudu, bet gan lai pārdalītu par labu sev vēl vairāk no šobrīd izdalītās valsts naudas.

Vai tagad tiks dibinātas arī atlētu, galda spēļu, rakešu spēļu, tehnisko sporta veidu vai arī neolimpisko sporta spēļu asociācijas? Vai jau tā sadrumstalotajā vidē ir gaidāma vēl lielāka savrupība un savstarpēja ecēšanās? Vai šādā virzienā Latvijas sportam kopumā būtu jāvirzās?

Domāju, ka šis ir ļoti piemērots laiks sporta sistēmas reorganizācijai vai precīzāk būtu teikt - organizācijai. Ir piemērots politiskais klimats un tas mums kā sporta cilvēkiem vieš pamatotu optimismu. Ļoti ceru, ka Ķīļa k-gam un viņa komandai pietiks spēka un gribas, lai Latvijas sporta sistēma tiktu sakārtota līdz galam un beigtos visādas savādas līdzekļu sadales un pārdales.

Manuprāt, ir ļoti apsveicamas Izglītības un zinātnes ministrijas aktivitātes un vēlme sakārtot sporta sistēmu valstī. Uzskatu, ka tieši Latvijas Sporta federāciju padome varētu būt viens no galvenajiem sociāliem partneriem, tai skaitā arī valsts naudas un prioritāšu noteikšanas jautājumos. Šī padome taču apvieno visas 84. Latvijā atzītās sporta federācijas.

Šobrīd Latvijas Sporta federāciju padomei ir visveiksmīgāk izstrādātie un objektīvākie valsts naudas sadales kritēriji. Tie ir izstrādāti un veiksmīgi papildināti jau 20 gadus. Diemžēl, summa, kura pēc šādiem kritērijiem tiek sadalīta, ir gandrīz nemainīga, un piemēram šogad sastāda tikai Ls 197 130, kas ir gaužām maz, salīdzinot ar tām valsts naudas summām, kuras apgrozās Latvijas sportā.

Latvijas Sporta federāciju padomes izstrādātie kritēriji ir lieliska bāze naudas sadalei federācijām. Ja vēlamies būt objektīvi, tad tieši tās federācijas, kuras, saskaņā ar šiem kritēriem, ir izdarījušas mājas darbus uz teicami, un kurām ir izcili sasniegumi tagad un pavisam nesenā pagātnē, kā reizi ir tās, kuras nav pilnvērtīgi finansētas no valsts pašlaik (vieglatlētika, skeletons, biatlons, BMX). Tā savādi sanāk, ka tie kuri strādā, tiem nav laika bīdīt politiskās spēles un tamdēļ bieži valsts finanses aizplūst citiem.

Esmu diezgan pārliecināts arī par Latvijas Sporta federāciju padomes profesionalitāti un zināmu pieticību atalgojumā un zinu, ka federācijas nekad nav pārmetušas par LSFP administratīvajām izmaksām. To pašu gan nevar teikt par citām organizācijām, kuras ir atbildīgas par Latvijas sporta saimniecību un valsts naudas pārdali.

Taču es neuzstāju, ka valsts naudas pārdali jāuztic tieši Latvijas Sporta federāciju padomei. To var darīt arī LOK, ja maina savu attieksmi. To var darīt arī Izglītības un zinātnes ministrija pa tiešo. Galvenais, lai šo naudas dalītāju nav parāk daudz, un vēl svarīgāk, lai ikvienam, kas šobrīd savu brīvu laiku un enerģiju ziedo kādam no sporta veidiem, būtu saprotami valsts finasējumu saņemšanas kritēriji un prioritātes. Ir nepatīkami, ka sportā nav nekādas īsti objektīvas sistēmas un neviens sporta veids (pat tādi grandi, kā basketbols, hokejs, motosports) nezina vai uz kārtējo gadu finansējums būs vai nebūs. Attiecīgi arī pasākumus ir grūti plānot. Tas neveicina profesionalitāti. Tikmēr kaimiņi igauņi, kuru sistēma ir pārskatāma un saprotama, jau daudzos sporta veidos strauji mums tuvojas un drīz jau dosies apdzīšanas izrāvienā.